Grāmata aptver arī Hamsuna vēstuļu un dokumentu arhīvu, kas tika uzskatīts par pazudušu, un viņa psihoanalītiskās terapijas piezīmes. Šis unikālais materiāls ir kalpojis par pamatu jaunam literatūras ģēnija portretam.
Kāpēc rakstīt par Hamsunu? Tas, šķiet, ir temats, no kā norvēģi nekādi nespēj atbrīvoties.
Pirms manis bija sarakstītas trīs grāmatas par Hamsunu. Vienu sarakstīja viņa dēls. Dēls var rakstīt interesanti par savu tēvu un māti, bet daudz ko viņš tomēr nespēj uzrakstīt. Dānis Torkils Hansens bija sarakstījis grāmatu Proces, kurā dominēja redzējums, ka Hamsuns ir ģēnijs un tāpēc viņu nevar apsūdzēt par to, ka viņš darījis kaut ko politiski nepareizu. Trešais bija viens anglis - Roberts Fergusons, kas, manuprāt, uzrakstījis diezgan labu Hamsuna biogrāfiju. Hamsuna apgāds Gyldendal, nolēma, ka taisīs lielo, autoritatīvo Hamsuna biogrāfiju. Viņi uzrunāja mani.
Kāpēc tieši jūs?
Man bija panākumi ar citu biogrāfiju - par norvēģu dzejnieku Tūru Junsenu, liriķi, kas izdarīja pašnāvību 35 gadu vecumā un ir sarakstījis skaistākos mīlas dzejoļus norvēģu literatūrā. (..) Mani ļoti interesē vēsture. 16 gadu vecumā aizbraucu Vidusjūrā ar tirdzniecības kuģi, jo gribēju prom no vietas, kur visi cits citu pazīst. Tas bija 1967.gadā, uz kuģa bija daudzi vīri, kas brauca uz norvēģu tirdzniecības kuģiem Otrā pasaules kara laikā. Cilvēki ar smagiem fiziskiem un psihiskiem ievainojumiem. Atceros, ka pirmajā naktī izdzirdu šaušalīgu kliedzienu blakus kajītē, izskrēju gaitenī un dauzījos pie durvīm - te kādu slepkavo! Tad durvis atvēra stūrmanis un teica man - nomierinies, viņam ir tikai murgi. Biju dzirdējis daudz par karu, bet tad pēkšņi sapratu, kādas traumas un ciešanas daudzi sevī nesa. Ievainojumi, sagrautas dzīves, alkoholisms, iznīcinātas laulības. Tā bija man pirmā tikšanās ar vēsturi. Kopš tā laika esmu daudz ar to strādājis.
Lai rakstītu par Hamsunu, es izveidoju grupu - politologs, vēsturnieks, psihiatrs un pāris literatūras zinātnieku. Pētīt cilvēka dzīvi un daiļradi ir starpdisciplinārs projekts. Pirmajā grupas tikšanās dienā es uzrakstīju uz tāfeles, kas jādara, un pirmais punkts bija - atrast Knuta Hamsuna privāto arhīvu. Tad viņi iesmējās un teica - Ingar, tu zini tāpat kā mēs, ka tas ir sadedzis. Jo Knuts Hamsuns pats rakstīja vēstulē (imitē grūtsirdīgu, vecīgu balsi) - es esmu sadedzinājis visas savas vēstules un dokumentus. Viņa dēls arī to teica, arī pētnieki bija nonākuši pie tāda slēdziena. Tad es vērsos pie psihiatra - tu, kas esi psihiatrs, zini, ka cilvēki ar tik spēcīgu pašapziņu kā Knuts Hamsuns neiznīcina sevi pašu. Vienojāmies, ka vismaz ir jāmēģina meklēt tas arhīvs. Pēc gada mēs to atradām - 14 lielas kastes, ko viņš bija daļēji sakārtojis pirms nāves. Es domāju, ka dabūšu sirdstrieku. Es zināju, ka es sarakstīšu TĀDU biogrāfiju!
