Mēs ceļam, tie brūk...

Proti - betona balstus savelkošās troses ir pārāk tievas un jau šovakar svinīgajā pieņemšanā stikla celtne var sabrukt. Šķita, es jau dzirdu stikla šķindu. Nē, tie ir tāli zvani, visas pilsētas baznīcas iezvana nelaimi. Tad pēkšņi es redzu savu māti, viņa raksta man vēstuli un drūmi klana galvu. Es atveru acis - bāli dzeltenīgi griesti, tirpst roka un gribas ēst. Dīvainās vīzijas apstulbināts, Leons kādu brīdi nevar aptvert, vai viņš patiešām kļūdījies projekta aprēķinos. Tomēr ne. Tie ir bijuši sapņu maldi, un projekta aprēķini jau arī nav gluži Leona atbildība. Kaut arī viņš droši zina, ka varētu tādus veikt un, iespējams, celtne iznāktu pat lētāka. Cik patīkami ir sajust maldīga sapņa gaistošo saikni ar īstenību: cilvēks īpaši cenšas ilgāk paturēt atmiņā dīvaino nakts redzējumu. Gribas pasmīnēt pašam par sevi, sak, no kurienes šādas pārdomas, kas ir to cēlonis? Mugura šorīt nesāp, rokas tirpoņa atkāpjas, un Leons var labpatikā izstaipīties, kā vien vēlas. Rīts ir iesācies lieliski - atkal un atkal Leonam labpatīkas atsaukt atmiņā divus aizvadītos gados, ko dienu no dienas pavadījis tur, būvlaukumā. Viņa mūža lielākajā celtnē. Valsts galvenajā celtnē. Un šodien viņš saņems ilgi gaidīto pateicību, viņu apbalvos, varbūt tur būs premjers vai pat prezidents. Piecēlies Leons atvelk pelēkos aizkarus, paver logu un īsu mirkli uzmet skatu greizajām koka ēkām Maskavas ielas tālākajā galā. Brīnišķīgais maija rīts, tikko uzvaru svinējušais pavasaris nespēj iekrāsot šo pelēcīgo pilsētas nostūri. Taču acumirklīgo grūtsirdības mirgu spēji pārmāc jauns prieka vilnis - šodienas un, galvenais, šī vakara notikumu gaidas. Leonam šķiet, ka vakara kulminācija tūliņ pēc salūta varētu būt pat ordeņu pasniegšana. Protams, ne jau viņam vien, nē, tur stāvēs arī kultūras ministrs un bibliotēkas direktors, un būvuzņēmuma direktors. Viņi uzsmaidīs TV kamerām, teiks dažus atturīgus vārdus, steigsies uz kādu neformālu sarunu ar prezidentu. Saprotams, tur klāt būs arī baņķieri un daži politiķi, kas centīsies uzsvērt savu lomu projektā. Taču dažu šīs būves tapšanā iesaistītu cilvēku titāniskais veikums būs tik acīm redzams un nepārprotams, ka fotoobjektīvu uzmanību pat skandalozākie viesi ar savu klātbūtni vien piesaistīt nespēs. Pēc sarunām un preses konferences, protams, būs koncerts, bankets, varbūt kāda patīkama tikšanās. Varbūt viņa šoreiz būs viena un Leons, vakara izskaņā varēs aicināt viņu uz nelielu ekskursiju. Viņš taču vienīgais pagaidām zina par nelielajām durvīm, kas ved uz grandiozās ēkas jumtu. Tomēr ne - tas jau būtu pārāk daudz prasīts un gaidīts! Leons pasmaida par savu pārdrošību un pēkšņi dzird: "Nē, es šovakar netieku, es nebūšu, ej tu... zini..." Spiedzīgā balsī kāda pusaudze kliedz telefonā, un Leons steidzas aizvērt logu, lai nezaudētu patīkamo domu pavedienu. Cik labi, ka nejaukā skuķe ar burkānkrāsas ērkuli uz galvas