Pats svarīgākais kapitāls

Cilvēkkapitāls un tautas attīstība Cilvēkkapitāls ir cilvēka spējas un iemaņas, kas palielina viņa ekonomiskās aktivitātes potenciālu. Nosacīti var nodalīt cilvēkkapitāla "specifiskos" un "vispārīgos" aspektus. Specifiskais cilvēkkapitālā attiecas uz iemaņām un zināšanām, kas lietderīgas tikai darba devējam (un par ko viņš gatavs maksāt), bet vispārīgajam cilvēkkapitālā (piem, lasīt, rakstītprasme) ir daudzveidīgs pielietojums visdažādākajās sabiedrības dzīves jomās. Tautas attīstības kontekstā vienlīdz nozīmīgi ir gan specifiskie, gan vispārīgie cilvēkkapitāla aspekti. Tautas attīstība ir cilvēkkapitāla pieaugums un tā realizācijas iespēju paplašināšanās. Cilvēkkapitālam ir izšķirošā loma katras valsts izaugsmes veicināšanā. Ja industriālās sabiedrībās konkurētspēju un labklājību noteica ražošanas līdzekļi un citas taustāmas vērtības, tad zināšanu sabiedrībā galvenais labklājības un attīstības avots ir cilvēkkapitāls. Cilvēkkapitāla vērtību lielā mērā nosaka iespējas to pielietot. Šo atziņu labi raksturo pārmaiņas, kuras varēja vērot Latvijas darba tirgū pēc Padomju Savienības sabrukuma. Šajā laikā daudzi cilvēki, kas bija ieguvuši izglītību padomju laikos, ir "izkrituši" no darba tirgus un zaudējuši kvalifikāciju, bet darba tirgū kļūst aktuālas arvien jaunas profesijas, kurām atkal nepieciešami jauni speciālisti. Lai efektīvi izmantotu sabiedrības cilvēkkapitālu, ir jāizveido saskaņota izglītības, darba tirgus un sociālās aizsardzības sistēma. "Mans zelts ir mana tauta," rakstīja Rūdolfs Blaumanis. Atziņa, ka tauta ir augstākā vērtība, izteica nacionālās atmodas laikmeta romantizētos ideālus. Pārskata veidotāji uzskata, ka šī atziņa nav zaudējusi aktualitāti, bet ir ieguvusi jaunu sociālo kontekstu. "Mans zelts" - augstākās vērtības, kas ir galvenais orientieris cilvēku dzīvesdarbībai, laika gaitā mainās līdz ar sociāli ekonomiskajiem apstākļiem. "Mana tauta" - Latvijas iedzīvotāju kopums, kas veido valsts nākotnes attīstību. Cilvēkkapitāla veidošanas un izmantošanas tendences Latvijā Ne visa valsts kopumā, ne arī kāds reģions vai kopiena nevar attīstīties bez pietiekama cilvēkkapitāla - bez noteiktas iedzīvotāju "kritiskās masas", ko veido ne tikai kvantitatīvi raksturojamas abstraktas cilvēkvienības, bet arī konkrēti cilvēki ar saviem dzīves plāniem, prasmi tos īstenot, zināšanām un iemaņām. Gan par to, lai saglabātos un vairotos valsts cilvēkresursi, gan arī par to, lai izveidotos pietiekams cilvēkkapitāls un tas tiktu izmantots lietderīgi, lielā mērā atbildīga ir pati valsts. Pamatnosacījumus valsts iedzīvotāju dzīvesdarbībai veido valsts politika - gan demogrāfiskā politika, gan politika attiecībā uz ģimeni, izglītību un nodarbinātību. Izvērtējot tautsaimniecības attīstības tendences Latvijā, jāsecina, ka zemo produktivitāti galvenokārt nosaka tehnoloģiskā atpalicība un darbinieku motivācijas trūkums. Motivācija un pielikto pūļu līmenis lielā mērā ir atkarīgi no atalgojuma, un tas Latvijā nav augsts. Iespējams, vēl svarīgāki par faktisko atalgojuma līmeni motivācijā ir subjektīvā uztvere par atalgojumu un subjektīvais vērtējums par pūļu un atalgojuma savstarpējo sakarību. Pētījums Bezdarba un sociālās atstumtības iemesli un ilgums (2007) liecina, ka šobrīd Latvijas iedzīvotāji gandrīz vienprātīgi (84%) nepiekrīt, ka samaksa par darbu Latvijas uzņēmumos ir taisnīga. Pēc pētījuma