«Tāpēc, ka mana pirmā pieredze šeit izrādījās ļoti jauka. Man ļoti patika muzicēt ar jūsu valsts akadēmisko kori Latvija, orķestri un solistiem, kuru vidū bija arī man jau labi zināms Latvijas tenors Aleksandrs Antoņenko. Ar viņu un Inesi Galanti jau esmu muzicējis kopā daudzās Džakomo Pučīni operas Manona Lesko izrādēs Stokholmas Karaliskajā operā, ļoti augstu vērtēju mecosoprānu Elīnu Garanču, viens no maniem visiemīļotākajiem diriģentiem ir Mariss Jansons no Latvijas. Pasākumā pēc koncerta Rīgā iepazinos un uzreiz sadraudzējos ar diriģentu Imantu Resni, kurš uzaicināja diriģēt Liepājas simfonisko orķestri. Beidzot izdevās atrast piemērotu brīdi,» — stāsta itāļu maestro, kurš bieži muzicē gan Itālijas operas Mekā, Milānas La Scala, gan citos lielajos Eiropas operu namos un festivālos, tepat blakus Stokholmā būdams galvenais viesdiriģents Karaliskajā operā. Uz koncertiem Rīgā un Liepājā viņš atvedis līdzi arī itāļu tenoru Džilberto Mafedzoni, kuru rekomendējis kā lielisku lirisko spinto balsi. Kopīgo koncertu programmu centrā diriģents licis Džakomo Pučīni mūziku, tā atzīmējot simtpiecdesmitgadi kopš ievērojamā itāļu operu komponista nāves.
«Es izvēlējos Dž.Pučīni un vairāku viņa laikabiedru — Leonkavallo un Maskaņji mūziku. Esmu jau vairākkārt diriģējis līdzīgas programmas, kāpēc gan tādu neatskaņot arī Latvijā? Izvēlējos gan operu ārijas, gan Pučīni simfoniskos darbus. Viens no tiem ir Simfoniskā prelūdija — pats pirmais viņa skaņdarbs, viņš to uzrakstīja 18 gadu vecumā! Šī mūzika apbur ar to, ka nāk tieši no sirds. Tā skan vienkārši, taču tik emocionāli — kā pusaudža pirmā iemīlēšanās. Jūs jutīsiet svaigu mūziku, tieši no sirds, nevis tādu, kas izsmadzeņota galvā un izfiltrēta caur rafinētu skolu,» — viesis sola arī simfonisku skaņdarbu no Pučīni pašas pirmās, mazpazīstamās operas Le villi, kuru komponists uzrakstījis vēl studiju gados konkursam Romā. Savukārt krāšņo Otorīno respīgi simfonisko opusu Romas pīnijas diriģents izvēlējies tāpēc, ka šis skaņdarbs tapis Dž.Pučīni nāves gadā — 1924.gadā.
Pirms P.Dž.Morandi kļuva par diriģentu, viņš spēlēja pirmo oboju Milānas La Scala teātrī, pieredzot gan laiku, kad to vadīja leģendārais Klaudio Abbado, gan arī viņa sekotājs amatā Rikardo Muti. Morandi mācījies arī pie Leonarda Bernsteina, Seidžio Odzavas, uzvarējis starptautiskajā Tenglvudas diriģentu konkursā, bet savu pirmo galvenā diriģenta posteni ieguva 1989. gadā Romas operā.
Vai opera šodien ir elitāra māksla īpaši izglītotajiem un bagātajiem, jeb tomēr māksla tautai, ikvienam? Varbūt to vajag vairāk rādīt kino?— jautāju diriģentam, pārtverot ceļā uz Liepāju. «Esmu arī pats veidojis operfilmas un tagad veicam jaunu eksperimentu Zviedrijā: pērn diriģēju Verdi Falstafu, ko tiešraidīja kinoteātros 16 pilsētās visā Zviedrijā. Tā bija iespēja noskatīties izrādi tiem, kuri nevarētu ierasties Stokholmā. Verdi dzīves laikā opera bija mūzika tautai. Noskatījušies operu, cilvēki par to dedzīgi diskutēja un atgriežoties no pirmizrādes, jau paši dungoja melodiskās ārijas. Toreiz operas kultūrā iesaistījās visi, bet pēc tam opera kļuva par mākslu bagātajiem, prestižam. Bet es uzskatu, ka opera un mūzika vispār ir domāta ikvienam. Ikviens taču spēj klausīties, skatīties, izjust saviļņojumu. Cilvēkiem mūzika ir vajadzīga. Starp citu, no bērnības. Tāpēc, ka mūzika ir vēstījums par mūsu dzīvi. Pat tad, ja skanējums rada diskomfortu — kā bieži ir šodienas mūzikā. Vienkārši tāda ir mūsdienu dzīve mūzikas spogulī.»