Priekšvēsture. 2003.gadā Dace Skadiņa, rūpējoties par leļļinieku kursa profesionālo izglītību, uzaicina režisoru Aleksandru Mindļinu Kultūras akadēmijas studentiem pasniegt meistarklases. Viņš ir arī Sanktpēterburgas Teātra mākslas akadēmijas docents un marionešu teātra Frankfurtē Mini — Dlinn mākslinieciskais vadītājs. A.Mindļins iestudē arī vienu no diplomdarba izrādēm — Karmena. Versija (2005), kura izpelnās atzinību. LKA pasniedzēja un teātra kritiķe Valda Čakare uzskata, ka "diplomdarbs apliecina jauno aktieru prasmi vadīt tik sarežģītu lelli kā marionete". Kritiķe atļaujas būt neraksturīgi emocionāla: "Strādājot ar topošajiem leļļu aktieriem, skatoties viņu kursadarbus un sekojot līdzi viņu profesionālajai attīstībai, mainījās mans priekšstats par leļļu teātri. Nekāds labais tas nebija jau kopš bērnības. Atmiņā tēlojās drebelīgi makši un morici, kas tievās balstiņās, muti neadekvāti plātīdami, skaitīja: "Pirmais nedarbs nu ir veikts, nākamais tiek atkal steigts." (Teātra Vēstnesis. 2005.nr.2.). Citāts rāda, ka vēl pirms trim gadiem pat erudītākajiem teorētiķiem priekšstatu par leļļu teātri pamatā veidoja aizspriedumi. Par marionešu teātri vai šobrīd pasaulē, arī Latvijā populāro, objektu teātri viņiem bija tikai teorētiskas zināšanas, nevis dzīvajās tradīcijās un procesā balstīta pieredze. Tagad situācija ir principiāli mainījusies. Spilgti darbojas objektu teātra grupa Umka.lv, tikko notika objektu un marionešu teātra daudzveidībai veltīts starptautisks festivāls Homo alibi, A.Mindļins Leļļu teātrī iestudējis vēl vienu marionešu teātra paraugu Kurš no mums ir sapinies?.
Hosē — Īkstītis
Daļa no 2005.gadā absolvējušā Leļļu teātra kursa izklīda pa citiem teātriem, palika tikai daži uzticīgākie. A.Mindiļins apzinās, ka "taisīt Karmenu ir, tāpat kā naktī peldēt okeānā ar aizsietām acīm" (Neatkarīgā Rīta Avīze, 22.04.2005.), tomēr pie Karmenas atgriezies vēlreiz. Šoreiz lomās: Dana Lāce, Baiba Geķe, Vita Balčunaite, Alla Caricina, Miķelis Žideļūns, Edgars Kaufelds. Izmantotas pirmā iestudējuma marionešu meistara Viktora Antonova (Sanktpēterburga) lelles. Tās ir pašvērtīgas — marionešu sejās ir precīzi noķertas gan tipāža īpašības, gan iemānīts kas līdzīgs noslēpumainam mūžības zīmogam. Viņu mēmums ir suģestējošs. Kostīmu māksliniece Anita Znutiņa-Šēve radījusi arī jaunus kostīmus, ļaujoties kaislīgai faktūru spēlei par melno, sarkano, balto un spānisko tēmu. Apzinos, ja vēlos saglabāt augstus profesionālos kritērijus, nedrīkstētu rakstīt par iestudējumu Karmena. Sievietes versija — diemžēl neesmu redzējusi diptiha pirmo daļu — diplomdarba izrādi Karmena. Versija. Tas esot bijis stāsts no vīrieša viedokļa, kamēr jaunā izrāde režisora iecerē — skatījums no sievietes viedokļa. Tā kā izpratne Latvijā par leļļu teātri pieaugušajiem joprojām ir diezgan sekla, atļaušos tomēr dažas piezīmes solidāra atbalsta un reklāmas dēļ. Arī pārlaižot skatu pār kolēģu rindām, neatradu profesionāli, kurš būtu redzējis abus iestudējumus un kurš ar īpašu entuziasmu dzīvotu līdzi Leļļu teātra liktenim. Specifisku zināšanu trūkums neļauj analizēt aktieru tehniku darbā ar marionetēm, lai arī redzu, ka viena aktiera tehnika ir augstākā līmenī, kas Karmenas pleciem liek drebēt kaislīgā dejā vai būt par pavadoni lidojošai rozei (izrādē tiek izmantots kā Karmenas simbols), kamēr cits ar marionetes vadauklām darbojas manāmi biklāk un saspringtāk.
