Mūzika no lielās rozā mājas

The Band bija kulta grupa, kas pretēji dumpinieciski apcerīgajam 60.gadu laika garam pievērsa rokmūziku tās saknēm — foršai kantrimūzikai un vecajam labajam rokenrolam, viņpus "folkeriem, hipijiem, hipsteriem un pārējiem lūzeriem", viņpus "visai tai Džima Morisona padarīšanai, visam "Izpis tevi, mam un tēt" bleķim"). Džona Naivena grāmatu oriģinālā izdevusi respektablā kreisi intelektuālā izdevniecība Continuum, kuras sērijā 33 1/3 ir aptuveni 50 grāmatu par mūziķiem, sākot no Velvet Underground un Joy Division līdz pat Stīvijam Vonderam.Naivens ir izmantojis gatavu sižeta modeli. Mūzika no lielās rozā mājas stāsta par norietējušu laikmetu, beigušos uzdzīvi, eksistenciālām paģirām. Līdzīgas atraugas no zelta ēras, kad popmūzika teju metafiziskā triumfā pārspēja pašu dzīvi, apkārtējo (vismaz tiem, kas bija "iekšā") padarot niecīgu un arhaisku, jau vairākkārt iedzīvināts populārajā kultūrā. Piemēram, filmās Velvet Goldmine un 24 Hour Party People. Tiesa, popmūzika, kas varenāka pat par tās autoriem un tos sadedzina (viens no varoņiem beigās parādās "neticami izģindis, āda nobrieduša banāna krāsā"), ir bieži dzirdēta, taču patiesa klišeja. Liverpūles Džona Mūrza universitātes pētījums rāda to, kas zināms jau sen, — slaveniem popmūziķiem ir trīsreiz lielākas izredzes nomirt jauniem nekā vienkāršajiem pilsoņiem.Lai arī romānā darbojas reālas personas, arī paši grupas locekļi un viņu un Boba Dilana producents Alberts Grosmans, centrālais tēls ir fiktīvais kanādietis Gregs, The Band narkotiku šprice, viņu dīleris. Lai cik eksaltēti šis slinkais, uzdzīvot kārais students aprakstītu The Band mūziku ("silts kā heroīns"), ne jau tā tur ir galvenā, bet gan īstie "ballītes elementi" (kārtējais eifēmisms, tālrunī kodēti runājot par narkotikām). Galvenais šajā romānā ir Gregs, vienkāršais patērētājs, kurš esot nostāk, glorificē rokmūziķi, gan spēdams atzīt — "lēta un iedarbīga narkotika ir mūzika"; cilvēks, kuram ir minimāls ego, maz spēcīgu emociju un, ja tās ir, tad lai uzsvērtu The Band ēras lieliskumu.Paskatoties, kā Gregs dzīvo tagad — nabadzībā un resnumā ieslīdzis heroīna atkarīgais — nav šaubu, kad bija labāk: slavenību ballītes dzīvokļos pie Ņujorkas Centrālparka, kabrioleti, skaistas meitenes. Pat neraugoties uz to, cik cilvēciski grūti reizēm bija: "ienākot Dilanam, ļaudis telpā pārgrupēja ķermeņa stāvokli. (..) izteiktāk reaģēja uz tikko izteiktu frāzi, ievilka plaušās vairāk gaisa, nekā vajadzīgs, un smējās skaļāk, nekā joks bija vērts"; un cik feini savukārt bija, kad "gvelzām visādas muļķības, smieklīgus niekus un neviens nepieminēja ne Riku, ne The Hawks, ne Dilanu, vispār nevienu no viņiem".Arī fons bohēmai ir labi atstrādāta scenārija garā: 60.gadu studentu revolūcija, Vjetnamas karš, Mārtina Lutera Kinga noslepkavošana. Bet "pietika atrauties no TV un iziet uz lieveņa, un tu vairs redzēji tikai kokus un debesis", tikai dzirdēji The Band mūziku. Gregs spēj distancēties no sava laika politiskās vides, taču, kā daudzi cilvēki, viņš nespēj izlauzties no sava laika estētikas, gadus vēlāk vērodams uz ielas grupu jauniešu: "Viņi izskatījās sliktāk nekā es tikko no cietuma: noskranduši džinsi, noplēstas krosenes, gaisā uzpisti mati. Vienam bija sporta krekls ar uzrakstu "mīziens". Pankroks, tā tas saucās."Kā daudzas citas modernās anglosakšu kultūras liecības, šo grāmatu šķiet neiespējami pārtulkot. Amerikāņu pļāpāšanas valoda, ja reiz to saproti un esi dzirdējis dzīvajā, vairs nekad neizklausīsies pārliecinoši un autentiski tulkojumā, arī tādēļ, ka tā ir tik ekonomiska, no izteicieniem un valodas melodijas atkarīga. Bet vai tādēļ netulkot, jo kā gan citādi attīstīt paša valodu? Lielāks šķērslis uztverei ir pārekspluatētais un virspusējais (pretēji, piemēram, Tomasa Bernharda Zaudētājam par pianistu Glenu Gūldu), kaut arī aizkustinošais sižets. Jāatzīst, ir tikai viena vieta, kur romāna varoņi uzrunāja — kad Ričards Manuels (The Band solists un taustiņinstrumentālists) pēc atgriešanās no pirmā albuma ieraksta satiek Gregu, kurš vaicā, kā gājis Losandželosā. "Labi, cilvēk. Grandioza studija. Bet vai tu esi mēģinājis tādus štruntus, ko sauc par suši? — Ko? — Su–ši.