nav saistīta ar šo rītu, šo dienu un vakaru, domā Leons. Tik vien kā ieķērca savu negantību pa loga spraudziņu. Viņš pasmaida un ieslēdz radio. Šī ir no tām stundām, kad veicas pat sīkumos: radio atskaņo Leonam īpaši mīļo Mežābeli un, gludinot balto kreklu, tā kabatā atrodas aizmirsts pieclatnieks. "Perfekti," pie sevis nomurmina šodienas varonis un ieņurca naudaszīmi sarkanbrūnajā dermantīna kabatas portfelī. "Adata un diegs," vairākas reizes atkārto Leons, lai neaizmirstu, ka pelēkajai žaketei vēl jāpiešuj poga. Tā ir drusku gaišāka par citām, taču biezums un diametrs ir gandrīz identisks pārējām. Pastīvie Leona pirksti ilgi gumza diega galu un adatu, acis samiegtas, mute nedaudz pavērta. Šādu foto varētu drukāt uz ielūguma fotoizstādei Vecpuisis pilsētā. Ja vien, protams, šeit kāds fotografētu un vēl kāds cits organizētu visu pārējo. Brīdī, kad radio saka: "Līdz ar to noslēdzas mūsu rīta raidījumu programma," Leons ir ticis galā ar pogu un pieceļas. Viņš vēl iemet acis sienas spogulītī, pieglauž sirmi dzeltenīgās ūsas un dodas laukā. Pilsēta sagaida Leonu smaidoša, vilinoša un burvīgi noslēpumaina. Skaistule no šampūnu valstības uz trolejbusa sāniem aicinoši sveicina, Leons ieskatās pretimnācēju sejās un atrod daudz jauku vaibstu, viņš dažiem ļaudīm pat uzsmaida. Laika vēl ir krietni daudz, tāpēc viņš nolemj izstaigāt centru un Vecrīgu. Darba dienas rītā šo pilsētas daļu Leons nav redzējis gadus piecus. Centrā ir daudz patīkamu pārsteigumu - jaunas un atjaunotas dzīvojamās ēkas, jaukas kafejnīcas. Pa plašajiem kafejnīcu logiem redzamie brokastotāji šķiet pavisam svešādi, - Leons šāda izskata ļaudis tuvumā nav redzējis, uz brīdi viņš kā apburts raugās bezrūpīgos žestos, kas paceļ un nolaiž kafijas tasītes, slaidajos pirkstos virpina apelsīnu sulas salmiņus, šūpo mazas karotītes un nomet uz galda malas krāsainus žurnālus. Leonam nevērīgi klīstot, paiet dažas stundas, un viņš nevilšus ir nonācis uz pilsētas tilta, kur paveras lielisks skats uz viņa lielāko būvprojektu. "Neiespējami," sev klusi saka Leons un atceras simtiem strīdu, sīku ķibeļu, uzbāzīgu žurnālistu zvanu, priekšniecības cietpaurīgo prasīgumu, kas prasījis turpat vai visus Leona nervu krājumus. Ir četri pēcpusdienā. Viņš ir ieradies krietnu stundu pirms sākuma. Pie durvīm neviena nav. Leons tās atver ar savu caurlaidi un klusi ieslīd milzīgajā foajē. Tālumā kāds sauc: "Malējo labajā pusē cel drusku uz augšu... tas sarkanais krīt galīgi garām skatuvei... labo es teicu, uz augšu, augšu!" Klaudz āmurs, mikrofonā skan "…viens, viens...", pie grīdas tiek līmēti krāsaini kabeļi, oficianti baltos priekšautos spēlē kārtis. Leons klusi pieiet pie ieejas galvenajā zālē, brīdi raugās grandiozajos priekšdarbos, īsi pirms pasākuma, līdz viņu pamana dāma tumši zaļā kostīmā un, telefonu neatrāvusi no auss, steidzas pie Leona. "Labdien, inženiera kungs. Nē, nē tas nav tev, pagaidi. Jūs ļoti