Puisēns un Marija

Atkal pagrieziens un bremzes. Viņa izripoja cauri visam salonam un apstājās pie priekšējiem sēdekļiem. Ļaudis kāpa iekšā. Maksāja par biļetēm. Saminstinājās viņu ieraugot, tad novērsās, pārkāpa pāri un gāja uz noskatīto sēdekli. Viņa pamanīja, ka vienai no pāri kāpējām ir netīras apakšbikses. Bet kāds vīrietis nebija pietiekami nopurinājies pēc čurāšanas. Autobuss sāka braukt, un Marija pieripoja pie puišeļa kājām. — Mammu! — viņš rādīja ar pirkstu. — Nepievērs uzmanību, — mamma čukstēja. Un mazulis neprotestēja. Labs mazulis. Klausīgs. Tikai puņķains. Marija iepīkstējās. Kāds bija uzkāpis uz kājas. Nepaspēja pamanīt, kurš. Iespējams, tas ar nenopurināto galu. Viņam nebija vietas, kur sēdēt. Viņš sarunājās ar tantiņu. Par mūsdienu jaunatni. Par ko tad vēl lai šādā gadījumā runā. Marija uzsmaidīja mazulim. Gribēja pakutināt pēdu, bet mamma paķēra bērnu aiz padusēm un iesēdināja klēpī. Puisēns gribēja ko teikt. Mamma ar varu pagrieza viņu pret logu. Mazulis neprotestēja. Tiešām jauks bērns. Marija pieķērās pie pretējā sēdekļa kājām. Tad atcerējās dziesmiņu par Ziemassvētkiem. Sāka dungot. Apvēlās uz muguras un sita plaukstas. Pa kluso no somas, kas bija pastūķēta zem sēdekļa, izvilka ābolu. Viņai garšoja āboli. Somas īpašniece to nepamanīja. Vai arī izlikās, ka nepamana. Turpināja sēdēt cieši sakniebtām lūpām un piemiegtām acīm blenza pa logu. Autobuss atkal bremzēja, un Marija ar galvu ietriecās stangā. Gar acīm uz brīdi sametās tumšs, bet samaņu nezaudēja. Arī asins netecēja. Viņa apvēlās uz vēdera un nākamos divdesmit piecus kilometrus centās apgriezties riņķī. Ar seju uz autobusa aizmuguri. Tur stāvēja gala nepurinātājs. Marija ieķērās sēdekļu un pasažieru kājās un vilkās viņam tuvāk. To viņa darīja nākamos desmit kilometrus. Pievilkās klāt. Aplika rokas ap vīrieša kājām. Un turēja. Vīrietis kādu laiku izlikās, ka nekas nenotiek. Tad vainīgu smaidiņu sejā, skatīdamies uz sarunu biedreni, mēģināja pacelt vienu kāju. Sapratis, ka netiks vaļā, pacēla labo kāju un uzkāpa uz Marijas matiem. Viņa iekaucās un iekoda nepurinātājam potītē. Viņš stostoties atvainojās tantei, ar spēku izrāva kāju no zobiem. Atvēzējās un iespēra. Marija palaida nepurinātāju vaļā. Šausmīgi sāpēja deguns. Aptaustīja. Laikam lauzts. Asins kā no aizkautas cūkas. — Eu, viņš man iesita! — viņa sāka šņukstēt. Tante, kas pirms tam gala nepurinātājam bija stāstījusi šausmu stāstu par kaimiņu pusaudžiem, uzlika savu kurpi uz viņas pirkstiem. — Jā, dēliņ, tādi ir tie laiki tagad, — viņa nopūtās un piespieda papēdi. Marija iekaucās, mēģināja piecelties, bet autobuss atkal bremzēja. — Jā, jā, — teica tā, no kuras somas tika izzagts ābols, — neko citu vairs nemāk, tikai zagt un pēc tam sūdzēties, — un dūra Marijai ar lietussargu. Pārējie pasažieri, izņemot puisēnu, sajutuši asinis, atieza zobus un metās Marijai virsū. Viņi grūstījās un rēja viens uz otru. Centās tikt pēc iespējas tuvāk, lai iekamptu. Viņi vilka nost viens otru no upura, kas vēl raustījās. Ņurdēja, zobiem un nagiem plēšot miesu. Vārgākie, kam nebija nekādu cerību tikt klāt, uzrāpās uz krēsliem, sita pa atzveltnēm un krūtīm ar dūrēm un ūjināja. Tikai puisītis ne. Viņš klusītiņām sēdēja priekšējā sēdeklī un sapņoja, ka reiz izaugs liels un kļūs par autobusa šoferi.