Ira: „Zini, tas ir ārprāts, es kopš februāra nevarēju pierakstīties rindā pie Bastjēna uz pedikīru! Iedomājies, viņš ir tik aizņemts, ka līdz aprīlim atteicis pat Denēvai un Adžānī! Kopš Bastjēns strādā "Hotel de Bristol" pie tās maitas Annas Simonēnas, viņš ir kļuvis tik uzpūtīgs! Par ko es viņam maksāju tos astoņus tūkstošus, čort poberi? Par to, lai mani ieliktu rindā aiz Katjkas – uz maija beigām?”
Draudzene, kuras vārdu neizdevās skaļi dzirdēt: "Šausmas, Ira, bet tev taču bija jālido uz Reikjavīku, uz to "Piaget" prezentāciju! Nabadzīte! Nu, un kā tur?"
Ira: „Oi, neciešami! Aukstums un toska/garlaicība. Tie "Piaget" veči pilnīgi prātu izkūkojuši, kāda velna pēc "New York – Paris" pulksteņu prezentāciju jārīko Islandē, nesaprotu! S žiru besjatsja!”, pēdējo frāzi varētu tulcināt kā „no neko darīt prātu zaudējuši”.
Nu, man gan likās prātu zaudējusi tā Ira – priekš kam viņai Parīzes pedikīrs „no Bastjēna Gonsalesa” uz briljantotu pulksteņu reklāmas pasākumu ziemīgajā Reikjavīkā? Priekš kam?
Kamēr meitenes čivināja, es ziņkāres dzīts plēsu vaļā Maskavā nopirktos jaunos DVD ar filmām, ko Rīgas kino „mazā komercpotenciāla” dēļ neredzēt. Brīnumainā kārtā viens no diskiem piesaistīja Irinas acu mirkli: „Oi, molodoi čelovek, drīkstu paskatīties, es viņu pazīstu!” (To Iročka par Noas Baumbaha filmas "Margo kāzās" vāciņu, uz kura redzama Nikola Kidmena). „Nu, un kā? Laba? Kad es lidoju uz Ņujorku, lidmašīnā rādīja, bet es angliski nesaprotu.”
Fuck! Iročka planē pie Bastjēna un "Piaget", bet, re kā, angliski „ņe-bum-bum”. Tiešām nabadzīte. Vai viņa visās šajās smalkajās vizītēs ņem līdzi tulku vai runā japāniski? Nē, ņem ar šarmu!
Kroni visam pielika Iras padoms, kad es ironiski pasūkstījos, ka – žēl, bet Baumbaha filmu Rīgā kinoekrānā neredzēt, tāpēc jāiztiek ar "konserviem".
Irinas padoms patiešām bija lielisks: "Nu, ko jums teikt, Rīga jau ir tāda jauka mīļa province, bet, ziniet, jums kinoteātrus vajag vairāk būvēt!" Tiešām!