Perioda beigas. Intervija ar Pēteru Jalaku

Kāda bija jūsu ideja, dibinot Von Krahl? Un kā šis uzstādījums laika gaitā mainījies?

Tas bija sen, un precīzi domu vairs neatceros. Mums bija grupa jau pirms Von Krahl. Tolaik daudz ceļojām pa Eiropu, un teātri savā ziņā dibinājām tādēļ, lai uzbūvētu sev mājas. Te padomju laikos bija bijis amatieru teātris, bet tolaik tam jau bija pienācis gals un ēka bija tukša. Man kaut kā izdevās to noīrēt, un tad mēs izplatījāmies kā vīruss. Izīrēju citas telpas ēkā, tad otru ēku, un 1995.gadā, šķiet, mani piespieda to arī nopirkt. Tagad es esmu īpašnieks. Tas ir dīvaini. Paradoksāli.

Un mākslinieciskie mērķi?

Mākslinieciskais mērķis bija… Es studēju teātra režiju Igaunijā, bet man nekad tas īsti nepatika. Man allaž bija problēma, ka… Ka tu kaut ko noskaties, tevi tas nekādā veidā neskar, bet vēlāk lasi kādā kultūras žurnālā vai avīzē, ka tā bijusi lieliska izrāde. Es biju apmulsis. Domāju — O.K., varbūt šī mākslas forma vienkārši nav domāta man, jo es to nesaprotu. Man nepatika tas, ko teātrī redzēju. Tai laikā jau biju aizsācis pirmo neatkarīgā teātra grupu Igaunijā, Vat Teatr, bet man nepatika arī tas ceļš, pa kuru gāja šī grupa, tādēļ uz dažiem gadiem pametu valsti. Un tad es satiku Eudženio Barbu un nokļuvu Odin teātrī. Biju iepriekš lasījis viņa grāmatas un kādu brīdi uzkavējos Dānijā. 80.gadu beigās biju Francijā un Vācijā — tajā laikā tas bija ļoti interesants teātris. Un galu galā es atklāju, ka problēma nav manī, bet gan teātrī. Un es gribēju teātri pārveidot, veidot citādas izrādes. Prasīju Eudženio, ko uzskatu par savu skolotāju, ko darīt. Viņš teica — ja tu brauc atpakaļ uz savu valsti, tad tev nav kur iestudēt. Tu nevari iestudēt institucionalizētā teātrī, jo tāds teātris tev nepatīk. Tāpēc — taisi festivālu. Un es uztaisīju šo festivālu. Ideja bija parādīt, ka teātris var būt arī citāds. Un no šīs domas izauga arī Von Krahl — idejas, ka teātri var veidot no autora, nevis interpretētāja pozīcijām. Nevis interpretēt tekstus, bet taisīt izrādi.

Plašāk pazīstams kļuvāt pēc tam, kad izveidojāt stabilu trupu. Vai lēmums nodarbināt aktieru ansambli pastāvīgi bija nepieciešamības diktēts?

Jā. Mēģināju Von Krahl veidot kā projektu teātri — bez pastāvīgiem aktieriem. Bet Igaunijā, tāpat kā citās Austrumeiropas valstīs, vismaz toreiz bija institucionālo teātru sistēma — vai nu tu esi aktieris repertuāra teātrī, vai arī neesi aktieris vispār. Ja tu strādā repertuāra teātrī, tad nevar tā vienkārši paņemt divus mēnešus brīvus, lai strādātu kur citur. Tas nav iespējams, jo tev regulāri jāparādās uz skatuves. Toreiz es teicu, O.K., darīsim, kas jādara — savācām jaunus aktierus no skolas un pirms desmit gadiem nodibinājām trupu.

Kas tagad mainās?

Mums katram ir tik daudz savu darbu… Un kā jau izrādē teicu — šos gadus esam dzīvojuši kā rokgrupa. Desmit gadi rokgrupai ir ilgs laiks. Mums ir pieci aktieri. Mana ideja bija, ka visiem jāpiedalās visās izrādēs… Dienu no dienas mēs esam dzīvojuši kopā, un kaut kā jau tam jābeidzas. Kāpēc tagad? Šogad ievēroju, ka daudzas lietas, ko mēs šo gadu laikā esam darījuši, izrādes, ko esam veidojuši ar asinīm, sviedriem un asarām, kā tam rokgrupā arī vajadzētu būt, tagad popsīgā veidā izplatās Igaunijas teātra valodā. Tas, protams, ir jauki, ka redzi sava darba atspulgus citur, bet mēs neesam… Man nepatīk būt popa sastāvdaļai. Ja sākat saņemt pārāk daudz apbalvojumu, ir jāapstājas, jo jūs kļūstat pārāk saprotami pilnīgi visiem. Tas man nepatīk. Tā ir zīme, ka jānāk pārmaiņām.

