Nežēlīgi skaisti

Līdzdalības garša. Kaislības suvenīrs. Nekur citur to nevar saņemt tik nesāpīgā un vieglā veidā! Tas ir īss visvarenības mirklis, kad vari ietekmēt, piemēram, kā veiksies deputātm un šlāgerzvaigznei Ventam Krauklim, kad vari atbalstīt žūrijas kritizēto Raivi Vidzi vai ar ignoranci reitingu sarakstā gremdēt kādu TV seju.Tā varētu būt viena no atbildēm uz tik bieži uzdoto jautājumu: kāpēc mēs esam tik pārņemti ar zvaigžņu šoviem? Kāpēc mēs tos skatāmies, dzīvojam līdzi? Daudzi vīpsnā kritizē, izsmej, bet skatās. Otra atbilde, kas attiecas uz mums kā mediju patērētājiem, ir neordinārāka – mēs paši sevi un pēc tam cits citu it kā piespiežam skatīties. Ja nebūtu šīs brīvdienu vakaru kopīgās pieredzes pie TV, mēs justos daudz atsvešinātāki. Šovā ir tik daudzi līmeņi, ka jebkurš var atrast sev atbilstošu lomu. Sarunas par šovu, pats kolektīvās skatīšanās fakts, mūs satuvina, socializē, ļauj izjust savādu kopību. Vari jebkurā kompānijā ieminēties, kuru šonedēļ izbalsoja un cik atraktīvs ir Raivis Vidzis, kad iegūsi domubiedru un vai ikkatram būs viedoklis. Pat tie, kas sevi izslēdz no šīs sērgas, patiesībā iekļaujas grupiņā, kura ir nepieciešama. Fani, apsēstie, atkarīgie, augstprātīgie, ignorējošie un kritiķi. Bez tiem visiem šovs zaudētu lielu daļu šarma, tas netiktu tālāk par TV programmu. Taču šoviem ir izdevies ne vien ieskatīties mūsu mājokļos, bet ienākt arī dzīvē.Jau reiz par to rakstīju, taču atkal un atkal pārliecinos, cik ļoti patiesa Artura Bergera pētījumu atziņa, ka medijos mums patīk redzēt, kā gūst panākumus un piedzīvo zaudējumus mūsu autoritātes. Elites (īstās vai šķietamās) pārstāvji šovos tiek nežēlīgi vērtēti, piedzīvo triumfu un sagrāvi. Turklāt tajā visā varam piedalīties, mēs varam atļauties jebko un paši palikt nesodīti, neskarti. Būtībā tā ir iespēja piedzīvot tabu situāciju bez riska. Šovi mums palīdz gan identificēties, gan iemācīties uzvedības modeļus un iepazīstina mūs ar pasaules uzbūvi. Tie mums liek ticēt tik vēlamajam, ka ikviens, pat es pats, spēju izskatīties tikpat skaisti kā, piemēram, Linda Leen, būt tikpat veikls kā Roberts Nemiro vai šarmants kā Ints Teterovskis. Ja vien arī man/tev klāt ķersies prasmīga stilistu, vizāžistu un cita veida treneru komanda. Arī es labprātāk piekrītu aktiera Gundara Āboliņa man privātā sarunā nesen teiktajam, ka šoviem nav nekāda sakara ar prasmi dziedāt vai dejot, tie parāda, ko spēj stilisti un frizieri. Tomēr es nevaru noliegt, ka šoviem piemīt spēja skatītājos radīt ticību savām spējām un veicināt iluzoro pārliecību, kas viss sarežģītais ir viegli un ātri sasniedzams, ja vien tu ļaujies televīzijas brīnumam.Mainās TV formāti un mēs esam jau nogājuši evolūcijas ceļu no realitātes šovu perioda, cauri „fabriku” ērai līdz „zvaigžņu” laikmetam. Taču iedarbības mehānismi ir ļoti līdzīgi un neesam tikuši pārāk tālu no Romas asiņainajām izklaidēm. Tas ir nežēlīgi un tas ir arī skaisti. Jo pēc šova dzīve tomēr ir mainījusies.Šovi parāda arī mūsu spoguļattēlu un palīdz apklusināt tos, kas jautā, - kāpēc šie lētā izklaide mums ir vajadzīga? Tāpēc, ka mēs to vēlamies, šovi kairina gan mūsu cēlās, gan tumšās jūtas. Neviens intelektuālā milža raidījums nespēj savākt pat desmito daļu no zvaigžņu šova reitinga. Vēl ne.Nežēlīgas mums joprojām izpriecas.