Pirmā vietvārdu talka tika aizsākta pirms vairāk nekā gadsimta – 1911. gadā, taču jau pēc trim gadiem tās ierosinātājam Jānim Endzelīnam bija jāatzīst, ka nav izdevies gūt iecerēto atbalstu. "[..] mani uzaicinājumi savākt tādus krājumus – dažus izņēmumus atskaitot – ir palikuši "saucēja balss tuksnesī"," viņš atklāja laikraksta Dzimtenes Vēstnesis 1914. gada 19. aprīļa numurā.
Savukārt šajā vietvārdu talkā sasniegtie skaitļi ir ievērojami. "Tie atbilst vismaz desmit vietvārdu ekspedīcijām vai divu ražīgu viena pagasta pētnieku mūžiem," akcentē LU Laviešu valodas institūta direktores vietniece Sanda Rapa un atminas Valliju Dambi, kura dzimto Blīdenes pagastu savas garās dzīves laikā izstaigājusi krustu šķērsu un atradusi vairāk nekā 2000 vietvārdu.
Lāča kājas tīrelis
Sanda Rapa norāda, ka jaunajā datubāzē tāpat kā agrāk vietvārdu vidū dominē metonīmiskie nosaukumi, kas radušies uz kādas divu objektu sakarības pamata, izceļot galveno ainavā un pasaules uztverē: "Pēc tiem mēs varam uzzināt, kur mencas ķert, kur govs grimusi, kur tabors paviesojies, kur egles, oši vai kārkli auguši. Vietvārdi ir kā neuzzīmētas ceļazīmes, kas norāda, piemin un brīdina."
Savukārt uz divu objektu līdzības pamata ir radušies metaforiskie nosaukumi, kuru darināšanā galvenokārt izmantoti sadzīves priekšmetu un ķermeņa daļu nosaukumi. Tādi ir gan Podiņkalns Salacgrīvā, kas ir apaļas formas kalns kāpās pie jūras netālu no vidusskolas, gan Lāča kājas tīrelis Tomes pagastā, gan Mārtiņa Kauls jeb krāce Daugavā Salaspilī.
Pētniece saka, ka vietvārdos un to stāstos joprojām "dzīvo" trīs hronotopi: zviedru, kungu un kara laiki, un vietvārdi lielākoties ietver atmiņas par izteikti lokāliem, bieži vien baisiem notikumiem ("latviešiem ļoti patīk baisi notikumi"), piemēram, Straupes pagastā ir Siļķu graviņa, kur sensenos laikos laupītāji ir nogalinājuši siļķu pārdevēju.
Viņa vērš uzmanību uz to, ka vidējais āru vārda jeb neapdzīvotas vietas nosaukuma mūža ilgums ir pusgadsimts. Par lielu brīnumu kļuvis tas, ka neliela meža nosaukums Staģa olksna, ko pirms aptuveni 200 gadiem Dvietes pagastā bija atradis Augusts Bīlenšteins, ieradies arī šajā datubāzē (tiesa gan, tas vairs nav meža, bet gan tikai ceļu krustojuma nosaukums).
Datubāzē ir arī līdz šim nereģistrēti vietvārdi: Jēpārīte, kas ir apvidus Mežvidu pagastā (tautā to pavada stāsts, ka nosaukums cēlies no vārda "jāpāriet", jo agrāk tuvējā dīķa vietā bija mitras pļavas un upīte, kurām jātiek pāri, lai nokļūtu no vienas viensētas uz otru), strautiņš Vārsēlītis Vaives pagastā, kas ir sen aizmirsts Mežmaļu grāvja nosaukums, un Čurkstupīte Tomes pagastā.
Kur palika Sēņraugi?
Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras (LĢIA) pārstāves Vita Strautniece un Dace Kavace atgādina, ka vietvārdu lietišķie pētījumi Latvijā sistemātiski ir aizsākušies 1969. gadā. 1998. gadā tika izveidota LĢIA uzturētā vietvārdu datubāze, kuras pirmā publiskā versija tika publicēta 2009. gadā un kļuva pieejama bez maksas katram interesentam.
Viņas atklāj, ka vietvārdu mantojumu apdraud nepārdomāta pārdēvēšana, kļūdas un neprecizitātes vietvārdos valsts normatīvajos aktos un publiskos uzrakstos, vietvārdu veidošanas tradīciju degradēšanās, vietvārdu lietotāju – iedzīvotāju skaita samazināšanās, kā arī viensētu un citu mazo ģeogrāfisko objektu izzušana.
"Ja vietvārds ir unikāls Latvijas mērogā, tas visdrīzāk ir unikāls arī pasaules mērogā," uzsver Vita Strautniece un Dace Kavace un piebilst, ka to pārdēvēšana noplicinot mūsu kultūras mantojumu, piemēram, vēl 2002. gadā Lielplatones pagastā bija mājas ar nosaukumu Sēņraugi, bet 2013. gadā tās kļuva par Liepkalniem, kādu Latvijā jau bija 247.
Vairāk informācijas www.vietvardi.lv, kur joprojām var reģistrēt vietvārdus, un vietvardi.lgia.gov.lv.