Vai tas nozīmē, ka skatītāju atzinība…

Nē, nevis skatītāju. Noskaidrosim uzreiz — manam teātrim arī ir vajadzīgi skatītāji. Viņi, protams, ir teātra aktīva sastāvdaļa. Un teātris, ja vispār notiek, notiek kaut kur starp skatītājiem un aktieriem. Es tikai saku, ka balvas… Parasti tie, kas piešķir balvas, meklē to, kas pa vidu. Avangardam balvas vienkārši nevar piešķirt, tas ir neiespējami. Jebkurā valstī, kur teātra balvas vispār tiek piešķirtas, neatkarīgi no formulējuma tās piešķir jaukiem mākslas darbiem. Tas arī viss. Balvas, manuprāt, vispār ir paredzētas valsts teātriem, jo tur teātris ir vidusmēram piemērota izklaide, cerams, pēc labākajiem standartiem taisīta. Ja jūs sevi definējat kā avangarda daļu, bet sākat saņemt balvas, tad kaut kas nav kārtībā. Tad vai nu pašam sevi jāmaina, vai jāpārtrauc darīt to, ko dari.

Kā mainīsities?

Lekcijas un refleksijas par šīm lekcijām. Izklausās labi, vai ne?

Lekcijas par ko?

Par sabiedrību. Par dzīvi pēc kapitālisma. Ja mums izdosies, tas vienlaikus būs gan teātra, gan sociāls projekts. Tas ir sarežģīti, nezinu, kā lai izstāsta. Bet jebkurā gadījumā tā ir atšķirīga pieeja teātrim.

Ja es pareizi sapratu projektu, tad tā būs lekciju virkne, kam sekos kolektīvs darbs un katras nedēļas beigās pa izrādei?

Jā. Kopumā mums ir astoņas nedēļas, pa vidu gan iekrīt Igaunijas svētkiem veltīts projekts. Darbs tiks organizēts tā, ka svētdien notiks lekcija, piemēram, tiks runāts par nākotnes izpratni. Pirmdien, otrdien mēs ar to strādāsim. Trešdien un ceturtdien publiski rādīsim savas refleksijas par lekciju. To ierakstīs Igaunijas televīzija un izveidos raidījumu. Un katru sestdienu televīzijā varēs noskatīties tādu kā realitātes šovu par… Nu, par kapitālismu. Grupa, kas reflektēs, arī ir pietiekami dīvaina. Tā ir starptautiska grupa, kurā cilvēki tika ieaicināti caur draugiem. Es prasīju trīs lietas. Pirmkārt, jāsaprot angļu valoda. Otrkārt, kaut kādā veidā jābūt saistītam ar mūziku. Treškārt, kaut ko jāprot darīt labāk par citiem. Lēkt, gatavot ēst — vienalga, ko.

Bet tie ir neprofesionāli aktieri?

Viņi vispār nav aktieri. Bet visi tomēr ir mākslinieki. Un katrs no citas valsts — Argentīnas, Polijas, Vācijas, ASV, Bangladešas un Tanzānijas.

Kāpēc?

Bet kāpēc ne? Man liekas, ja runā par pasauli, tad jārunā pasaules cilvēkiem.

Kāda jums šķiet jūsu auditorija?

Skatītāji? Jauki. Jauni. Inteliģenti. Skaisti. Dažreiz. Man liekas, ka kopumā viņi tomēr ir mazliet sociāli aktīvāki nekā pārējie, aktīvāki nekā vidējais aritmētiskais igaunis. Tāda, kādu redzat šeit. Vakar izrādē, piemēram. Jā, izrāde bija pārpildīta, bet tas ir saprotami. Šī izrāde bija īpaši šim festivālam veidota. Tā ir ļoti personiska, un man nebija ieceres to veidot šādi. Bet biju spiests, jo biju apsolījis Prītam Raudam (festivāla mākslinieciskajam vadītājam — Z.R.), ka to izdarīšu. Kad viena mana aktrise palika stāvoklī un… Tas bija vienīgais veids, kā vispār ko izdarīt.