rezultātiem, 60% strādājošo nav apmierināti ar saviem ienākumiem un 22% strādājošo nav apmierināti ar savu darbu. Taču, kā konstatēts intervijās vairākos Labklājības ministrijas pētījumos par darbaspēka tirgu (par to sīkāk - nacionālās programmas Darba tirgus pētījumi vietnē), darba devēji darbinieku prasības uzskata par nepamatoti augstām. Augstā inflācija un migrācijas iespējas gan tiešām būtiski paaugstina darbinieku prasības, tomēr atalgojumu nosaka arī darba devēju nespēja maksāt pieprasīto algu. Izmantojot primitīvas tehnoloģijas un lētu darbaspēku, daudzi uzņēmumi Latvijā spēj eksistēt tikai vidē, kurā ir darbinieki, kas gatavi ilgas stundas strādāt par zemu samaksu. Daudziem trūkst spēju vai vēlēšanās investēt tehnoloģiju modernizēšanā un darba ražīguma kāpināšanā, lai uzlabotos konkurētspēja, un piedāvāt augstāku atalgojumu. Rezultātā daļa darba devēju cenšas degradēt darbinieku vērtību, norādot, ka iegūtā izglītība un prasmes ir vājas un nav pieprasītā atalgojuma vērtas. Lētā darbaspēka piedāvājumam izsīkstot, nākotnē daļa uzņēmumu nonāks grūtā situācijā. Ja darba devējs spiests darbiniekam maksāt algu, kuru uzņēmums nespēj atpelnīt, jo algu pieaugums būtiski pārsniedz produktivitātes pieaugumu, uzņēmuma konkurētspēja un pastāvēšana ir apdraudēta. Zemajai darba intensitātei Latvijā var būt dažādi cēloņi: pirmkārt - lielāka darbinieku autonomija, kurai raksturīga maza vadības kontrole; otrkārt - tāds atalgojums, kas nemotivē strādāt intensīvi; treškārt - nogurums un pārstrādāšanās; ceturtkārt - novecojušu tehnoloģiju radītās darba procesa aizkavēšanās; piektkārt - maza piesaiste un lojalitāte uzņēmumam (pētījuma rezultāti liecina, ka trešdaļa respondentu pēdējā gada laikā domājuši par darbavietas maiņu). Latvijā darbaspēka piedāvājuma trūkumu kā problēmu sāka apzināties salīdzinoši nesen. Līdz šim augstais bezdarba līmenis sniedza darba devējiem samērā brīvu pieeju cilvēkresursiem. Iestājoties ES, palielinājās ekonomiskās izaugsmes tempi un pieauga darbaspēka emigrācijas risks, un darbaspēka trūkumu ir apzinājušies ne vien darba devēji, bet arī politikas veidotāji. Stratēģijas, ko pašlaik izmanto darbaspēka trūkuma kompensēšanai, nav ilgtspējīgas un neveicina Latvijas konkurētspēju. Lai būtu iespējams efektīvi izmantot cilvēkkapitālu, veicināt darba ražīguma kāpumu un tuvoties ES līmenim produktivitātes, konkurētspējas un arī atalgojuma ziņā, nepieciešamas pārmaiņas gan darba devēju, gan darbinieku ieradumos un attieksmē. Nacionālais attīstības plāns uzsver, ka nākotnē būs nepieciešams no ekstensīvas darbaspēka piesaistes pāriet uz inovatīvu attīstību, kas vērsta uz iekšējo intelektuālo resursu izmantošanu. Ilgtermiņa demogrāfiskie rādītāji liecina, ka Latvijā sagaidāmās problēmas var būt vēl nopietnākas nekā Eiropā vidēji - dzimstības līmenis nenodrošina paaudžu nomaiņu pat vienkāršā apmērā. Lai dzimstības rādītāji ievērojami uzlabotos, ir nepieciešami iedarbīgāki atbalsta pasākumi ne tikai pabalstu veidā, bet arī iespējās savienot bērnu audzināšanu un profesionālo nodarbinātību. Ģimenes politika šajā ziņā nav pietiekami efektīva, tās virzība nonāk pretrunā ar nodarbinātības un sociālās iekļaušanas politiku, kā arī diskriminācijas novēršanu pret sievietēm, jo veicina ģimenēs atšķirīgu dzimumu lomu izpildījumu. Kopumā valsts politika attiecībā uz ģimeni attīstās ideāla ģimenes modeļa virzienā, taču pieaug tādu