agri... mēs jau vēl te mēģinām. Nē, es teicu līdz pieciem jums abiem ir jābūt šeit, lai varam notestēt scenāriju," viņa groza galvu, lai Leonam būtu saprotams, ka ne viss teiktais domāts viņam. "Jums kafiju varbūt var piedāvāt?" viņa beidzot pievēršas tikai Leonam, ar vienu aci gan sekodama te skatuves strādnieku, te oficiantu kustībām. "Paldies, es tikai gribēju zināt, kur man jābūt tās ceremonijas laikā?" "Aha, jā. Es tūliņ, man scenārijā bija..." Būtne ātri izvelk no iekškabatas vairākas lapas un, tumšās uzacis saraukusi, meklē pierakstos īsto vietu. "Jā, ziniet, labas ziņas - jums nemaz nebūs nekas jāsaka, es te drusku pamainīju scenāriju... Ministram nebūs laika. Mēs tikai viņam un direktoram dosim vārdu. Droši varat sākt atpūsties jau tagad!" Sazvērnieciski uzsmaidījusi un tumšo zēngalviņu pamādama, būtne izzvejo no zaļās kabatas nemitīgi sanošo telefonu. Leona mezglainie pirksti ņurca žaketes apakšmalu, viņš raugās meitenes sejā, un nelāga nojausma aptumšo šo brīdi. "Bet es biju domājis, biju sapratis, ka apbalvošanas brīdī, uz skatuves, mēs visi kopā..." "Piedodiet, kādas apbalvošanas brīdī? Mums ir divas uzrunas un tad uzreiz sāk burvju mākslinieki, tad nāk iesildītāji, tad welcome - drinki... Galvenā grupa un fināls ar torti," kā uzsvarus likdama, šūpojot tumšo zēngalviņu, ātri nober jaunkundze. Leons jūt, ka viņa steidzas, un jūt arī milzīgi ātri augošu žēlumu pret sevi. Viņš pasaka jaunkundzes mugurai: "Paldies," bet tas nav sadzirdams, jo par svinību sākumu skaļi sāk vēstīt mūziķi. Viesi ierodas un mīņājas plašajā foajē. Automātiskās durvis ritmiski virinās, kāds spalgi iesmejas, spoguļi apstiprina lieliskus izskatus. Pār klusinātu balsu murdoņu skan saksofons. Leons redz dažas pazīstamas sejas, viegli pamāj, taču no sasveicināšanās sarunām cenšas izvairīties un tāpēc lēni riņķo gar svinību telpas tumšākajām sienām. "Nē, es jau teicu, ka šovakar netieku, ej tu zini kur..." pēkšņi spiedzīgā pusaudzes balss spilgti skan Leona prātā, viņš atskatās un redz sarkano matu ērkuli, nejauko šārīta skuķi, kas, iekārusies kāda lielbankas direktora elkonī, slāj viņa virzienā. Pusaudze kliedz telefonā. Redzams, ka viņa ir vakara daudzsološo notikumu drudzī un šoreiz Leonam ir jābūt tam, kurš pazūd no kāda acīm, lai nebojātu jauka mirkļa piepildījumu. Viss notiek pēc scenārija. Rozes, lentes. Svinīgas runas, šampanietis. Lai stāv mūžībai! Leons ir viens uz grandiozās jaunceltnes jumta. Viņš atceras šārīta sapni un nolemj ilgi gatavoto uzrunu veltīt lieliskajam skatam, naksnīgajai pilsētai. Tā šodien bijusi tik mānīga. Banku un baznīcu izgaismotie silueti atspīd Leona žaketes pelēkajās pogās. Viņš saka: "Labvakar, dāmas un kungi, kolēģi! Pateicos visiem, kas ir palīdzējuši, piedalījušies šīs grandiozās celtnes tapšanā. Mēs cēlām, kaut tā vairākkārt bruka. Cēlām, cēlām un tomēr uzcēlām to sasodīto bibliotēku. Tik un tā - lai tā stāv mūžībai."