Vai šie arhīvi atklāja ko jaunu, apgāza kādus mītus?
Neviens neapšauba, ka Hamsuns ir viens no pasaules lielākajiem rakstniekiem. Taču problemātiska ir tā kara lieta. Jo Hamsuns, kā jūs zināt, atbalstīja Vāciju kara laikā, okupācijas varu. Un atbalstīja Vācijas karu pret Angliju un citām zemēm, un 1945.gada maijā, kad Hitlers nomira, rakstīja viņa nekrologā, ka viņš bija viens no lielajiem tēliem pasaules vēsturē. Daudziem bija ļoti grūti kara laikā un pēc kara saprast, ka viens ģēnijs varēja tā nodot savu zemi un sumināt diktatoru. Ir tādi, kas saka, ka viņš taču bija vecs vīrs, dzirdēja slikti - viņam bija 86 gadi, kad karš beidzās. Viņš nesaprata, ko darīja. Viņi saka, ka tā bija viņa sieva Marija un citi, kas padarīja viņu par nacistu. Trešais redzējums ir, ka viņš saprata, ko darīja. Ļoti svarīga mana darba daļa bija demonstrēt šo viņa politisko attīstību. Pirms grāmatas iznākšanas visi diskutēja, kas tad ir patiesība par Knutu Hamsunu. Pēc tam, kad iznāca šī grāmata, neviens vairs nevar teikt, ka viņš nebija nacists. Neviens arī nevar teikt, ka Hamsunu izmantoja viņa sieva un vācieši. Diemžēl taisnība ir tāda, ka Hamsuns politiski bija pārliecināts nacists. Viņš atbalstīja vāciešus absolūti visā un to nenožēloja.
Jūs atradāt iemeslus viņa kļūšanai par nacistu?
Jā, tas saistās ar mīlēšanu un nīšanu, ar Čārlzu Darvinu. Hamsuns ļoti ticēja Darvinam - spēcīgāko izdzīvošanai. Viņš bija pārliecināts, ka tas attiecas ne vien uz dzīvniekiem un cilvēkiem, bet arī nācijām un tautām. Knuts Hamsuns ienīda britu impēriju. Divu iemeslu dēļ - pirmkārt, tā bija spēcīga impērija, kas izmantoja visu pasauli, arī Norvēģiju. Un to viņš bija piedzīvojis savā bērnībā, kad bija dzirdējis savus vecākus un vecvecākus stāstām, kā Anglija Napoleona kara laikā bloķēja Norvēģiju un norvēģi mira badā. Viņš jau agri rakstīja daudzus rakstus pret Angliju. Viņam bija personīgi iemesli neciest Angliju, tāpat kā mana paaudze Rietumeiropā ienīda ASV Vjetnamas kara dēļ. Otrs bija tas, ka viņam bija darvinistisks piegājiens. Anglija bija valdījusi pār pasauli 300 gadus, tā bija veca impērija, arvien impotentāka, un tai vajadzēja izaicinājumu no citas impērijas. Tā impērija, kas izaicinās Angliju un to uzvarēs, bija jaunā vācu nācija. Tai laikā jaunā vācu nācija, ko 1871.gadā bija apvienojis Bismarks no virknes mazu valstiņu, bija kolosāli ekspansīva nācija. To Hamsuns dievināja! Viņš redzēja, ka Vācija būs lielā jaunā impērija Eiropā, jo viņiem ir spēks, viņiem ir vitalitāte! Un turklāt tieksme uz ekspansiju. Hamsuns aizstāvēja Vāciju jau no ķeizara laika līdz pat 1918.gadam, kad viņi zaudēja karu. Tad radās Veimāras republika. Viņš aizstāvēja arī to.
Bet tā bija pavisam savādāka...
Jā, demokrātiska sistēma, taču tā bija Vācija! Viņš sāka vilties Veimāras republikā un agri sāka interesēties par Hitleru un nacionālsociālismu.
