—1941.gados, ir izdarījis profesors A.Stranga, apgāžot mītu par ebreju īpašo lomu tā laika valsts pārvaldē un Komunistiskajā partijā. Savukārt, pētot valsts pārvaldes organizēšanu Latvijā 1944.—1947.gados, ir iespējams iegūt jaunus faktus par PSRS centieniem nostiprināties Latvijas teritorijā un šā mērķa sasniegšanā pielietotajām metodēm. 1944.gada vasarā, pakāpeniski izspiežot nacistiskās Vācijas karaspēku, Latvijas teritorijā ienāca Sarkanā armija. Iekarotās teritorijas efektīvai pārvaldei PSRS vadība pievērsa lielu uzmanību, administrācija tika komplektēta jau ievērojami agrāk, nekā konkrētā teritorija nonāca tās rīcībā. Latvijas PSR vadošo kadru atlasi kontrolēja un vadīja Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) Centrālās komitejas (CK) Kadru pārvalde, kā izpildinstitūcija šajā procesā piedalījās Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) CK un tai kadru jautājumā pakļautā Latvijas PSR Tautas Komisāru padome (TKP). Bieži bija gadījumi, kad nelegālā (kaujinieku, diversantu, partizānu) statusā darbinieki tika iesūtīti krietni pirms Sarkanās armijas ienākšanas. Kadrus komplektēja jau 1943. gadā, taču intensīvāks darbs tika uzsākts 1944.gada sākumā. 1944.gada 3. februārī LK(b)P CK sekretārs J.Kalnbērziņš nosūtīja VK(b)P CK Kadru pārvaldei lūgumu "sadarboties 287 vakantu amatu kadru atlasei"1. Deviņas vakances bija CK, 15 — pilsētu partijas organizācijās, 76 — apriņķu partijas organizācijās utt. To, ka jautājumam tika piešķirta augsta aktualitāte, apliecina operativitāte, ar kādu jautājums tika kārtots. Jau 1944.gada 14.februārī LK(b)P CK un Latvijas PSR TKP uzdeva 15 saviem vadošajiem darbiniekiem "saskaņā ar VK(b)P CK Kadru pārvaldes rīkojumu iepazīties ar Komunistiskās partijas biedriem un kandidātiem, latviešiem pēc nacionalitātes, kuri ir uzskaitē attiecīgajā apgabalā"2. Tātad desmit dienu laikā — tas bija ļoti īss termiņš PSRS birokrātiskajam aparātam. Centralizēti tika dots rīkojums apzināt komunistus, kuri varētu strādāt Latvijā, kā arī ar tiem personīgi iepazīties. Līdzīgi, kā 1940.—1941.gadā, Latvijas PSR varas iestāžu vadībai nebija tiesību aicināt vadošā darbā kādu kandidātu, nesaskaņojot to ar VK(b)P CK. Arī gadījumos (īpaši daudz tādu bija 1940.—1941.gados), kad kāda persona pēc savas iniciatīvas vēlējās strādāt Latvijā, Latvijas varas iestādes norādīja, ka ar lūgumu strādāt Latvijas PSR ir jāgriežas VK(b)P CK3. Tāpat, kā 1940.—1941.gados, piedāvājums strādāt Latvijā potenciālajam amata kandidātam nozīmēja strauju lēcienu karjerā. Piemēram, 1944.gada 23.martā LK(b)P CK sekretārs J.Kalnbērziņš VK(B)P CK Kadru pārvaldi "lūdz nosūtīt biedru Zuti uz Maskavu, ar mērķi iepazīties un galīgi nokārtot jautājumu par viņa iecelšanu amatā". Omskas apgabala Projektu tresta vadītājam P.Zutim tika piedāvāts Komunālās Saimniecības Tautas komisāra, tātad — ministra postenis.
