Piņķis nav dusmīgs

Teātrī tas bija īsts apvērsums. Publika ieraudzīja sievieti, kādu bija paraduši redzēt ziepju, veļas pulvera vai mikseru reklāmās vai savās mājās, bet ne uz skatuves. Divdesmitsešgadīgais autors savā lugā izrēķinājās gan ar valdošo estētisko gaumi (mūzikli, vodeviļas, trilleri, ignorējot reālās dzīves konfliktus), gan bez žēlastības iepļaukāja mājsaimnieču, viņaprāt, klīrīgās manieres un svētulīgos gājienus, arī — svētdienās uz baznīcu. Jauno autoru nosauca par "jauno dusmīgo", mākslas vēsturē bija radies joprojām bieži lietotais termins lecīgo normu pārkāpēju apzīmēšanai. Uzskata, ka Dž.Osborns atvēra durvis uz teātri veselai dramaturgu paaudzei (Arnols Veskers, Džons Ardens, Šeila Dileinija), kuru dramaturģijas apzīmēšanai tika radīts jēdziens "virtuves izlietņu estētika". Jauna, dumpīga, rupja un uzsvērta socializēties nespējīga varoņa attiecības ar sabiedrību kļūst par angļu "jaunās dusmīgās" dramaturģijas pamattēmu. Viņu galvenais princips ir rādīt dzīvi neizskaistinātu uzsvērti nobružātā vidē. Arī lugas Atskaties naidā vide ir samērā noplukusi istaba ar divguļamu gultu, grāmatu plauktu, dažiem krēsliem un saksofonu. Kā manifests skan A.Veskera pieteikums savai programmatiskajai lugai Virtuve (1959): "Iespējams, ka Šekspīram pasaule bija teātris. Man pasaule ir virtuve, kur cilvēki nāk un iet, neaizkavēdamies, nepaspējot cits citu saprast, kur draudzība, mīlestība, naids aizmirstas tikpat ātri, kā rodas." Virtuve kā norma Skatītājam teātrī 2008.gadā, protams, ir grūti piedzīvot mazāko satraukumu par faktu vien, ka sieviete uz skatuves gludina vai ka uz skatuves ir redzama virtuve. Estētiskie kanoni un uztvere salīdzinājumā ar 1956.gadu ir radikāli atšķirīga. Mājas/sadzīves reālisma estētikā sākas liela daļa izrāžu, īpaši Jaunajā Rīgas teātrī, kurš pēdējos gados par savu mākslinieciskās izpētes objektu ir pasludinājis dokumentālo dzīvi/realitāti. Cilvēki, kas gludina. Cilvēki, kas sēž un lasa avīzes. Cilvēki, kas virtuvē vāra tēju, — tā ir estētiska norma, rutīna. Ne mazāk ierasts skats kā pa savas mājas logu. Skatītāju aizdomīgu drīzāk dara estētiski izsmalcinātas kostīmizrādes, tālas no "virtuves reālisma", piemēram, Traviata Nacionālajā operā. Līdz ar to rodas problēma, kuru režisoram Varim Piņķim, iestudējot savu trešo izrādi (Deguns, Ja tu esi sivēns), manuprāt, nav izdevies atrisināt. Tas laiks, kurā lugas pirmizrādes skatītāji bija aizņemti ar savu šoku, mūsdienu skatītājam paiet tukšgaitā un "mākslinieciskas barības" nepietiekamībā. Dž.Osborns lielāko enerģiju bija tērējis estētiskjā dumpī, šodien varētu vēlēties, lai psiholoģiskās attiecības starp visiem četriem varoņiem būtu savērptas niansētāk. Īpaši tas attiecas uz Anda Stroda spēlēto Klifu un Ingas Alsiņas — Helēnu, kurā aktrisei režisors nav īsti palīdzējis tikt vaļā no iepriekšējo lomu pēdām. Izrādes iesildīšanās daļa sanāk pārāk gara. Pārāk ilgu laiku izskatās, ka Iveta Pole vienkārši gludina (aktrises spēks ir šī klusējoša kinematogrāfiskā "jaunā viļņa" seja) un Andis Strods lasa avīzi. Kaspars Znotiņš gan jau no pirmajām skatuves dzīves minūtēm ir Džimmijs Porters, iespējams, īpatnējākais un "nelabākais" varonis aktiera lomu sarakstā, kas atklāj Kasparā Znotiņā līdz šim neredzētu temperamentu. Otrs īsti neatrisināts "atavisms" no 1956.gada, ko režisors nav "pārtulkojis" šodienas realitātes diktētās izjūtās, saistīts ar Dž.Osborna sava laika britu aristokrātijas uzpūtības un priviliģētības kritiku. Līnija, kas saistīta ar