Izrādi atšķirībā no režisora ieceres uztvēru tieši pretēji — manuprāt, ikvienā izrādes "šūnā" ir jūtams vīrieša skats. Pat ne tāpēc, ka izrāde sižetiski sākas ar ainu, kad Hosē brīdi pirms pakāršanas krāšņās vīzijās atceras savu dzīvi. Iestudējot pirmo Karmenas variantu, režisors intervijās neslēpa, kas tas ir ļoti personisks, pat autobiogrāfisks darbs. Viņš atzīstas, ka šis stāsts viņam nav privāti svešs un ka mēģinājumos nonācis līdz baisai atklātībai. Personiskums jūtams arī izrādē. Režisors asprātīgi precīzi spēlējas ar mērogu, "mazajiem" un "lielajiem" aktieriem. Hosē ir kā Īkstītis, kuru sieviete var paņemt plaukstā. Citā brīdī viņš ir kā puika, pie kura noliecas mamma. Karmenu spēlē visas četras aktrises — divas gaišmates, divas tumšmates, A.Mindļina versijā — Hosē savā apmātībā ir kā krātiņā — ej uz kuru debesmalu gribi, visur priekšā kā templis un elles vārti reizē izaug milzīgs nenovēršams sievietes stāvs. Kārdinošas rozes izskatā Karmena iespiežas pat caur cietuma restēm. Karmenas ir ķircinoši zobgalīgas kā sirēnas, un bieži Hosē pazūd viņu brunču viļņos kā skaidiņa sabangotā jūrā. Pietrūkst konsekvences aktrišu saspēlē, kas risinās virs marionešu galvām. Dana Lāce akcentē liktenīgās kārdinātājas izteiksmi (vai ne par daudz?), kamēr Baiba Geķe, Vita Balčunaite, Alla Caricina saglabā pārsvarā bezkaislīgu maskai līdzīgu izteiksmi. Iestudējumā bagātīgi, gandrīz bez apstājas, izmantota smeldzīgi skaista un kaislīga flamenko un fado mūzika. Mūzika kā tāda nevar nepatikt, taču pats princips brīžam, manuprāt, kļūst pārāk ilustratīvs, pat estrādisks.
Parādīts ceļš uz teātri
Principiāla atšķirība no klasiskā arhetipa: fatālā sieviete piebeidz maigas dabas labestīgu sapņotāju, kas izsenis apspēlēta mākslā, un latviešu kultūras kontekstā spoži izpaužas Jāņa Jaunsudrabiņa radītajās Aijas un Jāņa attiecībās. Manuprāt, Aija daudzējādā ziņā ir pat spilgtāka un dziļāka šīs tēmas versija kā P.Merimē Karmena. Caurviju motīvs, arī tiešais teksts ir Hosē ar pārliecību teiktie vārdi: "Es biju laimīgs!" Miķeļa Žideļūna Hosē ir stalts un vīrišķīgs, nebūt ne marionete Karmenas rokās. Hosē ir viengabalains un nav iekšēju šaubu saraustīts par sava ceļa pareizību. Aktieris, kuram viņa siltā cilvēciskā starojuma un mazliet bērnišķīgā izskata dēļ bieži atvēlētas mīlīgi rotaļīga ampluā lomas (spilgtākā — izrādē Ķipars Pipars), Hosē marionetei piešķir stingru mugurkaulu. Un vēlreiz, kad gredzenveida kompozīcija atgriežas pie sākummizanscēnas — viņš un karātavu cilpa — Hosē nelokāmi atkārto — bet es biju laimīgs. A.Mindļins uzskata, ka katram vīrietim dzīvē tiek dota Karmena, bet ne katrs uzdrīkstas tai sekot. Hosē izvēlas sekot un nenožēlo.
Leļļu teātris izrādes pieaugušajiem sāka iestudēt 50.gadu vidū. Tradīcija ir atjaunota, un ideja, ka vecāki varētu nolikt gulēt bērnus, sarunāt aukli un divatā doties uz izrādi Leļļu teātrī, kā savulaik uz Šveiku, Dekameronu, Dievišķo komēdiju vai Jums, vecāki, vairs nešķiet utopija.