VK(b)P CK Latvijas biroja izveide un darbības principi
1944.gada beigās, kad PSRS bija atjaunojusi kontroli pār Baltijas valstu teritorijas lielāko daļu, tās vadība pastiprināja savu tiešo kontroli pār Latviju, Lietuvu un Igauniju. Tika izveidoti īpaši biroji, kas vadīja republiku varas iestāžu darbu. 1944.gada 29.decembrī VK(b)P CK Politbirojs pieņēma lēmumu par VK(b)P CK Latvijas biroja izveidi, par vadītāju iecēla N.Šataļinu (1945.gada beigās viņu nomainīja V.Rjazanovs). Nav nejaušība, ka par pirmo Latvijas biroja vadītāju, sava veida Latvijas PSR gubernatoru, tika iecelts N.Šataļins, kurš pirms tam bija VK(b)P CK Kadru pārvaldes priekšnieka vietnieks. Kadru jautājums bija prioritārs, bet N.Šataļins jau 1940.—1941.gados bija lietas kursā par kadru politiku Latvijā. Jau 11.novembrī tika izveidoti identiski Igaunijas un Lietuvas biroji. Kā pirmais tika izstrādāts lēmumprojekts par Igaunijas biroja izveidi, apstiprināts tas tika reizē ar Lietuvas biroju. Latvijas biroja apstiprināšanai par paraugu tika ņemti jau agrāk apstiprinātie dokumenti par Igauniju un Lietuvu. Dokumenti, kas atspoguļo lēmuma par Igaunijas biroju pieņemšanu, labi raksturo VK(b)P CK patiesos mērķus — izveidot Baltijas pārvaldes struktūras, kuras būtu tieši pakļautas Maskavai un kurām tieši būtu pakļautas Baltijas republiku vadošās institūcijas. Tas liecina, ka izveidotās marionešu valdības un vietējās Komunistiskās partijas PSRS vadībai tomēr nelikās pietiekoši drošas. Pārlieku daudz tajās bija nacionālu kadru bez divdesmitajos — trīsdesmitajos gados PSRS iegūta rūdījuma. Lai arī galīgajā un oficiāli apstiprinātajā redakcijā izveidoto biroju darbības formulējumi bija ievērojami mīkstināti, tie tomēr daudz vairāk izskatījās pēc "centra" lēmējvaras nekā padomdevējiem. Lai arī no lēmuma tika izslēgti vārdi "Lai uzlabotu Igaunijas PSR partijas, padomju un saimniecisko orgānu vadīšanu", kā arī galīgajā variantā no lēmuma tika izslēgta obligāta biroja lēmumu izpilde no Tautas Komisāru padomes puses, pietika arī ar to, ka biroja lēmumi bija obligāti republikas Komunistiskās partijas CK. Lēmums tika mazliet kontitucionāli pieslīpēts (oficiāli izpildvara nebija pakļauta Komunistiskajai partijai), taču būtību tas nemainīja — Baltijas valstīs 1944.gada beigās de jure tika radītas okupācijas varas tiešas pārraudzības institūcijas. Sākotnējais variants pat neparedzēja republikas formālās vadības (Kompartijas CK 1.sekretāra un TKP priekšsēdētāja) pārstāvniecību birojā, taču, lai neradītu sliktu iespaidu un atvieglotu organizatoriskus jautājumus, šie pārstāvji birojos tomēr tika iekļauti. Taču tas nekādā veidā, vismaz Latvijā, nepalielināja vietējo varas iestāžu vadītāju ietekmi uz lēmumu pieņemšanu — lēmumus birojs pieņēma, nesasaucot sēdes (1944. — 1946. gados Latvijas birojs noturēja tikai divas sēdes).
Kā strādāja Latvijas birojs, visai atklāti atskaitē 1946. gada oktobra sākumā VK(b)P CK birojam ir noraksturojis pats tā brīža biroja vadītājs V. Rjazanovs: "Biroja un tā aparāta darbs un attiecības ar vietējiem vadītājiem tika veidotas sekojoši. Mēs uzskatījām par nelietderīgu sava darba pirmajā posmā sasaukt biroja sēdes un pieņemt lēmumus, kuri uzliktu par pienākumu LK(b)P CK izpildīt to un to, tāpēc, lai republikas vadībā neradītu tādu noskaņojumu, ka tai neuzticas, ka tā nav pilntiesīga, ka virs viņiem uzlikta vēl krievu vara, kā daži mēģināja teikt un radīt slimīgu (ņezdorovoje) attieksmi starp latviešiem. Tāpēc Latvijas birojs un tā aparāts realizēja savu vadību un palīdzību caur LK(b)P CK biroju, MP un to aparātu, ar padomiem, priekšlikumiem, rīkojumiem, paveiktā pārbaudi. Šāda pieeja sevi pilnībā attaisnoja un, esot tādam īsti partejiskam cilvēkam (vpolņe partijnij čelovek) , kāds ir LK(b)P CK pirmais sekretārs biedrs Kalnbērziņš un tādam gudram, lai arī partejiskā ziņā jaunam MP priekšsēdētājam, kāds ir biedrs Lācis, deva savus pozitīvos rezultātus: viss tika darīts ar LK(b)P CK un Latvijas PSR MP rokām un visas rekomendācijas un priekšlikumi no biroja puses nekad netika apstrīdēti un vienmēr tika uzņemti pareizi."