Kādi bija viņa iebildumi pret Veimāru?
Demokrātija viņaprāt nefunkcionēja. Demokrātija kultivēja tikai viduvējības politikā. Hamsuna bija Amerikā XIX gs. 80.gados, un, kad viņš atgriezās, viņš sarakstīja grāmatu Amerikas gara dzīve, kurā viņš noraka amerikāņu demokrātiju, kas kultivē tikai viduvējības. Viņš bija antidemokrāts un antiparlamentārietis. Viņaprāt, valdīt vajadzēja spēcīgajiem, ne tautai. Viņš ieinteresējās par Hitleru un nacismu ļoti agri. Kad Hitlers pārņēma varu 1933.gada 30.janvārī, Hamsuns uzgavilēja.
Vai Hamsuns zināja, ka nacionālsociālisti nekavējoties sāka ebreju un citu nevēlamo vajāšanu?
Jā, viņš zināja, jo avīzes jau par to rakstīja! Turklāt viņš bija uz Vāciju aizsūtījis savus bērnus, lai viņi būtu labi pilsoņi. Viena no viņa meitām atrakstīja tēvam, ka ir tik drausmīgi noskatīties, kā tie nacistu brūnkrekli skrien pa ielām, sizdami cilvēkus un dauzīdami logus ebreju veikaliem. Viņi ir tik nejauki, viņi taču ir bandīti, rakstīja septiņpadsmitgadīgā meitene. Tad tēvs apsēdās un rakstīja meitai: "Cecīlij, nekad nerunā nejauki par vāciešiem. Nekad. Jo tas, kas tagad notiek Vācijā, ir nepieciešams." Un tā viņš turpināja. Norvēģija, līdzīgi kā Dānija, Zviedrija un Rietumeiropa, ideoloģiski bija ļoti dalīta. Vieni atbalstīja Berlīni un Romu, citi - Staļinu. Augstākā šķira daudzās valstīs, naudīgie, lielākoties atbalstīja Romu un Berlīni, kamēr vienkāršie cilvēki bija sociālisti. Hamsuns katru reizi, kad Vācijā notika kas negatīvs, to aizstāvēja un rakstīja, ka tam gluži vienkārši tā ir jānotiek. 1940.gadā, kad tika okupēta Norvēģija, Dānija un citas valstis, viņš atbalstīja šo okupāciju. 1943.gadā viņš dabūja audienci pie Hitlera. Hamsuns redzēja sevi kā cilvēku, kas spēj darboties augstos politiskos plauktos. Viņš vēlējās novākt Hitlera vietvaldi Norvēģijā Terbovenu. Diktatoru, kam bija visa vara. Viņu saruna tika pierakstīta - aiz aizkara sēdēja cilvēks un stenografēja. Hamsuns Hitleram saka, ka Terbovens nav labs nacists, ka viņš diskreditē nacismu, šo lielisko politisko sistēmu. Hamsuns ir neticami naivs, jo viņš tic, ka nacisms savā būtībā ir labs. Bet visi citi redzēja, ka nacisms ir brutalitāte, nežēlība, kur indivīds nenozīmē neko. Hitlers viņu izmeta ārā, nevēlējās ar viņu nekādu saistību, ar šo veco vīru. 1943.gadā Vācija gāja uz zaudējumu, Hitlers cieta no depresijas, viņam nebija pacietības šim cilvēkam. Tad Hamsunam it kā vajadzēja saprast nacisma patieso būtību. Taču viņš nesaprata. Viņš brauca mājās un turpināja aizstāvēt nacismu un Hitleru. Es meklēju tajā privātajā arhīvā kādu papīreli, kur varbūt Hamsuns ir rakstījis - es nožēloju. Es neatradu, diemžēl.
Hamsuns bija arī pret Nobela prēmiju nacistu vajātajam pacifistam Karlam fon Osieckim (von Ossietzky).