bērnu īpatsvars, kas dzimuši ārpus laulības vai palikuši bez paternitātes, un ģimenes, kurās ir šādi bērni, paliek ārpus valsts atbalsta loka, jo šāda valsts politika tajās saskata tikai problēmu, nevis mērķgrupu. Pašreizējā politika - celt neapliekamo minimumu par apgādājamo un piešķirt bērna kopšanas atvaļinājumu tikai vienam no vecākiem - nestimulē vecāku līdzvērtīgu ieguldījumu ģimenē un darbaspēka tirgū. Arī bērnu dzimstības stimulēšanas mehānismi darbojas īslaicīgi, jo līdzekļu pieaugums nāk galvenokārt bērna piedzimšanas brīdī un viņa pirmajā dzīves gadā, bet turpmāk tas noslīd līdz ģimenes valsts pabalsta apjomam - astoņiem latiem mēnesī*. Lai nepieļautu tālāku demogrāfiskās situācijas pasliktināšanos un cilvēkkapitāla zaudējumus, Latvijai būtu jārūpējas par emigrācijas mazināšanu. Jauni cilvēki vēlēšanos braukt uz ārvalstīm pauž biežāk nekā vairāk nobriedušu paaudžu pārstāvji. Savu dzīves ceļu vēl meklējošo un ģimenes saišu nesaistīto jauniešu lielāka mobilitāte ir raksturīga visām migrantu plūsmām. Tāpēc arī jau izbraukušo un potenciālo izbraucēju vidū gados jauno cilvēku īpatsvars ir lielāks nekā visu aktīvā vecuma iedzīvotāju vidū: līdz 30 gadu vecumam attiecīgi ap 40 un 33%, 30-39 gadu vecumā - 25 un 20% **. Gan potenciālo aizbraucēju, gan patiešām aizbraukušo sastāvā pārsvarā ir cilvēki ar vispārīgo vai speciālo vidējo izglītību; augstskolas diplomu ieguvušo īpatsvars sieviešu vidū ir lielāks nekā vīriešu vidū. Līdzīgs sadalījums pēc izglītības ir visu attiecīgā vecuma Latvijas iedzīvotāju vidū. Tāpēc apgalvojumam, ka aizbraukuši ir labākie un kvalificētākie darbinieki, nav apstiprinājuma. Tomēr jau notikusī un vēl iespējamā emigrācija tādai sūtītājvalstij kā Latvija rada visai nevēlamas sekas. Vienotas un koordinētas darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma sistēmas trūkums kavē izglītības politikas efektīvu izmantošanu cilvēkkapitāla mobilizācijā. Gatavojot speciālistus atbilstoši pašreizējam pieprasījumam, izglītības sistēma pastāvīgi atrodas "iedzinēja" lomā. Izglītības un zinātnes attīstību kavē zemais šai nozarei atvēlētais finansējuma apjoms. Par to, ka valsts atbalsts izglītībai ir nepietiekams, liecina salīdzinoši zemie izglītības kvalitātes rādītāji, lauku un pilsētu (it sevišķi Rīgas) skolēnu nevienlīdzīgās iespējas iegūt vienādi kvalitatīvu izglītību, lielais nesekmīgo skolēnu skaits un lielais skaits jauniešu, kuri savos 18-24 gados ir ieguvuši tikai pamatskolas izglītību un mācības neturpina. Cilvēkkapitāls ārpus Rīgas Latvijas apdzīvotības struktūrā var izdalīt četrus dzīvesvietu tipus ar atšķirīgu urbanizācijas pakāpi - lielpilsēta Rīga, citas "lielās pilsētas" jeb valsts pilsētas, pārējās pilsētas un lauki. Cilvēkkapitāla uzturēšanas, pilnveidošanas un realizācijas iespējas dažāda tipa apdzīvotās vietās ir atšķirīgas, tās ietekmē gan iespējas un resursi, gan arī dominējošie savstarpējo attiecību un uzvedības modeļi. Apdzīvotības blīvums ietekmē iespējas nodrošināt optimālu sociālās infrastruktūras funkcionēšanu, ekonomiskās un kultūras dzīves daudzveidību. Cilvēkresursu trūkums īpaši apdraud mazo attīstības centru - mazpilsētu, vietējās nozīmes centru pastāvēšanu. Svarīga loma reģionu attīstībā ir gan ārējai, gan iekšreģionālajai sasniedzamībai. Attīstīts sabiedriskais transports, labs ceļu stāvoklis un kvalitatīvs interneta pieslēgums ievērojami paplašina iedzīvotāju