Latvijas biroja vadība savās atskaitēs noliedza, ka tai ir radušās konfliktsituācijas ar vietējās varas pārstāvjiem, taču vairāki dokumenti pierāda pretējo. Biroja pārstāvji noteica savu darba kārtību LK(b)P CK biroja un citu institūciju sēdēs, uzstāja uz konkrētu personu sodīšanu un "atmaskošanu". Sākot no 1945. gada 9. janvāra, Latvijas biroja vadība piedalījās LK(b)P CK biroja sēdēs5, visai zīmīgi, ka galavārdu debatēs LK(b)P CK 7.plēnumā (1945.gada 15. — 16.februāris) neteica J.Kalnbērziņš, bet N.Šataļins6. Galvenos izvirzītos uzdevumus Latvijas birojs sasniedza. Tika salauzta dažu amatpersonu pretestība okupācijas varas lauku sovjetizācijas politikai, bet pārējie saprata, ka jebkāda brīvdomāšana tiek sodīta un iecietība pret represijām ir vājuma izpausme. Vienlaikus jāsecina, ka notikumu attīstība bez sistemātiskas Latvijas biroja iejaukšanās īpaši nebūtu mainījusies, to nodrošināja PSRS vadības organizētā kadru politika Latvijas PSR.
Kadru politika 1944. — 1947.gados
Vairākos Latvijas biroja amatpersonu ziņojumos VK(b)P vadībai Maskavā tika uzsvērta "vietējo" neatbilstība un neuzticamība. Ar "vietējiem", kas tobrīd bija sinonīms vārdam "neuzticamie", amatpersonu ziņojumos tika saprasti Latvijas iedzīvotāji, kuri bija Latvijas teritorijā uzturējušies 1920. — 1940.gados, kā arī vācu okupācijas laikā 1941. — 1945.gados, tātad, visa Latvijas tauta. Par piemērotiem pārvaldes kadriem, kuru "politiskā uzticamība šaubas nerada", tika atzīti tikai "latviešu komunisti — bijušie pagrīdnieki un emigranti no buržuāziskās Latvijas, kuri ilgstoši atradās PSRS, kā arī krievi, kuru liela daļa strādāja Latvijā 1940.—1941.gados"7. Par šo kadru vienīgo trūkumu tika atzīta nepietiekoša vadošā darba pieredze.
Valsts pārvaldei augstākajā līmenī 1945.gadā bija nepieciešami 1156 partijas un padomju darbinieki un vidējā līmenī — 1523 darbinieki. 1945.gada 1. janvārī šo kadru komplektācija bija attiecīgi 85% un 89,1 %.8 Visā valsts pārvaldes aparātā (ja pieskaita zemāko — pagastu līmeni) komplektācija Komunistiskās partijas institūcijās 1945.gada 1.janvārī bija tikai 40,1%.9 Nav iespējams precīzi noteikt, cik vadošajās partijas un padomju institūcijās pēckara laikā amatus ieņēma "vietējie", bet cik — iebraucēji, bet skaidrs ir viens — "vietējie" bija pārliecinošā mazākumā. Tikai 1945.gada laikā VK(b)P uz Latviju darbā vadošos amatos nosūtīja 741 darbiniekus. Papildus tam 310 komunisti uzsāka darbu Latvijā pēc demobilizācijas. Ievērojams skaits vadošo darbinieku tika iesūtīti jau 1940.—1941.gadā. Latvijas biroja ziņojumā 1946.gada janvārī teikts, ka "kara laikā (Latvijas) partijas organizācija papildinājās par 3,5 tūkstošiem, galvenokārt ar komunistiem, ko VK(b)P CK nosūtīja uz vadošu darbu Latvijā" 10. Un arī ne visi, kurus padomju vara uzskatīja par "vietējiem", objektīvi atbilda šim statusam. Labākais piemērs tam ir pats LK(b)P vadītājs, CK pirmais sekretārs J.Kalnbērziņš, kurš 20.—30.gadus pavadīja PSRS, ieņemot amatus valsts iestādēs Maskavā, un tikai 1936.gadā ieradās Latvijā ar konkrētu Komunistiskās partijas uzdevumu. Realitāte bija skaidra un skarba: no Latvijas pusotra miljona iedzīvotājiem nebija iespējams atlasīt pat 1000 okupācijas režīmam uzticamus kadrus.