Jūs izrādē esot izmantojis iepriekš konferencei Korejā rakstītu runu.

Korejā runāju par muzikālo teātri un tā nākotni. Tās ir manas personiskās domas par to, kas šādā teātrī vispār ir svarīgs. Kad runā par maniem darbiem modernās mākslas kontekstā, tos mēdz raksturot kā muzikālo teātri — droši vien tādēļ mani uz Koreju uzaicināja.

Es runāju arī par avangardu, par to, ka jūtu — tas mainās. Ja tagad jebkuram cilvēkam jebkurā valstī pajautāju, vai jūs ticat, ka nākotne būs labāka, nezinu tādu vietu, kur jums atbildētu — jā. Ja tādu jautājumu uzdotu pirms 10 gadiem, es teiktu, ka vismaz trīs valstis… Šīs desmitgades laikā situācija ir ļoti mainījusies.

Protams, ir vēl arī jautājums, kā izprast "labāk"? Ko nozīmē "labāk" — trīs mašīnas divu vietā? Bet katrā ziņā dzīve ir ļoti mainījusies, un tas nozīmē, ka jums kā māksliniekam jāmainās — jābūt citai attieksmei, citai pieejai. Neatceros, kad māksla vispār pēdējo reizi būtu bijusi situācijā, kad avangards mākslā ir sociāli atbildīgs. Parasti taču tā nav. Ja jūs sevi definējat kā mākslinieku, parasti tas nozīmē, ka jums ir egoistiska attieksme pret pasauli. Īpaši, ja sevi definējat kā avangarda mākslinieku. Bet šodien, man liekas, situācija ir citāda, un tas ir pavisam dīvaini. Šodien avangards interesējas par vidi, sabiedrību. Man liekas, ka izmaiņas, kas mūsu sabiedrībā notika 1991.gadā, bija tikai formas izmaiņas. Patiesībā iekšēji nekas nepārveidojās. Īstenībā jau patērētājsabiedrība bija kā Austrumeiropā, tā Rietumeiropā, tikai iespējas patērēt bija atšķirīgas. Mēs vienkārši nevarējām patērēt tik daudz, cik mums būtu paticis. Pašlaik sabiedrībā var novērot daudz lielākas pārmaiņas nekā toreiz, un šīs pārmaiņas patiesi notiek. Lai kur skatītos — zinātnē, mākslā, sabiedrībā, vidē — visi redz, ka kāds periods tuvojas beigām. Un ir ļoti grūti pateikt, kāds būs nākamais, bet skaidri redzams, ka tāds būs. Tāpēc šis ir ļoti satraucošs, interesants mirklis.

Vai jūs ticat, ka teātris var risināt kādas problēmas?

Tas ir — vai teātris maina cilvēkus? Nē. Cilvēki var izmainīt mākslu, bet māksla nevar izmainīt cilvēkus. Toties es ticu, ka pasauli var radīt ar mākslas palīdzību. Tāpēc teātris dod tik daudz iespēju. Bet jāņem arī vērā, ka daudz kas ir mainījies, īpaši, ja runājam par teātri, kur iesaistīti daudzi cilvēki un radīšana notiek kopā ar skatītājiem.

Salīdzinot ar iepriekšējo gadsimtu, šodien teātrī ir daudz grūtāk. Es nerunāju par sacensību ar internetu vai televīziju, bet tikai par to, ko cilvēki sagaida no teātra un kas viņos spēj pamodināt radošu garu. Nevar vairs vienkārši nodarboties ar savu, piemēram, gleznot gleznu un domāt, ka nākošajos simts gados kāds to varbūt atradīs un novērtēs. Jārīkojas tagad. Tieši tāpēc, ka neticu, ka kāds šodien domā par rītdienu, izmantojot vārdus "labāk nekā šodien", "tagad", nosaka veidu, kā uzvedamies, ko sagaidām mākslā. Man liekas, ka precīzāk to var izstāstīt šādi — teātris ir kolektīva mākslas forma, bet kolektīva tādā nozīmē, ka tajā līdzdarbojas mākslinieki un skatītāji. Šīs divas daļas kopā ir kolektīvs, nevis tikai aktieri, režisors, scenogrāfs, un kopā tās labākajā gadījumā rada teātri. Ja to pieņem par teātra pamatu, tad jautājumu, vai teātris spēj izmainīt cilvēkus, vairs nevar uzdot. Vienkārši tā to vairs nav iespējams formulēt. Cilvēki rada mākslu, un cerams, tā kļūs arvien labāka un labāka. Bet ne otrādi.