Jā, tā bija viena no lielajām politiskajām cīņām 30.gados. Norvēģija spēlē lielvaras politiku tikai vienā jomā - ar Nobela Miera prēmiju. To tā vienmēr darījusi - maza nācija, kas var nodarboties ar lielvaras politiku, izlemjot, kas dabūs Miera prēmiju. Fon Osieckis tika ļoti agri ielikts koncentrācijas nometnē un kļuva par simbolu cīņai pret nacismu un totalitāriem režīmiem. Norvēģijā par to bija lielas cīņas, bija atbalsta organizācijas, bet Hamsuns publiski vairākas reizes lamāja fon Osiecki, sauca viņu par tautas nodevēju.
Hamsuns savu Nobela prēmijas medaļu atdeva Gēbelsam.
Jā, 1943.gadā.
Vai viņam ir piedots pēc visiem šiem gadiem?
Norvēģija dala Nobela Miera prēmiju, to mēs esam darījuši kopš 1902.gada. Tādēļ mēs arī esam uzņēmušies miera nācijas tēlu, Norvēģija tērē ļoti daudz naudas, lai sūtītu savus pārstāvjus uz visām konfliktu zonām - Āfriku, Latīņameriku, bijušo Dienvidslāviju. Viņi citiem saka - nu jums jāaizmirst viss, kas ir bijis, jums jāpiedod un jāsamierinās. Ja būsiet riktīgi čakli, varbūt arī varat dabūt Nobela Miera prēmiju. Tai pašā laikā Norvēģija joprojām nespēj samierināties ar to, ka daudzi nodeva kara laikā. Padomju okupācija Baltijā beidzās tikai pirms 17 gadiem, bet mēs kļuvām brīvi pirms 63 gadiem un joprojām nespējam samierināties. Gandrīz katru gadu mums ir diskusijas par Hamsunu - vai viņš tiks uz pastmarkas, vai viņa vārdā nosauks ielu vai laukumu Oslo, vai viņš tiks uz naudaszīmes? Nekas no tā nav noticis. Vēl pirms pāris mēnešiem es piedalījos televīzijas diskusijā. Viens no dalībniekiem bija kādreizējais Norvēģijas ārlietu ministrs Tūrvalds Stoltenbergs, kas ir bijis miera diplomāts visu savu dzīvi. Es viņam vaicāju, - kā jūs varat ceļot pa pasauli, stāstīt cilvēkiem, ka viņiem ir jāaizmirst, jāsamierinās vienam ar otru, jāceļ jauna sabiedrība, un tajā pašā laikā jūs nevēlaties, lai Hamsuna vārdā nosauktu ielu Oslo? Viņš ir darījis muļķības. Bet tas jau ir viens no pasaules lielākajiem rakstniekiem, ko mēs godinām. Vai nav laiks samierināties? Vai uz mums Norvēģijā attieksies citi likumi? Tā ir dubultmorāle.
Vai jūs pats spējat nošķirt Hamsunu rakstnieku un Hamsunu nacistu?
Jā, protams.
Bet kāpēc saukt ielu viņa vārdā, ja viņš jau tāpat nepārtraukti saņem novērtējumu pirktu grāmatu formā? Pret tiem, kas pārdzīvojuši nacistu vajāšanu, Hamsuna vārds ielas nosaukumā diez vai būtu smalkjūtīgi.
Teiksim, Čerčils, lielais varonis. Viņam ir tik asiņaina karjera - Drēzdenes bombardēšana un viss kara pēdējais gads, kurā nebija nekāda militārpolitiska iemesla bombardēt vācu pilsētas. Neviens cilvēks nav tikai varonis, cilvēki ir neticami sarežģīti. Hamsuns, lai gan aizstāvēja nacismu, sūtīja telegrammas Terbovenam un Hitleram, lai viņi apžēlo tos norvēģus, kuri ir tikai jauni cilvēki, kas ir pretojušies nacistiem jaunības karstgalvībā un nedrīkst mirt. Hamsuns ir kļuvis par simbolu tiem, kas nekad nevēlas piedot. Tas ir ļoti neveiksmīgi. Tai pašā laikā nav robežu tam, ko norvēģu miera diplomāti lūdz konfliktos iesaistītajām pusēm.