Komunistu skaits strauji pieauga, taču vairāk uz ieceļotāju rēķina. Ja 1945. gada 1.janvārī Latvijas PSR bija 3592 komunisti, tad 1946.gada 1.janvārī jau 10987 (8214 partijas biedri un 2773 partijas biedra kandidāti), 1947.gada 1. janvārī vēl divas reizes vairāk — 21037. Taču 1945.gada laikā tikai 590 bija "no jauna uzņemti biedri un 1159 no "jauna uzņemti kandidāti". Neraugoties uz to, ka iestāšanās Komunistiskajā partijā Latvijā (identiski kā Lietuvā un Igaunijā) pēckara gados tika ievērojami atvieglota, nodrošināt latviešu vairākumu LK(b)P kopumā neizdevās. 1945.gadā latvieši bija apmēram trešdaļa no LKP biedriem (30% 1945.gada 1.janvārī; 33% 1946. gada 1.februārī), vēlāk šī proporcija vēl vairāk samazinājās. 1947.gada 1.janvārī latvieši bija 26% no LKP biedru kopējā skaita, turklāt lielākā to daļa nebija Latvijas latvieši. Latvijas biroja atskaitē tika konstatēts, ka "lielākā daļa no 1947.gada 1.janvārī esošajiem 5526 LKP biedriem — latviešiem ir vadošie darbinieki, kuri ieradušies no citām PSRS republikām"11. Tas ļāva nodrošināt zināmu latviešu pārstāvniecību LK(b)P CK aparātā kopumā — 1946.g. 1.jūlijā no 1211 darbiniekiem 61,2% bija latvieši. Līdz ar to, apkopojot statistikas datus, jāsecina, ka no LKP biedriem 1947.g. 1. janvārī tikai apmēram desmitā daļa bija Latvijas latvieši (dzīvojuši Latvijā līdz 1940. gadam).
Neraugoties uz centralizēti realizēto politiku ar mērķi paaugstināt latviešu (ne latviešu valodas pratēju) īpatsvaru valsts pārvaldē kopumā, 1945.gadā LK(b)P CK aparātā (vadībā) latvieši bija pārliecinošā mazākumā — 1945. gada 10 aprīlī no 112 strādājošiem bija 47 latvieši, bet 1945.gada 20. septembrī no 148 — tikai 59. Latviskuma līmeni LK(b)P CK labi raksturo ar agrāro nozari saistītie kadri. Lauksaimniecības nodaļā no astoņiem darbiniekiem (1945.gada 20.septembra dati) pieci (arī nodaļas vadītājs A. Baranovs) bija krievi un latviešu valodu neprata, arī no trim latviešiem viens valodu prata vāji. Lopkopības nodaļā latviešu valodu neprata neviens, arī "latvietis" A.Ozolings. Pārtikas rūpniecības nodaļā latviski neprata V. Murāne, lai gan sevi anketā bija pieteikusi kā "latgalieti"12.
1945.gada 1.janvārī no 384 padomju varas kontrolē esošajiem pagastiem 98 nebija partorgu. Tika uzsvērts — latviešu pagastos. Šeit princips bija skaidrs — labāk pagaidām iztikt bez partorga, nekā ielikt nelatvieti, krievu.13 Grūtības kadru nokomplektēšanā tika skaidrotas vienkārši un tieši: "ar komunistu — latviešu neesamību".14 Komunisti nebija iznīcināti, tie nekaroja Sarkanajā armijā, viņu vienkārši pagastos nekad nebija bijis. LK(b)P 9.kongresā 1940.g. 17.decembrī to atzina vairāki delegāti, piemēram, Bauskas apriņķī 20 pagastos kopā bija tikai trīs partijas biedri15, 19 Aizputes aprinķa pagastos seši biedri16, arī Latgalē, Ludzas apriņķī, partija kā organizācija nepastāvēja17. 1945.gadā partorgus pagastos uz laiku izdevās nokomplektēt (1946.gada vidū atkal 46 pagastos partorgu nebija18), turklāt 88,6% no tiem bija latvieši, taču tie bija kadri ar izteikti zemu izglītību. Tikai 9 no 449 bija ar pabeigtu vai nepabeigtu augstāko izglītību, 283 bija tikai sākumizglītība.
