Un viņa meitene kolosālajā nepārspīlēti bet cool stailingā, "Mākslas akadēmija" un "grafiti" un "Amsterdama" - tieši tas, ko mums, jauniešiem, mūsdienās rāda un gribas redzēt; tas "antivaronisms", tā ir tāda koķetēšana. No savas puses gribētu cerēt, ka daļu no šī uzstādījuma izdomāja producenti vai vismaz tā balss režisora galvā, kas saka, ka filmai "sevi jāatpelna". Pareizi saka, jo lielajai jauno un gaumīgo kedās tērpto jauniešu auditorijai, kas neiet uz teātriem, Latvijā līdz šim neviens neko nebija uztaisījis. Vārdu sakot, precīzi nomērķēta, kvalitatīvi uzņemta un vienkārša filma ar vienkāršu scenāriju, kas neatstāj nekā, par ko varētu padomāt. Normāla filma normāliem cilvēkiem. Ar to es nedomāju neko sliktu, jo izlasīju intervijā ar Jāni Nordu, ka viņš savas filmas taisa "nevis kritiķiem, bet skatītājiem", un tas, lūk, šo filmu pilnībā paskaidro. Braucot mikriņā, dzirdēju Radio SWH ēterā kādu "skatītāju", kurš zvanīja un teica, ka esot redzējis Amatieri un filma esot "pasmaga, bet laba" un "katrā ziņā atstāj par ko padomāt" - tieši tajā brīdī, kad es domāju iepriekšējās rindkopas pēdējo domu - "pēc filmas nav par ko padomāt". Acīmredzot, es nebiju tas, kam šī filma domāta, bet tas nekas. To tik vien gribēju piebilst - "skatītājs" to neteiks - Jānis Nords noteikti ir profesionālis visās šīs vārda nozīmēs. Izglītots, precīzs, zina, ko dara. Nav stulbs, nav traks, nepārsteidz, bet tomēr, kaut šāda visu aptveroša profesionalitāte un konsekvents estētiskais uzstādījums būtu jūtams arī filmā Rīgas sargi, kur, pretēji cerētajam episkumam, mēs sajutām amatieru autoritāti filmēšanas laukumā un pie scenārija rakstāmgalda. Un tā saukto "parasto Latvijas teātra aktieru sviestu" cik uziet. Savukārt Amatierī, pie salīdzinoši neliela budžeta un bez ambīcijām uz valstisku nozīmi, nebija nekā nepārdomāta un samocīta. Neviena slikta aktiera. Nekādu neveiklību vai tizlu tekstu, ko kauns klausīties (atšķirībā no Rīgas Sargiem); forša mūzika, apģērbi, grafiskais noformējums. Viss (visi) kedās. Ik pa laikam gan nenormālākā dejavu sajūta, piemēram, caur stikla leti filmētais kadrs, kur Viktors nervozi bungo ar pirkstiem pa caurspīdīgo virsmu, bet patiesībā kā zīlīte skatītājam pa pieri. Vēl izlasīju intervijā ar Edgaru Samīti, ka režisors Jānis Nords vispār nav kliedzis un bijis mierīgs un atbalstošs visu laiku, visu darījis ar spēku un pārliecību. Tas man patiešām liekas ļoti cienījami. Es šādu scenāriju, protams, nevarētu... tā nešauboties, līdz galam, ar "skatītāju" galvā. Kādēļ nevarētu? Tādēļ, ka, kopš vairs nestrādāju reklāmas aģentūrā, par šo "skatītāju" vairs neinteresējos un, kauns pat atzīties, sirds dziļumos arī necienu. Lūk, ko jaunu par savu sirds cietību uzzināju, pateicoties Amatierim (profesionālim), par ko viņam tad arī pateicos.
Profesionālis (par Amatieri)
Visupirms gribētu atmest uzstādījumu, kas iet kā tumsa pa priekšu filmai Amatieris. "Atspoguļot antivaroni". Ir pilnīgi skaidrs, ka filmā attēlotais Viktors ir 100% modernais working class hero, kādus tagad liek visās filmās. Tipisks antifrīks smukās drēbītēs, nodarbojas ar stilīgu topiku (narkotikas), strādā stilīgā profesijā (žurnālists), nedaudz mulst, nedaudz nepareizs, bet kopumā ir par taisnību.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.