Kā šādos apstākļos ar estētiskajām teātra izpausmēm?

Atkal jāsaka — šis ir ļoti aizraujošs mirklis, ko izdzīvot. Ir tik daudz iespēju un rīku, lai pamodinātu cilvēkā vēlmi radīt. Bet nav nemaz tik daudz rīku, lai piekļūtu skatītāja emocijām. Nedomāju, ka šobrīd ir īstais laiks intelektuālām spēlēm, dekonstrukcijām, kas bija tik ierastas postmodernisma laikmetā. Tas laiks ir beidzies, dekonstrukcijas vairs nesagādā prieku, ir garlaicīgas. Šodien jānodarbojas ar lietām, kas ir patiesi svarīgas — mīlestību, nāvi un vientulību. Un ar šīm lietām nevar darboties intelektuāli, tur jābūt iesaistītām jūtām, emocijām. Vienkārši jāizjūt.

Bet par to, kā atmodināt cilvēkā radošo, man ir sava izjūta — man liekas, ka cilvēki paši daudz vairāk pēc tā ilgojas, paši meklē. Mēs visi šobrīd virzāmies jauna naratīva virzienā, meklējam kaut ko jaunu, kas spētu apvienot cilvēkus un pasauli.

Jūs veidojāt darbus par igauņu folkloras tēmām. Kas jūs tai piesaistīja?

Viena lieta jāsaka uzreiz — man nepatīk tautas dziesmas. Man tās ir vienaldzīgas, neklausos. Bet man patīk stāsti, ko šīs dziesmas stāsta. Lielākoties tie ir ļoti seni. Tie rada kādu ļoti dīvainu sajūtu. Kad mācījos skolā, mana tante strādāja kinoteātrī — viņa bija tā, kas rāda filmas. Pēc skolas man bija jāiet pie viņas, jo mājās neviena nebija, un man vajadzēja divas trīs stundas pavadīt kinoteātrī, kamēr māte atnāca pakaļ. Es gadiem ilgi sēdēju projekcijas istabā un skatījos caur mazo atveri sienā visas filmas, ko tolaik rādīja. Lielākā daļā, protams, bija muļķības, bet kaut kādu man nezināmu iemeslu dēļ tolaik rādīja arī Fellīni, Tarkovski… Katrā ziņā filmas arī stāstīja stāstus. Tajās bija ļoti spilgtas zīmes, ko jau var uzskatīt par klišejām, bet tās mani allaž ir interesējušas. Kāpēc gribas atkal un atkal izjust vienu un to pašu emociju, kāpēc vajag vienu un to pašu reakciju? Kāpēc izmantot vienu klišeju atkal un atkal? Kāpēc mēness vienmēr ir kreisajā pusē, kāpēc naktī vējš allaž pūš aizkaros? Un man liekas, ka folklorā, šajās senajās dziesmās, ir tādas pašas klišejas, tikai verbālas. Piemēram, vienas un tās pašas emocijas ļoti skaidri atkārtojas no dziesmas uz dziesmu, un būtībā visas arī runā par vienu un to pašu — kā būt cilvēkam? Tāpēc mani ieinteresēja, kā iekausēt senās klišejas šodienā.

Vai šo izrāžu aspektā jūs interesēja nacionālais raksturs?

Nedomāju, ka teātris ir nacionāla mākslas forma. Protams, teātrī runā un runā noteiktā valodā, lai to saprastu skatītāji. Tātad valoda ir raksturīga reģionam, bet ne veids, kā runājat, vai tēmas. Vai ir tāds specifisks temats, kas šeit cilvēkiem būtu svarīgs, bet citur pasaulē ne? Tā pati pasaule, lietas tās pašas, atšķiras tikai valoda. Protams, ja jūs runājat par kādu savu kaimiņu ar citu kaimiņu, tad viņš sapratīs, par kuru cilvēku jūs runājat. Ja jūs aprunājat savu kaimiņu blakus mājā, jūs nesapratīs. Bet, ja jūs runājat par dzīvi un nāvi, tad vieta vairs nav svarīga. Svarīga ir tikai tēma, tas, vai jums ir šaurāks vai plašāks skatījums, ko jūs redzat un ko vēlaties redzēt.

Kurus māksliniekus pats augstu vērtējat?