VK(b)P CK Latvijas birojs un Latvijas PSR vadība 1946.gadā
Jau iepriekš tika apšaubīts, vai attiecības ar Latvijas PSR varas iestādēm Latvijas birojam bija tik labas. Par zināmu konfliktsituāciju liecina kāds dokuments — Latvijas biroja 1946. gada oktobrī sagatavots lēmums par situāciju valsts obligāto graudu sagādes normu izpildē. Birojs asi kritizēja LK(b)P CK un LPSR MP, izsakot pat draudus: "Birojs atgādina LK(b)P CK un Latvijas PSR MP, ka partijas un padomju vadības nespēju laikā un pilnā apjomā nodrošināt saistību izpildi par pirmstermiņa graudu sagādes plāna izpildi un virsplāna graudu nodošanu valstij un šī valstiski ļoti svarīgā jautājuma izgāšanu (sriv) šā gada apstākļos partijas vadība novērtēs kā valsts noziegumu."19 Par galvenajiem vainīgajiem tika atzītas Latvijas varas iestādes: "Birojs uzskata, ka graudu sagāžu neapmierinošas izpildes cēlonis ir kulaku pretošanās nenovērtēšana no LK(B)P CK un Latvijas PSR puses (...)." MP Lēmuma turpinājumā Latvijas birojs uzkrītoši pārsniedza savu kompetenci: "Birojs lemj: uzlikt par pienākumu (objazaķ) LK(b)P CK un Latvijas PSR MP nekavējoties novērst konstatētos trūkumus (...)."20 Kā zināms, Latvijas biroja lēmumi obligāti bija tikai LK(b)P CK, bet MP formāli šādu pienākumu nebija. Augšminētajā lēmumā bija detalizēts darbības plāns (13 punkti), kādi pasākumi jāveic Latvijas PSR varas iestādēm. Šis nav vienīgais dokuments, kurš liecina par nesaskaņām starp Latvijas biroju un Latvijas PSR vadību. Latvijas birojs iniciēja un panāca LK(b)P CK 3. sekretāra J.Jurgena nomaiņu. J.Jurgens bija atbildīgs par lauksaimniecības politiku Latvijas PSR un tieši izpratnē par lauksaimniecības politikas realizēšanu nesaskaņas izpaudās. J.Jurgens 1941.gada sākumā kā uzticams kadrs okupācijas varas administratīvās nostiprināšanas ietvaros no PSRS ieradās Latvijā. Vēl 1940.gada 2.decembrī viņš kā Maskavas Autoceļu institūta docents saņēma institūta direktora S.Artjemjeva piezīmi, ka nav laikus ziņojis par kādu nenotikušu nodarbību. Drīz pēc ierašanās Latvijā 1941.gadā J.Jurgens kļuva par Latvijas Universitātes rektoru. Uzreiz pēc padomju varas atgriešanās Latvijas teritorijā 1944. gadā J.Jurgens uzsāka aktīvu darbu LK(b)P CK, līdz 1945. gada sākumā tika apstiprināts par LK(b)P CK 3.sekretāru. Taču karjeras izaugsmi apturēja krišana nežēlastībā — 1946. gada vidū viņš tika apsūdzēts buržuāziskā nacionālismā un kulaku atbalstīšanā (tas tika izdarīts pēc VK(b)P CK Latvijas biroja iniciatīvas), no atbildīgā kompartijas posteņa nosūtīts atpakaļ uz LU, bet tikai kā Ekonomikas fakultātes dekāns. Taču jau 1949. gadā J.Jurgens atkal kļuva par LU rektoru, ieņemot šo amatu līdz 1962. gadam. LK(b)P CK 1.sekretārs J.Kalnbērziņš jau no 1948.gada centās panākt J.Jurgena apstiprināšanu par rektoru, taču pirmajā reizē Maskava atteica. Vēl kāda interesanta nianse — nevienā J.Jurgena biogrāfijā, ko LK(b)P CK pēc 1946. gada nosūtīja Maskavai, viņa īsā karjera LK(b)P CK 1945. — 1946.gados neparādījās. Interesanti arī, kā J.Jurgens 1946.gadā varēja kļūt par buržuāzisko nacionālistu, ja jau 19 gadu vecumā (1919.gadā) kļuva kompartijas biedrs, tanī pat gadā strādāja gan par milici Alūksnē, gan čekas izmeklētāju Viļānos, atkāpās uz Krieviju, kur ieguva labu politisku izglītību — 1931.gadā beidza N.Krupskas vārdā nosaukto Komunistiskās izglītības akadēmiju, 1936.—1941.gados vadīja Maskavas Autoceļu institūta Politekonomijas un Marksisma — Ļeņinisma katedras.
