Palaidnis

Pasaule, kurā viņš lasītāju ieved, sākumā šķiet kaut kas līdzīgs Roulingas poteriādei, biezā slānī to apdzīvo dīvainas būtnes - bērni gladiatori, gari baltos turbānos, lelles un leļļu šuvējs, dzīslains krusts, mīkstas, zaļas, gaisā peldošas mucas, kas sēri dzied, žurkas ar savu pirmmāti un žurku traniem, kanibāli, lauvgalvas, vilkači un jaunai sociālistiskai mutācijai piederīgs proletariāts. Vai visu uzskaitīt? Tak tas - apvērstā spoguļrakstā. Lappusi pa lappusei ienākam skaidrībā, ka rakstītājs nevis rada jaunu pasauli kā Roulinga, bet - gluži pretēji - noārda esošo. Te notiek matērijas sakopojumu spēkošanās ar enerģijām plūstošā agregātstāvoklī.Ārpusnieka vērojumsAutors pieder pie valodas profesionāļiem, kas necenšas par varītēm žmiegt savu prasmi, lai no jēlvielas izspiestu iespējami gardāku produktu. Viņš mierīgi stāsta stāstu un, kā rotaļādamies, ik pa brīdim apber lasītāju ar krāsu zibšņiem. Ir nodaļas, kurās atklājas viņa lieliskās satīriķa dotības - Biezās bēres, Apburtās princeses valsts, Gulēt, gulēt, gulēt u.c. Vietumis eksplozīva poēzija, tad sadzīviska knibināšanās. Daudz ironijas un pastāvīgi možs, spirgti ļauns izteiksmes veids. "Stiprais un skaistais vienmēr ir ļauns," jā, neapšaubāmi, bet vēl asāku, strāvai līdzīgu triecienu lasītājs sajūt ikreiz, kad galvenais varonis, pusaudzis gladiators, romāna izplatījumā uzduras laimīgas bērnības vīziju muklājam. "Es redzēju kādu laimīgu zēnu, kurš vizinās uz zālāju pļaujamās mašīnas, viņam ir tētis, mamma, brālis un māsa, un tūkstoš labu draugu, viņš paēdis un laimīgs," - pietiekams niknuma iemesls, kad simti blakus nelaimīgi. Krāšņos tēlus nav viegli no atmiņas padzīt - lai pieminam vien mājsaimnieci Faīnu ar viņas mazo pusdienu noslēpumu, aizdomīgo inspektoru Boiko vai klibo dzērāju žurnālisti. Einfelds ir īstens ārpusnieks - viņa gudrība un maigums liedz pieslieties jel kam kvantitatīvākam par kvalitāti, ko uzrāda paša acis un ticība. Vairākkārt tekstā saukdams pēc brīvības, viņš tajā jau dzīvo. Vēstījuma pamatā nav autora dzelžaina griba vai cieta loģika, kas kopā ar ūdeni no vannas izmestu arī bērnu. Sižeta virzība ir intensīva, taču tiek panākta ar vienkāršiem pamudinājumiem nodaļu ietvaros – slepkavot, bēgt, ēst, dzert, gulēt, izsekot - bez ideoloģijas. Ar tīru spēles prieku. "Katram sava blusa zīž un zīž," autors tik nosaka un stāsta tālāk. Lasītājā rodas azarts - kā Einfelds beigās dabūs rokā stāsta asti? Bet dabū. Un epilogā smīkņā arī par savu mākslu: "... manuprāt, šis visdrīzāk ir astoņdesmito gadu avangards. Pagrīdes māksla, kas sakombinē visu neiespējamo. Pašmāju sirreālisms, es teiktu. Neko vairāk es nevaru piedāvāt. Rāmis ir vienkāršs, bez antikvāras vērtības."Demokrātija un zvērsRāmis patiesībā ir varens, bet saturs - bez sentimenta un moralizēšanas "psihogružiem". Pirmajā lapā pieteicis savu stāstu bez lamuvārdiem un rupjām zīmēm - "tie patieso runu šai reizē padarītu nepatiesu drukājot", Einfelds atstāj lielu vietu "smalkām zīmēm" - strutām, žurkām, asinīm, smakām, nežēlībai, slepkavībām. Melnbaltajai redzei. Un, ja kādu šī pasaule šokē, tad tie laipni lūgti atminēties patiesi slimu prātu radītas videospēles, pie kurām tieši šobrīd sēž simtiem bērnu. Einfelda nerimstošā brīnīšanās par Homo sapiens nežēlību līdzīga bērna visstiprākajām sāpēm par mirušu putniņu. Ir lietas, pie kurām jūtīgiem prātiem nekad nepierast. Mātes puskautais zīdainis, kā brūces galvenais varonis veldzē ar izkusušu saldējumu, žurkpilnais tirgus, garīgais drēgnums, bezjēdzīgas razborkas, veselu cilvēku steidzīgā neiecietība, salauztu dzīvju pasaule - alkas pēc maiguma kā migla laužas cauri šīm Einfelda piesauktajām civilizācijas puvuma zīmēm. Viņam riebjas rēnas sirdis un viduvējības, nabadzība, lētums, pašplūsma, no dažādām izklaidēm pārsātinājusies publika, "tukšs gaiss, kas sapņo par miljoniem" - ne velti romāna nobeiguma daļas spožajā pasāžā par dvēseles meklējumiem lauvu īpašnieks, jautādams notvertajam policistam par mūziku, mīlestību, sapņiem, fantāziju, spiests nopūsties - "šim dvēseles nemaz nebija, tikai kustošs organisms, milzīgs gaļas gabals, kurš pat nesaprot, kas viņam draud". "Kamēr demokrātija ir, tikmēr zvērs barojas un rūgst, un, kad tas pierūdzis, demokrātiskā iekārta krīt un pie valdīšanas tiek šaušalīgs monstrs," - apgalvo Einfelds.Citas iekārtas apskāvienosPrātā neviļus ataust Džeka Londona 1902.gada vasarā uzrakstītā grāmata Dziļuma cilvēki, kad jauno amerikāni šokēja Londonas Īstenda: "Londonas padibenes ir plaša kautuve." Četri simti piecdesmit tūkstoši lēni mirstošu cilvēku. Londons raksta: "..es nevēlētos dzirdēt viņus visus reizē runājam." Einfelds ir aizdzīvojis tālāk par revolūciju, tādēļ likmes uz šo tumšo zirdziņu neliek - "..šādi sākas visas mazās revolūcijas, kuru uzvarētāji cer kļūt par sīkpilsoņiem, kamēr lielās revolūcijas noslīkst abstrakcijās un terorā." Augstākā saprāta vadītājs, autoraprāt, ir jūsma, bet jūsma nešķiro savu nesamo - "es biju komēta ar garu degošu asti, vispilnīgākā nirvāna, un nesu postu, mēri, karu un badu". Puika gladiators jūsmas komētai pārmet - "tu izvedi mūs brīvībā, bet vergu važas nenoņēmi". Romāna beigās, kad uz laiku spoguļbumba tiek pagriezta pagātnē, ielās parādās ļeninekļi un pionieri, romāna varone Faīna, ieraudzīdama pie kāda veikala Ļeņina bildi un garas rindas, plati smaida, pārkrustās un laimīga metas citas iekārtas apskāvienos - "tas viņai nozīmēja atgriešanos brīnišķīgajā jaunībā, pār kuru gaismu lēja svešāda Saule. Sarkanā zvaigzne". Te slēpjas viena no, manuprāt, spēcīgākajām autora piedāvātajām pieredzēm - sveša revolūcija ar savu kārtību iepretī šodienas brīvības džungļu likumiem.Ko izvēlas Faīna, lai paliek viņas ziņā, bet autora piedāvātais noslēgums? Kad gladiators romāna beigās pārsit laika spoguļbumbu, no tās tieši sejā šļācas biezs strutu gāziens. "Un vairs nekādu kustību. Miers." Kā atalgojums autoram, kurš sarakstījis jūsmas pilnu romānu par bezjēdzību.