Es šaubos, vai viņi lūdz, teiksim, nežēlīga afrikāņu karakunga vārdā nosaukt ielu.
Ļaunāk - viņi lūdz, lai tas nežēlīgais partizānu vadītājs, kas tūkstošiem sieviešu izvarojis, nogalinājis tūkstošiem cilvēku, nāk valdībā. Viņi lūdz daudz ļaunākas lietas par statujām. Mēs spēlējam ļoti cinisku spēli samierināšanās vārdā.
Jūs būtu apmierinātāks, ja norvēģu diplomāti neuzstātu uz samierināšanos? Vai tad jūs samierinātos ar Hamsuna negodāšanu?
Ne par Hamsunu ir runa. Man nav atbildes, kā rīkoties ar Hamsunu, bet es norādu uz milzīgu pretrunu starp norvēģu ārpolitiku un iekšpolitiku. Tagad Hamsuns būs uz pastmarkas, viņa vārdā nosaukta iela Oslo. Manis pēc tur varētu būt rakstīts: "Ar šo mēs godājam rakstnieku Knutu Hamsunu. Mēs lūdzam pievērst uzmanību faktam, ka viņš bija nacists." Mēs nevaram negodāt rakstnieku. Ja viņš mums ir problemātiska dilemma, tad mums tai dilemmai jāskatās acīs. Jūs taču zināt par to daudz labāk nekā mēs. Jūs jau dzīvojat dziļi šādā dilemmā. Tikai pāris augstāko komunistu ir sodīti, ne tā? Tas ir neticami man, kas ir audzis tādā valstī, kur bijusi tik nopietna izrēķināšanās pēc kara.
Tas bija citādi. Jums nepalika okupācijas armija pēc kara, kā tas bija pēc neatkarības atjaunošanas Baltijā.
Jā, tā bija bezierunu kapitulācija. Bet mani fascinē, ka jūs, Baltijas valstīs, kas esat pārdzīvojuši šādas traģēdijas, spējat sadzīvot ar tādām dilemmām un celt sabiedrību. Man ir respekts pret to. Tas kaut ko liecina par briedumu, pašdisciplīnu un situācijas izpratni jūsos. Es Baltijas valstis uzskatu par ļoti spēcīgu kandidātu Nobela Miera prēmijai, jo jūs esat īstenojuši ļoti veiksmīgu pārejas procesu. Skatieties, kā ir tagad Vācijā - sagrautas ģimenes, kaimiņattiecības Stasi arhīvu dēļ.
Vai Hamsuns bija antisemīts?
Nē, to mēs pētījām, viņam bija daudz niansētāki uzskati. Viņš uzskatīja, ka ebrejiem ir jādabū pašiem sava zeme.
Palestīnā?
Jā, un viņš arī ļoti novērtēja to, ko viņš dēvēja par "ebreju apdāvinātību". Viņš pazina ļoti daudzus apdāvinātus ebrejus - rakstniekus, mūziķus, gleznotājus, akadēmiķus. Interesanti, ka tad, kad Hamsuns raksta politiskos rakstus, viņš kļūst tik vienkāršs... Tik kantains. Uz sarežģītākajiem jautājumiem viņam ir tik lakoniskas atbildes. Bet, kad viņš ir uzrakstījis šo rakstu un piesēžas rakstīt literatūru, viņš cilvēkus un dzīvi ataino tik niansēti, ar tik dziļu skatu.
Kā tas ir iespējams?
Tā jau ir tā lielā mīkla. Vai māksla ir daudz niansētāka pret dzīvi un esību? Pretēji politikai, kas visas lietas dara neticami vieglas? Jūs kādreiz esat dzirdējis, ka politiķis saka - man ir kārtīgi jāpadomā, pirms es spēju atbildēt? Vai arī - uz to man, godīgi sakot, nav atbildes. Varbūt politika ir tik iztapīga publikai, ka mēs caur to padarām sevi un citus dumjākus? Tas ir fakts, ko es nemitīgi dokumentēju - kā Hamsuns raksta visvulgārākās, prastākās sentences kā politiķis.
