Pedro Paramo

Tagad aina mainījusies — maģiskā reālisma klasika tapusi pieejama. Atliek vien gribēt to iepazīt.Vērā jāņem fakts — Rulfo nav daudzrakstītājs, tagad latviski nesasniedzams vien 1953.gadā izdotais stāstu krājums Degošais līdzenums (El llano en llamas), kurā publicēts viņa apbrīnas vērtais, bieži piesauktais stāsts Saki viņiem, lai nenogalina mani! — par vecu vīru, kurš gaida nāvessodu cietumā, kura sargs ir viņa paša dēls.Daļa lasošās cilvēces Rulfo atpazīst arī kā fotogrāfu un aktieri. Nav jābrīnās arī par Gabriela Garsijas Markesa atklāsmēm, kurš paziņojis, ka grāmata Simts vientulības gadi būtu citāda, ja nebūtu Rulfo romāna Pedro Paramo (teksts tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem latīņamerikāņu literatūras paraugiem). Markess apgalvojis, ka Rulfo 300 publicētās lappuses ir tikpat vērtīgas, cik tās, kas saglabājušās no Sofokla. Markess un Rulfo bija pazīstami: 1966.gadā tapa filma, kurai scenāriju pēc Rulfo romāna rakstīja Markess (šogad tika izplatītas ziņas, ka taps jauna filma pēc Rulfo romāna motīviem, kurā spēlēs latīņamerikāņu kino lielā cerība Bernāls, kas pazīstams ne tikai no Pedro Almodovara filmām, bet arī pats sācis režisēt un producēt filmas); vienīgā Rulfo kinoloma ir kopā ar lauku priesteri spēlējošo Luisu Bunjuelu Alberto Isaaka filmā En este pueblo no hay landrones, kas veidota pēc Markesa stāsta motīviem; vairākus kino rakstītus Rulfo scenārijus filmēšanai adaptējis Markess utt.Pedro Paramo ir neliela apjoma romāns par Huanu, kurš mirstošajai mātei apsola dodies uz Komalu un satikt savu tēvu, lai paņemtu no viņa visu iespējamo. Izejas pozīcija visai skaidra, taču tālākais pārvēršas dūmakainos un fragmentāros vēstījumos, kuros sajaucas laiki un personas, jo Komala stipri vien atgādina literāru spoku ciematiņu, kuru apdzīvo vairs tikai atmiņas un rēgaini tēli. "Šis ciemats ir pilns atbalsīm. Tā vien šķiet, kas tās iemūrētas sienās vai pabāztas zem akmeņiem. Kad te staigā, jūti, tās tev min uz papēžiem. Visādu čaboņu dzirdi, smieklus. Gaužām vecus smieklus, tādus kā piekusušus smieties. Un balsis, kas jau nodilušas lietojot. Visu to tu dzirdi. Man liekas, reiz pienāks diena, kad visas šīs skaņas apsīks pavisam. Bija reiz laiks, kad daudzas naktis pēc kārtas dzirdēju svētku kņadas. Tās skaņas nonāca līdz pat Media Lunai. Aizstaigāju līdz ciematam paskatīties, kas tur par jandāliņu, un ko es ieraudzīju — to pašu, ko redzam tagad. Pilnīgi neko. Neviena paša. Tikpat tukšas ielas kā tagadiņ." (51.lpp.) Sajaucot melno humoru ar meksikāņu folkloru, Rulfo radījis mistisku un iluzoru teksta laiktelpu, kurā noģiedamie vēstītāji ir gan dzīvi, gan jau miruši tēli. Mūsdienās ar to vairs nepārsteigsi, taču jāņem vērā, ka Markesa slavu guvusī Makondo stipri vien atgādina Rulfo Komalu. Mirušo tēlu dalība tekstā, kā arī saraustītā, fragmentārā vēstījuma forma paaugstināja meksikāņu folkloras elementus jaunas teksta īstenības aprisēs — mīti tika sinhronizēti un iestājās mūžīgais laiks. Tā ir tā pati mitoloģiskā uztvere, kas būtiska ikvienai nacionālajai un kolektīvajai bezapziņai. Rulfo gadījumā tās ir arī atsauces uz Meksikas revolūcijas laiku un paša pārdzīvojumiem, radinieku slepkavībām utt. Spēja emocionāli pavedināt — tā ir maģiskā reālisma cilpa, kas tvarsta lasītāju miljonus. Arī Rulfo darbojas emociju, spilgtu tēlu un situāciju līmenī.Rulfo un Markesa tekstus spēcina milzīgais atvēziens laikā un emocionālā gamma, kādā pagātne iegūst savu neatkārtojamo faktūru, taču daudz vairāk no svara ir dažādās atkāpes no fabulas. Tie ir ikdienišķi sīkumi un specifiskas nacionālas detaļas (ne velti mēdz uzskatīt, ka mākslas būtība ir detaļā), kas palīdz rādīt vienmēr esošo mīlestību, nāvi, jaunību, vecumu un pierāda autora talantu. Atšķirībā no Rulfo eksistenciāli izvērstajiem konfliktiem teju visu Markesa grāmatu fabulas ir gaužām tradicionālas, bet savu unikalitāti tās iegūst daudzajās atkāpēs no tiešā vēstījuma. Gan Rulfo, gan Markesa teksta pasaule vienmēr sastāv no vairākiem blakus esošiem redzējumiem, ko mēs tradicionāli esam sapratuši ar maģisko reālismu: it kā reālistisks, it kā fantastisks, it kā ikdienišķs, it kā pārlaicīgs, it kā meli, it kā ticamība utt. Tomēr atšķirībā no Markesa, kurš maģisko esamību rada apjomīgos, ļoti detalizētos aprakstos, Rulfo darbojas ar precīziem dialogiem. Piedevām dialogi bieži uzlūkojami pat par monologiem. Tēva un dēla attiecības, atgriešanās nozieguma vietā un laikā, ačgārna hronoloģija, vainas apziņa un nāve Rulfo romānā Pedro Paramo rada daudz spilgtāku fiziskās apkārtnes tēlu nekā mākslas darbs, kurā kāds būtu centies ieslodzīt daļu no loģiskās realitātes.Režisors Ingmars Bergmans ir teicis, ka Bunjuels vienmēr ir taisījis Bunjuela filmas. To varētu labi attiecināt arī uz pašu Bergmanu, taču Rulfo šāda tipa kalambūru piemērot nevar — viņš apliecinājis, ka literatūra kā māksla nav sacensība par to, kurš vairāk kilogramu papīra aprakstīs.Rulfo Pedro Paramo ir ģeniāls un baudāms teksts, kurā viss ir nepareizi.