Ak, Laima Muktupāvela uzrakstījusi grāmatu par slavenajiem kordiriģentiem brāļiem Kokariem! Nu, jauki! Biogrāfiskie teksti jau populāri, cilvēkiem tīk iepazīties ar nāciju varoņu dzīvēm un viņu veiktajiem darbiem. Diemžēl daudzos gadījumos šīs grāmatas ir iepriekš paredzamas. To nodrošina uz grāmatas vāka lasāmā/s autora/es vārds un uzvārds. Muktupāvela nav izņēmums, jo ar biogrāfisko romānu Mīla. Benjamiņa atklāja, ko un kā spējīga rakstīt. Grūti, abstrahējoties i no sevis, i savas iepriekšējās rakstniecības, izrakstīties par citiem. Arī mazprasīgākie lasītāji nekādus jauninājumus nemaz negaida — patīkami taču atkal un atkal iegult jau zināmā migā.
Pateicīga viela
No vienas puses, Muktupāvelas jaunākajā grāmatā ir vērojamas iepazītās rotaļīgās cilvēku attiecības ar to, ko varētu dēvēt par realitāti un īstenību. No otras — brāļu Kokaru dzīves ir gaužām pateicīgas Muktupāvelas iecienītajiem vīrieša un sievietes attiecību tēlojumiem, tos atklājot kā nemitīgu emocionālu cīņu, kurā mākslinieciski radošais opozīcijas pāra loceklis gūst psiholoģisku un morālu pārsvaru pār reproduktīvo pārstāvi.
Nevajag gan domāt, ka romāns BrāliBrāli: Balsu burvji brāļi Kokari ir vien pakalpojums izslāpušajiem pēc privātās dzīves peripetijām. Muktupāvela nav tik stulba, lai Kokaru dzīves un darbus nonivelētu līdz vairāk vai mazāk pikantām skandalozitātēm vai smagās likteņnastas. Viņa ir viena no retajām rakstniecēm sievietēm — biogrāfiju autorēm, kura nevis elso par aprakstāmajiem (dažbrīd gan gadās šīs skaņas izdzirdēt), bet izmanto arī reālus dokumentus, stāstījumus, kura ir spējīga pētīt un biogrāfiskā romāna žanrā iepūst dzīvības pazīmes. To viņa pierādīja 2005.gadā izdotajā grāmatā Mīla. Benjamiņa.
Ar grāmatu par brāļiem Kokariem ir nedaudz atšķirīgi. Proti, Muktupāvelai ir bijis jāizlaipo starp diviem apgrūtinājumiem/iepriecinājumiem. No vienas puses — jāsaglabā draudzīgas attiecības ar atšķirīgi līdzīgajiem dvīņiem Kokariem, arī viņiem pietuvinātajiem radiniekiem. No otras — jāspēj radīt romāns, kurš būtu ar interesi lasāms (mūzikas termini nodaļu un apakšnodaļu nosaukumos, līdzīgi kā receptes 2002.gadā izdotajā romānā Šampinjonu Derība, paplašina romāna lasīšanas iespējas). Tāds romāns, kuru gribētos lasīt ne tikai paziņām un draugiem, bet teju visiem latviešiem, jo brāļi Kokari nesaraujami saistās ar Dziesmu svētkiem, kuros kaut reizi piedalījies teju ikviens muti skaņai atvērt drosmīgais. Savienot abas šīs lietas nav tik viegli, jo brāļi Kokari tepat blakus vien atrodas, piedevām nedrīkst grāmatu pārvērst par sentimentālu atmiņu vāceli.
Ar lepnumu
Muktupāvela par brāļiem Kokariem stāsta ar neviltotu lepnumu, dažviet ar pārspīlēti sakāpinātu attieksmi (saprotams taču: ir brāļu Kokaru jubilejas, arī Dziesmu un deju svētku gads) — tas ne tikai spēcina nācijas identitātei raksturīgo uzskatu par latviešiem, kas visu spējīgi pārvarēt ar kopā būšanas sajūtu un uzdziedāšanu, bet lieliski aprāda arī to, cik ļoti mākslinieks kā radoša personība ir atrauts no apkārtnes, pat apzināti bēgošs no tās. Te gan jāatzīst, ka vienu no interesantākajām tēmām Muktupāvela romānā neatrisina. Par mākslas tekstu dēvējamā romānā bieži neskar kutelīgo jautājumu: kas bija jāziedo, lai padomju laikos kļūtu par atpazīstamu slavenību, spētu realizēt savas radošās iegribas un spējas. Šis jautājums plakātiski aizbildināts ar vispārīgiem izskaistinājumiem, dažbrīd pat neveiksmīgiem uzkliedzieniem trimdas latviešiem.