iespējas saņemt daudzveidīgus un kvalitatīvus pakalpojumus. Pētījuma respondentu priekšstatos Rīga ir tā vieta Latvijā, kur iespējams algotā darbā gan pilnīgāk realizēt savu cilvēkkapitālu, gan to pilnveidot; pretējo polu savukārt pārstāv lauki. Pētījums ļauj izdarīt secinājumu, ka mazpilsētā darba attiecības starp darba devējiem un padotajiem ir ciešākas un tuvākas. Rīgā vairāk izplatītas lielpilsētai tipiskas bezpersoniskas attiecības starp darba devēju un darba ņēmēju, pārliecība, ka darba ņēmējs ir tirgus prece, ka darbaspēku nepieciešamības gadījumā var importēt tāpat kā energoresursus vai garšvielas. Uzņēmējdarbības uzsākšana gan palielina reģionu iedzīvotāju nodarbinātības iespējas, gan paplašina pieejamo pakalpojumu klāstu. Tomēr reģionos ārpus Rīgas un Pierīgas jaunajiem uzņēmējiem jāpārvar papildu grūtības, piemēram, lielas papildu izmaksas, ko rada attālums no rajonu centriem, sliktā ceļu kvalitāte, komunikāciju trūkums un grūtības sadzīves ērtību nodrošināšanā. Nepabeigtā administratīvi teritoriālā reforma rada problēmas sadarbībā ar pašvaldībām. Ieinteresēto sociālo aģentu sadarbība un partnerību veidošana varētu atvieglot uzņēmējdarbības sākšanu. Valsts, pašvaldību un nevalstiskā sektora vienots atbalsts jaunajiem uzņēmējiem būtu ļoti noderīgs. Pašvaldību un valsts struktūru darbība uzņēmējdarbības veicināšanā pētījumos tiek raksturota drīzāk kā neitrāla, netraucējoša, bet ne aktīvi atbalstoša un draudzīga. NVO - uzņēmējdarbības atbalsta centri kā uzņēmējdarbības atbalsta struktūras ir nepopulāri un to efektivitāte tiek vērtēta zemu. Ņemot vērā zemo iedzīvotāju blīvumu un iedzīvotāju skaita samazināšanos reģionos, ārkārtīgi svarīga ir attīstības centru, mazpilsētu potenciāla izmantošana. Kur zeltu rok Latvijas iedzīvotāji? Dominējošās indivīdu vērtīborientācijas ietekmē ne tikai sabiedrības ekonomiskās attīstības tempu, bet arī tās virzienu. Tāpēc svarīgi ir noskaidrot, kādas pašlaik ir Latvijas iedzīvotāju vērtīborientācijas. Izpratne par pašreizējo situāciju var palīdzēt prognozēt attīstības virzienu un gaidāmās problēmas, savlaicīgi meklēt iespējamos to risinājumus. Piemēram, pēdējos gadu desmitus Rietumu sabiedrības vērtību sistēmā uzsvars no materiālās labklājības un drošības pārvirzās uz dzīves kvalitāti un pašrealizāciju. Šīs pārmaiņas lielā mērā rada apstāklis, ka liels skaits sabiedrības locekļu ir auguši iepriekšējās paaudzēs nepieredzētā ekonomiskā drošībā***. Kādi vērtīborientieri ir svarīgi Latvijas iedzīvotājiem, kuru dzīvi pēdējos piecpadsmit gados nevar nosaukt par tādu, kas noritējusi nepieredzētā ekonomiskā drošībā? Pētījumā galvenā uzmanība pievērsta tam, kādas vērtības varētu sekmēt un kādas drīzāk kavēt sabiedrības ekonomisko izaugsmi un strauju attīstību. Pētījuma darbgrupa vēlējās noskaidrot sakarības starp indivīda vērtīborientācijām un viņa cilvēkkapitāla realizāciju ekonomikā, kultūrā un sociālajā sfērā. Īpašu uzmanību tā pievērsa priekšstatiem par labklājību, nākamo paaudzi un tām īpašībām, kuras nepieciešams ieaudzināt bērniem. Pētījuma datu analīze liecina, ka Latvijas iedzīvotāji sevis pilnveidošanu un radošumu vairāk saista ar brīvā laika pavadīšanu un hedonismu (baudas gūšanu) nekā ar radošu, ierosmīgu darbību ekonomikā, kultūrā. Iespējams, Latvijas iedzīvotāji pilnveidošanos un radošumu vairāk saista ar personisko dzīves telpu (interešu izglītību, izklaidi) un nodala