Latvijas birojs panāca arī vairāku citu valsts pārvaldes darbinieku atlaišanu, gan Ministru padomes struktūrās, gan vairāku apriņķu vadītājus. Ļoti zīmīgi, ka visi viņi pēc tautības bija latvieši, tik pat zīmīgi, ka sods, neraugoties uz politiski bargām apsūdzībām, bija neticami maigs — rājieni un amatu zaudēšana. Laikā, kad par lauksaimniecības nodevu nepildīšanu lika cietumā un sūtīja uz nometnēm, tas bija līdzvērtīgi pirksta pakratīšanai. Savējie jau tomēr.
Secinājumi
Valsts pārvaldes orgānus Latvijas teritorijā 1944.—1947.gados veidoja PSRS okupācijas režīms. To pierāda īpašas struktūras — VK(b)P CK Latvijas biroja izveide 1944.gadā, kā arī šī biroja īstenotā politika un darbības principi. Dokumenti pierāda, ka Latvijas PSR oficiālajām varas iestādēm —Latvijas PSR MP un LK(b)P CK, nebija faktiskas politiskas varas.
Viena no galvenajām okupācijas varas prioritātēm bija tai uzticamu darbinieku atlase un izvietošana Latvijas PSR teritorijā. VK(b)P CK Latvijas biroja pirmais vadītājs N.Šataļins bija VK(b)P CK kadru atlases speciālists un pirms tam ieņēma VK(b)P CK Kadru pārvaldes priekšnieka vietnieka amatu.
Latvijas teritorijas pārvaldes organizācija tika īstenota, neievērojot Latvijas tautas intereses. No valsts pārvaldē iesaistītajiem darbiniekiem Latvijas iedzīvotāji bija pārliecinošā mazākumā. Tikai apmēram 10% no 1947.gada 1.janvārī Latvijas Komunistiskās partijā esošajiem 21037 biedriem bija bijušie Latvijas Republikas pilsoņi. Vadošo darbinieku (kadru) atlasē prioritāte tika dota iebraucējiem no PSRS. Lai šo faktu slēptu, tika organizēta centralizēta PSRS latviešu tautības komunistu iecelšana vadošos amatos visu līmeņu Latvijas PSR varas struktūrās. Līdz ar to ne tikai VK(b)P CK Latvijas birojs, bet arī Latvijas Komunistiskā partija atzīstama par izteiktu okupācijas varu realizējošu struktūru.u
1 LVA, 101. f., 6.apr., 4.1., 7.lpp., 2 LVA, 101. f., 6.apr., 4.1., 16.lpp., 3 LVA, 101. f., 2.apr., 118.1., 4 LVA, 101. f., 6.apr., 4.1., 27.lpp., 5 LVA, 101. f., 7.apr., 8.1., 29.lpp., 6 LVA, 101. f., 7.apr., 3.1., 257. —267.lpp., 7 KVSPVA, 600. f., 1.apr., 11.1., 12.lpp., 8 Turpat, 10.lpp., 9 Turpat, 54.lpp., 10 Turpat, 12. lieta, 1.lpp., 11 Turpat, 23.1., 31.lpp., 12 Turpat, 39. —41.lpp., 13 Turpat, 10.lpp., 14 Turpat, 12.lpp., 15 LVA 101.f., 1.apr., 1.1., 65.lpp., 16 Turpat, 73.lpp., 17 Turpat, 67.lpp., 18 KVSPVA, 600. f., 1.apr., 12.1., 24.lpp., 19 Turpat, 2.lpp., 20 Turpat, 3.lpp.
***
Gatis Krūmiņš, Dr. hist.
Komisijas PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai pētnieks, vēstures zinātņu doktors.