"Dziedot visādas muļķības, nodevu dziesmas, ķeksīšu gabalus, koros salasījās, sapulcējās un nāca bariem vien, lai koncerta beigās uzdrīkstētos publiski apliecināt, ka mēs vēl esam. Vēl esam dzīvi, mīloši, skaisti, jauni un nepadomiski. Latvieši. Dziedi un jūti, ka celies pāri laikam, un mūzika paveica glābējriņķa uzdevumu — uz mirkli jūties izgaisis telpā, caur tevi iziet Visums, tu dzīvo cilvēka cienīgu dzīvi (98.lpp.)." Pozīcija visai skaidra: viņi darīja, ko spēja, un nedaudz izpatika ideoloģijai, lai realizētos. Bet gribētos jau lasīt konkrētus norādījumus.
Nav sausas niedres
Savs viedoklis katram. Nav no svara tik daudz tas, ko Muktupāvela
izstāsta no dzirdētā, atrastā un lasītā, bet kā viņa ir spējīga to
izdarīt. Neapšaubāmi grāmata ir informatīvi ietilpīga. Tomēr
pieļaujams, ka tajā ne mazums sadomājumu. Galu galā atmiņa ir visai
dīvains instruments, tai vienmēr patīk mānīt. Būtiska ir intonācija,
kādā Muktupāvela, izvēloties pirmās personas vēstītāju — Imanta Kokara
mirušo sievu Edīti — emocionāli stāsta par brāļiem. Lai arī tā ir
veiksmīga solidarizācija ar sievišķā vēstījuma īpatsvaru grāmatā,
zināms bābiskums šādā izpildījumā ir neizbēgams. Tomēr tieši šajā
aspektā tiek saglabāts latviešu biogrāfiskajā romānā tik iztrūkstošais
ķermeniskums, kas teju vienmēr izzudis Noras Ikstenas un Gundegas
Repšes grāmatās par māksliniekiem. Muktupāvela pievēršas personībai,
proti, viņa ir varoša ne tikai urķēt, izrakt nezināmo, iespējams, pat
izvilināt, bet arī rādīt savus cilvēkus ne tikai kā domājošas niedres,
bet arī ar asinīm un ūdeni pildītas būtnes.
Muktupāvelas darbaspējas ir apbrīnojamas, jo sevišķi viņas uzdrošināšanās strādāt ar biogrāfisko romānu atšķirīgā virzienā. Lai arī ne vienmēr viņa tiek vaļā no sevis, tekstā ir samanāma veselīga daudzbalsība un daudznozīmība. Lai arī, līdzīgi, kā grāmatā Mīla. Benjamiņa, Muktupāvela atkal ir identificējusies ar vēstītāju, klātbūtnes efekts rada drošības iespaidu, to paspilgtina nelineārais vēstījums, kas daudz radnieciskāks atmiņai, un daiļo rakstībā izmantotais gulbeniešu runas veids. Un klātbūtne ir viens no Muktupāvelas rakstniecības raksturlielumiem. Biogrāfiskajā tekstā tā ir ne tikai pretimnākšana lasītājam, mēģinājums viņu ievilināt pasaulē, kura visiem jau nemaz nav pazīstama, bet arī pašas rakstnieces psiholoģiski saprotama izvēle. Pēc principa: "Man to visu stāstīja, es to dzirdēju. Tātad klāt biju, un romānu uzrakstīt spējīga."
Pamatīgumu Muktupāvelas grāmatai piešķir Arvīda Bomika sastādītais Imanta un Gido Kokaru vadīto koru dalība konkursos un festivālos un vieskoncertos ārvalstīs, Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna brāļu Kokaru lieliskā fotosesija, kā arī pievienotais disks ar intervijām un sarunām. Jā, pamatīgums ir, tomēr nepamet sajūta, ka Muktupāvelas rakstītais līdz pilnībai neaiztiecas (pieļauju, ka muļķīgi ir aprunāt grāmatas vāku šādā kontekstā, tomēr tas ir pārāk stilīgs šai grāmatai).