Minējspēks

Visur čumēja un mudžēja, par spīti tam, ka Kurzemi jau ilgāku laiku bija pametusi vesela bēgļu jūra. Izrādījās, ka biju ieradies tieši laikā novērot nozīmīgu pagriezienu Pirmā pasaules kara beigu posmā. Kurzemes piekrastes jūrai šajā izšķirīgajā brīdī bija tik liktenīga loma, ka to visu varētu apzīmēt par ūdens sakustēšanos. Paskaidrojumus par notikušo man sniedza padusē iespiestā, šai gadā Blūmingtonā svaigi izdotā Maikla Bareta (Michael Barrett) grāmata par vāciešu lieluzbrukumu Kurzemes piekrastē un Rīgas jūras līcī - Operation Albion. Kara stāvokli Baltijas jūras piekrastē īpaši bija satricinājis nemiers Krievijā. Ja iepriekšējo divu gadu laikā fronte bija maz kustējusies un Latvijas teritorija kā ar nazi sadalīta divās daļās, Vidzemē valdot krievu karaspēkam un Kurzemes pusē vāciešu, februāra revolūcija pēkšņi izsita līdzsvaru. Lielā jucekļa dēļ fronte sakustējās, un 3.septembrī Rīga krita vācu karaspēkam. Uzvaras gaviļu svētki izrādījās esam īsi. Vāciešiem pēkšņi bija jauns, vēl šai karā nepiedzīvots izaicinājums - kā nosargāt Rīgu. Krieviem savukārt bija jādomā par savas valsts aizstāvniecību pilnīgi jaunā skatījumā. Uzmanības centrā nonāca nevis Baltijas jūras lielās piekrastes pilsētas un nocietinājumi uz cietzemes, bet gan ūdeņi ap tās salām. Vācieši apņēmās šos ūdeņus iekarot, tā nodrošinot Rīgu. Krievi apņēmās salas aizsargāt, baidīdamies, ka bez salām vāciešiem pavērsies ceļš uz Rēveli, Somijas līci un līdz ar to uz Pēterpili. Un visu notikumu centrā izrādījās esam Irbes šaurums. Tas, kas to pārvaldīs, būs arī Baltijas jūras kungs. Šauruma un salu dēļ norisinājās neparasta Pirmā pasaules kauja, kurā bija nepieciešams izrādīt veiklību kā uz ūdens, tā arī uz zemes. Tādi pulki, kas spēja pārsviesties no jūras uz zemi un otrādi, tikpat kā nepastāvēja - ne vāciešiem, ne krieviem. Krievu flote vispār bija apšaubāmā stāvoklī. Tās galvenais jūras cīņas ierocis bija mīnas un artilērijas apšaude no zemes ierakumiem. Latvijas teritorijas piejūras ūdeņi bija viens vienīgs mīnu mudžeklis. 1917.gada rudens sākumā vācieši sāka iepludināt jūras spēkus Baltijas telpā. Liepāja pārvērtās par darbības centru, kurā pēkšņi bija vairāk nekā 25000 karavīru un tuvumā ap 400 kuģiem. Vācieši saprata, ka logs mazs. Jūras kauja un rudens vētrainais laiks nebija apvienojami jēdzieni. Vācieši rīkojās ātri, pierādīdami, ka var apvienot zemes karu ar jūras cīņu. Tie pārvarēja transporta kuģu trūkumu un veiksmīgi ieņēma Sāmsalu no ziemeļiem, visur izdzenot stigas caur mīnētajiem ūdeņiem. Drīz viņu rīcībā bija Monsala un Dagdas sala, liels skaits gūstekņu un jaunas teritorijas, kuru vietējie iedzīvotāji - skeptiski un neuzticīgi. Atkal bija jādomā par kolonizāciju. Pāris dienu laikā lielais karavīru un kuģu skaits bija padarījis savu darbu un, krieviem par pārsteigumu, devās atpakaļ uz Dancigu un Ķīli, tā noslēdzot karu austrumu frontē. Kā zinām, karš beidzās, bet ne karošanas kāre. Viss teātris pārsteidzoši līdzīgs šodienas scenārijiem. Lieli blīkšķi, kam seko savs apjukums. Vāciešiem nepavisam neizdevās iegūtajā teritorijā izveidot efektīgu okupācijas zonu. Bet kā Igaunijā, tā Latvijā nobrieda doma par neatkarīgu valsti. Šai cīņā nozīmīgu ieguldījumu sniedza vācu velosipēdistu triecienkomandas. Varbūt velosipēdam un minējspēkam lielāka loma mūsu valsts pamatakmeņa likšanā nekā to agrāk bijām iedomājušies.