Priekšgājējus? Barba ir mans skolotājs, viņa teorijas augstu vērtēju. Man gan nekad nav patikuši rezultāti un nepavisam nepatika Odin teātra izrādes. Bet tik un tā patika veids, kā viņi strādāja un dzīvoja, kā skatījās uz mākslu un kā redzēja cilvēkus mākslā. Mākslinieciski mani ļoti ietekmējusi, protams, Pīna Bauša. Es viņu satiku ap 90.gadu, tūlīt pēc tam, kad krita siena. Es gan nedzīvoju Vupertālē, bet netālu, un tas man tiešām daudz nozīmēja. Viņa bija, vēl aizvien ir varone modernajā dejā — patiesi izmainīja daudzu cilvēku skatījumu uz pasauli un mākslu. Un tad komponisti — Glāss, Raihs, Braijers. Minimālisti. Un, protams, Ņujorkas avangards — Formans, Vilsons. Es viņus visus pazīstu personīgi, un satikšanās ar katru man tiešām bija zināms lūzums, pagrieziena punkts pasaules uztverē. Tad vēl iepazīšanās ar buto — tas man bija ļoti svarīgi.

Vai kā mākslinieks esat daudz mainījies? Vai pamatos ir mainījusies jūsu mākslas uztvere?

Ceru, ka jā. Nenovēršami kļūstu vecāks, un šī procesa laikā jau kaut ko iemācās. Otra lieta — kad stāstīju par avangardu… Pats sevi nedefinēju kā avangarda mākslinieku, bet mans darbs visbiežāk ticis raksturots kā avangardistisks. Un es domāju — labi, lai iet. Avangards pēdējā desmitgadē bija diezgan egoistisks un par sabiedrību maz uztraucās. Tā vienkārši nebija mūsu tēma, mēs par to nedomājām. Tagad ir citādi. Un es nerunāju par to, ka man patīk būt avangardistam, un avangardistam vajadzētu darīt to, ko citi nedara. Dzīve vienkārši tagad ir citāda.

Esmu nonācis situācijā, ka bez teātra manā dzīvē ir vēl citas nodarbes — esmu lielā mērā saistīts ar sabiedrību un vidi.

Esat iesaistījies politikā, biznesā, rakstāt lugas, producējat…

Jā, bet tas notiek pats no sevis. Man liekas, es nekad neiešu uz darbu. Es vienkārši dzīvoju, bet dzīvot jācenšas tā, kā pašam liekas vislabāk. No malas varbūt izskatās, ka tās ir pretrunīgas nodarbes, bet principā tas ir viens un tas pats — tā ir mana dzīve. Es nevaru teikt, ka vispirms eju uz darbu un pēc tā daru lietas, kas man patīk. Es neprastu tā dzīvot.

Kāda, jūsuprāt, ir teātra loma šodienas sabiedrībā?

Teātris vienmēr bijis izklaide. Kā mākslu teātris sāka sevi pozicionēt pirms neilga laika. Kā ir tagad? Man liekas, nav jēgas tērēt naudu teātrī, ja to skatās kā izklaidi. Izklaidēt ir ļoti grūti. Protams, teātrim vajadzētu izklaidēt, bet… Varbūt man nav taisnība, bet katru reizi, kad es iedomājos, ka Igaunijā ir viens miljons iedzīvotāju un gada laikā teātris tiek apmeklēts vienu miljonu reižu, man liekas — tas nav normāli. Nezinu, ko cilvēki teātrī meklē. Var jau būt, ka viņi grib, lai viņus izklaidē.

Bet es neeju uz teātri, lai mani izklaidētu, mani pašu izklaidē vējš un jūra. Man liekas, ka teātrī galvenais ir būt godīgam. Tāpat kā dzīvojot.

Ja godīgums ir, visi citi līmeņi atnāk paši. Es gan dzīvē esmu haotisks, bet mākslā man patīk struktūras. Un man patīk izrādē radīt struktūru — lai es redzētu, ka viss ir savās vietās. Un kad viss ir savās vietās, kaut kā pati no sevis izveidojas skaidra bilde, kurā parādās dažādi līmeņi.

***

Pēters Jalaks

- Beidzis Tallinas Pedagoģiskā institūta Teātra fakultāti

- 1990.gadā dibina festivālu Baltoscandal, ko vada līdz 2002.gadam

- 1992.gadā dibina Von Krahl teātri

- 1994—1996 vada Rakveres Pilsētas teātri