Mazgalvīši spēlē mājās

Nu Bankovskis ķēries pie bērnu grāmatas sarakstīšanas, un šis ir tas gadījums, kad grāmatu negribas apspriest, bet pēc iespējas ātrāk dāvināt. Kādam, kam ir ap astoņu vasaru garš mūžiņš, nevaldāma iztēle un vajadzība pēc labas grāmatas.Autora iejūtīgais skatiens šoreiz raugās apkārt ar meitenītes Annas acīm. Godprātīgi un labestīgi atainotā bērna pasaule atsauc atmiņā to dīvaino bērnības izjūtu, kad pats esi vesela planēta, kas nemitīgā izziņas procesā saduras ar dzīves a priori dotajām lietām, notikumiem un cilvēkiem. Vēl tam visam tavā apziņā nav pielīmēti viennozīmīgi nosaukumi, vēl lifti kustas ne tikai uz augšu vai apakšu, bet arī uz sāniem. Vēl tu nespēj novērtēt atšķirību starp jēdzienu "lidot" un "iet". Vēl mazi auduma lellīši klejo tev līdzi bez sejām. Uzzīmēt tiem sejas būs tavas dzīves uzdevums. Tava pasaule vēl tikai plaukst.Ja apkārtnes plūstamībā un mainībā vēl nav nekā sacietējuša, tad pamatlietās, gluži pretēji, valda pieaugušajiem sen aizmirsusies konkrētība, jo viss taču, bērnaprāt, ir vienkārši: ir mājas, ir svētā trīsvienība: mamma, tētis un bērns, un ir Ziemassvētku vakars, tātad jābūt izpušķotai eglītei, kaut kur noslēptām dāvanām un sirdī jāvalda svētku priekam. Grāmata sākas un beidzas ar Annas Ziemassvētkiem, ar alkām pēc prieka: "Visi ir priecīgi un visi smaida." Tomēr Bankovska grāmata nav pasaku krājums, kur pārbaudījumi beidzas aiz teikuma: viņi apprecējās un dzīvoja ilgi un laimīgi. Annas vecāki ir šķīrušies. Un pat Annas tētis nespēj atbildēt — kur paliek pazudušas jūtas. Dzīvei cilvēks vienmēr būs bērns — kaut kas arvien tiek piesviests klāt ārpus pieredzes, atliek vien to izprast un tādējādi pieņemt, ja gribi palikt dzīvs. To Annai pastāsta vecais mazgalvītis — viss zudušais glabājas milzu plauktos pazudušo pasaulē. Atmiņas kā gaismiņas deg zudību dziļumos.Šai ziņā tā ir īsti mūsdienīga grāmata, jo tik daudz ir bērnu, kuriem miris kāds vecāks, vēl vairāk to, kam vecāki šķīrušies, un vēl tie, kuri paši aizgājuši no mājām. Un cik ir pieaugušo, kas attopas pirms svētkiem lielveikalā, kur milzu pūlis pa divi vai pa desmit grupās smaidīgi līksmo piekrāvuši ratus ar kaudzi, bet tu stāvi viens un pēkšņi aptver, ka viens? Uzdrošinos apgalvot, ka Mazgalvīši spēlē mājās drosmīgi un reizē labestīgi stāsta par visbūtiskāko — iemācīties spēlēt mājās tādos apstākļos, kādi tie mums doti.Mazgalvīši spēlē mājās satur septiņus vakarus, katram vakaram savs stāsts. Jāņa Blanka iekārtojumā grāmata atgādina dermatīna vākos iesietu kladi. Grāmatu ilustrējusi māksliniece Katrīna Neiburga. Viņas redzējumā mazgalvīši ir no jūras izskalotas siekstiņas, lai gan Bankovskis mazgalvīšu aprakstā runā par audumu un problēmām ar pildījumu vecumdienās. Ir ļoti iespējams, ka šie ķeburkājas ilustrācijās nospēlē būtisku lomu, lai grāmata gala beigās nepārvērstos par kaut ko pārāk glītu, labi audzinātām mazām dāmām domātu. Jo Anna nav nekāda tur Pepija Garzeķe. "Labdien, mani sauc Anna" — tik godprātīgi sākas katrs vakara stāsts. Anna ir laba, nu gluži kā Blaumaņa Kristīne. Viņas ķibeles sākas tāpēc, ka viņa ir ne tikai laba, bet arī drosmīga. Turpat blakus ir trakulis Kārlis kā viesulis, kuram vienmēr pietiek drosmes iesākt piedzīvojumus, bet ne vienmēr — nobeigt. Viņi vajadzīgi viens otram. Līdzsvaram. Un grāmata sanāk gan meitenēm, gan puikām.Nopietna saruna līdzīgam ar līdzīgu — tā ir šīs grāmatas veiksme. Bankovskis zīmē sejas un kartes, personiskas un tāpēc jo aizraujošākas. Anna atklāj mazgalvīšu pasauli, pieaugušie atklāj bērnu pasauli. Rūpes citam par citu veido to vārdā nenosaucamo brīnumu, kad pasaule kļūst par mājām. Tur ir vieta gan noslēpumiem Saeimā, gan prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai, gan televīzijai un metro kartei — starp citu, es ar izsalkušām acīm izpētīju Bankovska zīmēto Rīgas mazgalvīšu metro karti un secināju, ka nemaz neļaunotos, ja arī pieaugušajiem būtu iespēja no pieturas Brīvdabas muzejs pārdesmit minūtēs nokļūt pieturā Atgāzene. Nav tālu jāmeklē pasaules karte ar smiltīs ieglabātajiem Annas sekretiem Āfrikā un Indonēzijā. Nerimstošā spēles priekā autors ar vārdiem uzzīmē Latvijas vēstures karti stāstā par salu. Ai, es baidījos, kā gan viņš savilks kopā sākumu, kur attēlotas Staļina laika represijas Latvijā ar vientuļo Burvi uz salas? Bet izdodas, jo Burvis ir ulmaņlaika meitenītes Annas tētis, kas izdzīvojis cīņā ar mūžīgā sasaluma valdnieci Regīnu. Taču pietiek par to, ko katrs var izlasīt savam bērnam priekšā vai pats sev vienas nakts klusumā, grāmatu no bērna aizlienējis. Nodaļas Paslēpes un Noslēpums, manuprāt, ir grāmatas dziļākā daļa, pēc noskaņas līdzīgas Mihaela Endes Momo vai Luisa Kerola Alisei Aizspogulijā. Brīnišķīgi!