Džimmija un viņa bagātās sievasmātes ignorances un riebuma pilnajām attiecībām, kas kā ķirmis grauž Džimmija un Helēnas attiecības, manuprāt, izskan tikai vārdu līmenī. Režisoram minētais konteksts nav šķitis svarīgs, viņš koncentrējies uz varoņu dvēseles plānu kosmosā, ko, protams, nenosauksi par mazu vai šauru izpētes lauku. Tāpēc īsti nav skaidrs, kāpēc režisoram bijis svarīgi scenogrāfijā, kostīmos, džeza fona mūzikā saglabāt 50.gadu retro noskaņas, ja viņu vispirms interesējis preparēt cilvēku attiecību tuvplānus ārpus laika. Maiguma un nežēlības rotaļas, cilvēku grūtais ceļš citam pie cita ir izrādes pārliecinošākā daļa. Režisors Varis Piņķis savā interpretācijā nav dusmīgs. Drīzāk — skumjš. Varbūt tāpēc, ka viņam, atšķirībā no sociālā patosā uzvilktā Osborna, kuram bija reāls ienaidnieks — mietpilsoniskā un snobiskā sabiedrība, savā stāstā par Džimmija un Helēnas nebeidzamajām, fatālajām, elles un šūpuļdziesmu pilnajām attiecībām nav ko vainot. Dž.Osborns sacerējis tādu pārīti, kuram būtu jāpiekomandē vesels pulks psihoterapeitu un laulības konsultantu, i tad ne pie kāda gala netiktu. Ja kāds zinātu, kāpēc tā… K.Znotiņš un I.Pole ticami nospēlē divus cilvēkus, kas nespēj ne palikt kopā, ne izšķirties. Mazliet pārsteidz, ka režisors izrādi pieteicis kā nostalģisku skatu uz divdesmitgadnieku paaudzi, jo šī tēma skar cilvēkus līdz pat sirmam vecumam. Spēles laukumā tomēr redzami trīsdesmitgadnieki, kuri brīžam (pēc teksta) spiesti uzvesties visai infantili. Īpaši tas attiecas uz Anda Stroda Klifu. Aktierim gan labi izdodas aiz nemitīgās spēlīšu spēlēšanas iemetināt liekā, mūžīgā "trešā" tēmu, tomēr, manuprāt, šim tēlam un aktierdarbam būtu nācis par labu, ja režisors Klifa psiholoģiju būtu meklējis jau nobrieduša pieaugušā izjūtās. Tāda (ap 30), kuram rekomendē dejot tango. Helēnas un Džimmija attiecību tango beidzas ar nogalinātu nedzimušu bērnu un kārtējo mēģinājumu sākt vēlreiz visu no jauna, slēpjoties aiz pūkainu spēļmantu — lāča un vāveres — mugurām, kuras, par laimi, neprot runāt. Vienlaikus ar režisora skumjām izrādes ritmā un mizanscēnās ir arī daudz asu griezīgu ritmu, fiziskas un pārsvarā psiholoģiskas agresivitātes, radniecīgas Augusta Strindberga, Tenesija Viljamsa, Ingmāra Bergmana u.tml. intonācijām. Džimmija ne labums Dž.Osborna Džimmijs (lielā mērā autora alter ego) ir ārkārtīgi interesants varonis, un Kaspara Znotiņa magnētiskais aktierdarbs to padara vēl interesantāku. Džimmija tēla analīze varētu noderēt teātra mākslas studentiem, lai asinātu erudīciju. Viņā vienlaikus dīvainā mistrojumā sadzīvo gan klasisks romantiskais varonis, gan krievu literatūras liekais cilvēks, gan Dostojevska, gan Čehova, gan amerikāņu "melno dramaturgu varoņi", gan Antuāns Rokantēns no Sartra Nelabuma, gan gluži vienkāršs maita un psiholoģisks tirāns. Džimmijs ir kā vīriešu kārtas Heda Gablere, antititāns, kurš ārdās, nezinādams, kur pielietot savu izcilību, kas K.Znotiņa tēlojumā viņam neapšaubāmi piemīt. Liesmojošs ciniķis, kurš visvairāk cieš no savas lepnības būt maigam. Kāds sava laika kritiķis Džimmiju raksturoja kā "brīnišķīgi ideālistisku mežonīgi nezināmā virzienā". Līdz šim visās lomās izmantota aktiera harmoniskā daba un iespaids "balta ēna pārskrēja", šajā lomā K.Znotiņš, šķiet, uzklausījis kolēģu vēlējumus būt skatuviski kaislīgākam, uzgājis sevī kādu netērētu enerģijas krātuvi un ir ass, atsperīgs un, jā, arī netipiski nežēlīgs. Tik totāli apmaldījušos cilvēku uz skatuves sen nebija nācies redzēt.