Viņš nebija sevišķi viegls cilvēks privātajā dzīvē. Vai tas nav saistībā ar viņa politisko mentalitāti?
Esmu uzdevis arī šo jautājumu. Arī privātajā dzīvē viņš dara ļoti dažādas lietas. Viņš, piemēram, bija ļoti devīgs.
Arī Staļins bija devīgs. Kā Hamsuns emocionāli izturējās pret citiem?
Hamsuns bija ļoti emocionāls. Strādājot ar Hamsunu piecus gadus, esmu sapratis, ka mēs esam daudz pretrunīgāki, nekā domājam. Mēs sevī nesam lielāko daļu cilvēcisko īpašību - gan labās, gan sliktās. Bieži to nosaka situācija, kādi mēs kļūstam.
Jūs savā lugā par Hamsunu rakstāt, ka viņa sievai Marijai mirstot bija bail atkal satikt Hamsunu. Vai viņš bija nepatīkams cilvēks?
Jā, bet tai pašā laikā viņš bija fantastisks. Hamsunu var salīdzināt ar atomreaktoru, kas ražo neticamu literāru enerģiju, bet cilvēks dabū "radiāciju", ja pienāk viņam par tuvu. Ģimene - viņa pirmā sieva, bērni, Marija dabūja šos ievainojumus. Dziļāk šī biogrāfija liecina par to, kāda cena jāmaksā, radot lielu literatūru, zinātni vai politiku.
Viņš turēja rakstniecību augstāk par visu?
Jā, bet mēs runājam par ģēniju savā žanrā. Tas paņem tik daudz spēka, ka cilvēks nespēj būt pietiekami uzmanīgs pret savu vidi. Tas nav attaisnojums - ja rada lielu mākslu, nedrīkst būt nejauks pret līdzcilvēkiem. Taču es konstatēju, ka tā ir. Un es to nožēloju. Es meklējos tajā ellīgajā arhīvā un domāju, ka atradīšu kādu vēstules uzmetumu, kur viņš raksta, ka tas nacisms bija velnišķīgs, ka 1945.-1946.gadā viņš atklāja, kas nacisms bija patiesībā. Viņš lasīja avīzes kā visi citi! Bet es to neatradu. Būtu tik jauki to atrast, jo mums visvairāk patīk cilvēki, kas nožēlo. Mūsu dabā ir sagaidīt, ka beigu beigās cilvēks nožēlos. Iespējams, viņš to darīja, bet katrā ziņā neuzrakstīja.
Vai Hamsuns bija antiintelektuālis?
Jā, savā ziņā, jo viņš nebija izglītots, bija gājis skolā 252 dienas. Ļoti reti viņam bija intelektuāli analītisks piegājiens. Tas bija emocionāls. Kad viņš radīja savus tēlus, tad, man šķiet, viņš strādāja intelektuāli. Taču, kad domāja par politiku, tad izmantoja tikai sajūtas. Viņš pats mēdza teikt - es jūtu garšu. Intuitīvā pieeja bieži ir ļoti bīstama, jo, kā zināms, mēs katrs atsevišķi nepazīstam daudz garšu, tikai dažas.
***
Ingars Šletens Kollūens
- Dzimis 1951.gadā Gudbransdālē (Gudbrandsdalen).
- Mācījies par filologu, bet pametis studijas, jo sācis nodarboties ar žurnālistiku.
- Bijis kultūras redaktors Oslo laikrakstā Aftenposten.
- Godalgotu biogrāfiju autors un dramaturgs.
Raksts publicētas 18. aprīļa "Kultūras Dienā". Pārējos "Kultūras Dienas" rakstus lasi šeit.