no ekonomiskās rīcības telpas. Tas nevieš optimismu par ekonomiskās attīstības izredzēm nākotnē, jo radošums tiek atzīts par vienu no īpaši nozīmīgām vērtībām šajā dzīves telpā. Pretrunas starp priekšstatiem starp vēlamību un faktisko dzīvesdarbību ir vērojamas, arī runājot par gatavību riskēt kā vienu no aspektiem, kas raksturīgs atvērtībai pārmaiņām. Vairāk nekā 62% respondentu atzīst, ka gatavība riskēt ir nepieciešama, lai Latvijā gūtu panākumus, un piekrīt apgalvojumam "kas neriskē, tas nevinnē". Tomēr pētījums rāda, ka visai maz ir cilvēku, kuri ir gatavi riskam. Netieši to apliecina fakts, ka tikai 29% par labāku atzīst nodarboties ar privāto biznesu nekā būt darba ņēmējam: vairākums par labāku uzskata izvairīties no riska un izaicinājumiem, kas saistīti ar privāto uzņēmējdarbību, atsacīdamies arī no iespējas gūt šajā jomā panākumus. Gatavību riskēt un izaicinājumu nozīmi vairāk uzsver gados jaunākie respondenti. Biežāk tai priekšroku dod vīrieši, cilvēki ar augstāku izglītības līmeni un lielākiem ienākumiem. Latvijā pagaidām ar samērā lielām aizdomām tiek uzlūkotas tādas rakstura īpašības kā orientācija uz panākumiem, līderība, orientācija uz prasmi nopelnīt naudu. Protams, šīs īpašības nav viennozīmīgi vērtējamas, jo pie noteiktiem nosacījumiem var nest vairāk ļauna nekā laba (piemēram, panākumi par katru cenu, nauda kā vienīgā vērtība u.c.). Orientācija uz pārticību, pārliecība par indivīda ekonomiskās darbības pozitīvo vērtību un par tās saikni ar sabiedrisko labumu kopumā ir nozīmīgas veiksmīgai cilvēkkapitāla īstenošanai. Latvijā cilvēkiem ir svarīgi būt pārtikušiem, tomēr vērtībpriekšstatu līmenī pārticība ir vairāk saistīta ar konservatīvisma vērtībām - stabilitāti, drošību, ko sniedz materiālie resursi un darbs, - un nevis ar atvērtību pārmaiņām, ar risku un pašrealizāciju. Ekonomisko veiksmi pamatā mēdz saistīt ar izglītību, profesionālajām zināšanām un iemaņām, kā arī pieredzi. Tomēr joprojām priekšstats par pareizo sakaru nozīmīgumu ir vairāk izplatīts nekā pārliecība par neatlaidīga darba, atbildības un talanta nozīmi. Tāpat kā citās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, arī Latvijā ekonomiskā veiksme joprojām tiek galvenokārt izskaidrota ar kriminalizētību: vairāk nekā puse aptaujāto iedzīvotāju uzskata, ka godīgs darbs cilvēku nevar darīt bagātu. Pievēršot uzmanību atsevišķu sociālo grupu vērtīborientācijām, pētījumā tika konstatēts, ka arī Latvijas dati parāda to pašu tendenci, kas vērojama citur pasaulē - gados jaunākie, ekonomiski veiksmīgākie un vairāk izglītotie iedzīvotāji ir vairāk orientēti uz vērtībām, kuras saistītas ar atvērtību riskam, radošumu, personiskiem sasniegumiem un pašrealizāciju. Tomēr orientācija uz pārticību, izklaidi un piedzīvojumiem šajā grupā ļauj daļu Latvijas iedzīvotāju raksturot kā "mazo dzīves prieku baudītājus". Cilvēkkapitālam ir izšķirošā loma Latvijas izaugsmē, tādēļ gan valsts, gan pašvaldību, gan nevalstisko organizāciju un kopienu uzdevums ir rūpēties par cilvēkkapitāla pavairošanu un tā potenciāla pēc iespējas pilnvērtīgāku realizāciju. Pašlaik Latvijā pats svarīgākais ir apzināties, ka valsts demogrāfiskais potenciāls ir nepietiekams ilgtspējīgai tautas attīstībai un gan valsts politikas līmenī, gan pašvaldību, nevalstisko organizāciju un kopienu darbības centrālais mērķis ir pilnvērtīga cilvēka dzīve un izvēles brīvības paplašināšanās.