Mans ceļš

Biruta Delle esot bijusi ērts bērns, klusa, neko daudz vecākus nav traucējusi savas brīnišķīgās paklausības dēļ, jo ļoti mīlējusi savu tēvu un negribējusi, ka tam jādusmojas. Delle uzsver šo paklausību visa mūža garumā - klausīšanu tēvam, pēc tam savam gleznošanas privātskolotājam Ansim Stundam, tad tuvākajiem cilvēkiem, tad Dievam - taču viņas paklausība, šķiet, jāsaprot kā ārēja forma iekšējai pārliecībai, jo viņa klausījusi visiem, kuri mudinājuši gleznot, nepārtraukt gleznot, gleznot vienīgi tā, kā viņa redz dabu un saprot glezniecību, uzticoties sev gan "sezānismā" un "saldajā grēkošanā" ar spilgtām krāsām, gan principā "glezno kā govs - visu redz, neko nesaprot". "Vairs nedomāju par lapotnes formu, par ēnām. Es tikai fiksēju, ko redzēju, cerībā, ka daba palēnām atklās man kaut ko jaunu, kaut ko manu." (67.lpp.)"Es jau nerakstu to, ko gleznoju," māksliniece saka vecā intervijā Rīgas Laikam. Tomēr savā ziņā Delle raksta tā, kā glezno - īsos un sablīvētos teikumos. Tāpēc arī grāmatas apjoms nav liels un tās tumšais vāks ar gleznas Ceļš uz mājām fragmenta reprodukciju nav meklējams biezo biogrāfisko romānu plauktā. Ko tieši autore ielikusi, piemēram, teikumā "Zīmēju līdz vakaram", rakstot par bērnību, lasītājam jāiztēlojas pašam. Seko tikai tēva - apdāvināta VEF smalkmehāniķa - vērtējums pēc ilgas un nopietnas skatīšanās: "Labi." (32.lpp.)Grāmatas tekstā valda konkrētība, neizplūdusi tēlainība un diezgan skarbas atklātības intonācija, radot iespaidu, ka te nu ir Birutas Delles dzīve hronoloģiskā izklāstā. Tomēr lasītājam, lai emocionāli piepildītu šo tekstu, ir jāmeklē jēga vai salīdzinājums savā pieredzē, un ne katrai epizodei viņš spēj tādu atrast. Par traģisku, gandrīz vienlaicīgu divu māksliniecei tuvu cilvēku nāvi šajā plaukstas lieluma grāmatā ir izstāstīts pusotru lappusi garā nodaļā. Un paldies Dievam, ka tā - vēl plašāk par to lasīt būtu neizturami. Kur nu vēl līdzpārdzīvot. Un kā gan būtu bijis to pārdzīvot?Jo vairāk konteksta ir lasītāja rīcībā, jo vairāk satura viņš atrod Delles mazajos teikumos. Piemēram, par Torņakalna zīmēšanas kursiem Zemūdene, kuru nosaukums ņemts no bītlu dziesmas un kuros Biruta Delle jauniešiem mācīja gleznot, man nav priekšzināšanu, bet varu iedomāties, ka šajā Delles dzīves nodaļā katrs vārds ir no svara tiem, kas paši ar to bijuši saistīti vai zina par šo pusslepeno 80.gadu domubiedru grupu vairāk.Par tālāku vēsturi var šo to atcerēties no citur lasītā un salīdzināt ar mākslinieces atmiņām. Līdz šim, lasot rakstos par 60. un 70.gadu Kazas laikiem, Kazai piederīgos uztvēru kā vienu spilgtu un sava laika vienotu cilvēku grupu, Delles atmiņās atradu to, ka šie jaunieši grupējās un savstarpēji norobežojās pēc stila un atšķirīgajiem uzskatiem. "Vasarās sēdējām Putnu dārzā - āra kafejnīcā turpat ap stūri. Kafija, saldējums, cigaretes, saulessargi... Jutos kā Parīzē. Protams, nāca arī citi cilvēki, bet mēs, kādi desmit bitņiki, turējāmies atsevišķi. Kazā dziļāk pie letes pulcējās franču grupa, kas studēja Mākslas akadēmijā un mācījās franču valodu. Viņi bija "sterilie". Smalki ģērbušies, nesmēķēja. Ar viņiem mums nebija nekā kopīga. Uzradās arī hipiji - skaļi un ārišķīgi. Mēs bez vārdiem viņus atstūmām." (61.lpp.) Delle apraksta bitņiku loka ārējās pazīmes: "Gari mati, ūsas, bārda, melna bitlovka un džinsi (tolaik tā bija greznība) vai citādas bikses, kas līdzinājās džinsiem." (60.lpp.) Taču, runājot par iekšējām, dzejnieku kopa bīti Amerikā Sanfrancisko un viņu kopētāji bitņiki visur pasaulē bija pirmie, kas pēc 50.gadu mākslīgo smaidu rāmās labklājības bija izlēmuši dzīvot pilnīgi godīgi, pa īstam un bez kompromisiem. Amerikā bītiem būt nenācās viegli, bet Padomju Savienības bitņikiem un māksliniekiem, šķiet, bija divtik grūti īstenot šādu uzstādījumu, un konkrētam cilvēkam tas var nozīmēt gan neiedragājamu sociālu rūdījumu, gan ļoti iedragātu veselību. Delles gadījumā, cik var nojaust no autobiogrāfijas, - gan viens, gan otrs.Plašāka dokumentāla darba par laiku un vidi, no kuras cēlušies tiklab Biruta Delle, kā Maija Tabaka, Imants Lancmanis un citi, kuru ietekme Latvijas dzīvē ir izrādījusies tik spēcīgi sajūtama, joprojām trūkst, un to nevar aizstāt arī Delles grāmata. Lasot esmu ik pa brīdim ieinteresēti brīnījusies un apzinājusies savu nezināšanu, tomēr neviens nav brīnījies labāk par grāmatas Mans ceļš galveno varoni - vai tās ir pirmoreiz mūžā ieraudzītas lauku mājas pie Maijas Silmales, vai vēlāka atzīšanās: "Nekad nebiju tuvumā redzējusi dzīvojamos masīvus." Šī brīnīšanās un kaut kā ieraudzīšana pirmoreiz iziet cauri visai biogrāfijai ne tikai kā kompozīcijas paņēmiens, bet kā mākslinieces būtība, kā pasaules uztveres pamats, līdz pašās grāmatas beigās nonāk atpakaļ pie vispazīstamākā - pie Torņakalna ziedošajām kastaņām. Un tās, Birutas Delles acīm ieraudzītas un uzgleznotas, esam redzējuši arī mēs.