Ei, ir pienācis laiks atkal raudāt par Bābeli! Psalmi, Volpols un nu raudātājiem pievienojies fantasts Īens Votsons! Viņš, protams, apraud jauno Bābeli, Ameriku. ASV, ja nu kādam nav skaidrs. Un asaras ne vienmēr ir tāds klaji nekaitīgs šķidrums, tajās var noslīkt, ar tām var saindēties, tās mēdz sabojāt dzīves garšu, ne tikai attīrīt domas. Bet var arī apskaidrot.
Dziļāk laika dzīlēs
Votsons zīmē Amerikas nākotni pavisam dīvainās krāsās. Turklāt, atceroties kaut vai Žila Verna fantastikas žanra darbus, kas mūsdienās lielos vilcienos ir piepildījušies (nu labi, ne visi, ne visi, bet tomēr!), brīžiem šis pravietiskais romāns liek nodrebēt. Ja nu kādā klusā jaunās Bābeles nostūrī tiešām slejas atjaunota vecā Bābele? Tā, ar pūķiem un vēršiem uz Ištaras vārtiem?
Ir daudz romānu, kas piedāvā ceļojumus laikā — Marka Tvena Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā, žanra klasiķa Herberta Velsa Laika mašīna, Andrē Nortones fantasy cikls Raganu pasaule, galu galā Lielbritānijas salu teiksmas par elfiem. Neskaitāmas filmas. Taču lielākoties tā ir vai nu nokļūšana no vienas reālas pasaules otrā, vai tīra fantasy — literāra pasaka. Īens Votsons ir radījis citādāku darbu. Lai gan lielākā daļa notikumu risinās Bābelē, tā nav nedz par mūsdienu Bābeli dēvētā Ņujorka, nedz senā Bābele. Votsona varonis Alekss pilnīgi apzināti nokļūst simulētā senlaiku Bābelē kaut kur Arizonas tuksnesī. Tas ir slepens milzu projekts, ko radījusi ASV valdība, mēģinot rast jaunus risinājumus cilvēces mūžīgajām problēmām. Un, lai gan šo romānu var uztvert arī kā gana asu satīru, jau tas vien, ka ASV valdība ir tā, kas apmaksā mistiskā Nākotnes institūta dīvaino projektu, ir kompliments mūsdienu ASV. Taču tie, kas meklēs paralēles nesenajai vēsturei, būs vīlušies. Lai baudītu romānu, drīzāk vajadzētu atcerēties seno laiku vēsturi.
Viss notiek "pa īstam"
Un tā: sociologs Alekss un vēl 39 cilvēki pēc paātrināta sengrieķu valodas kursa un citām apmācībām sēžas amfībijā un dodas uz Bābeli. "Atjaunotā Bābele bija sinhrona, vienlaicīga: te vienlaikus eksistēja gan Hammurapi pilsēta, gan Nebukadnecara pilsēta, gan Aleksandra pilsēta. [..] Daudzkārt lielāka, ne vairs fasāde vien, bet pilnībā funkcionējoša senatnes pilsēta." Tā ir sistēma, kas radīta ar datoru palīdzību, tikai šo virtuālo sistēmu apdzīvo reāli cilvēki. Ikvienam atnācējam ir iespēja kļūt par Bābeles pilsoni vai arī pēc mēnesi garas ekskursijas doties atpakaļ uz ASV. Amfībijas piestāj Bābeles nomalē ik nedēļu, atvedot un aizvedot mūsdienu cilvēkus. Taču pašā Bābelē laika ritums ir cits, te attiecības un iespējas ir kā tajos laikos, kad leģendārā pilsēta patiešām bija vienīgais zināmais civilizācijas centrs. Kas notiek ar mūsdienu cilvēkiem, kad viņi nonāk šādā vidē? Kuras ir tās īpašības un zināšanas, kas ņem virsroku? Katram savs, katram. Priesteriem savs — jā gan, vara, vara. Aleksandram un Hēfaistionam savs. Aleksam un Tesānijai savs. Un verdzība vairs nešķiet nekas īpašs, pat zīmes iededzināšana sejā. Tādi ir spēles noteikumi. Tāda ir dzīve. Dievības, ko rada dators, var pielūgt tikpat sirsnīgi kā tās, kuras radītas bez datora palīdzības. Apgūt valodu palīdz dators, kas gan cits, taču īstenībā (radītajā Bābeles īstenībā, protams!) datoram vairs nav būtiskas nozīmes. Virsroku ņem cilvēciskās kaislības.
Netikļu filosofija
Kā jau ikviens labs fantastikas romāns, Īena Votsona grāmata uztverama arī kā filosofisks traktāts par cilvēka dabu. Ierodoties Bābelē, Alekss citu prātuļojumu starpā lolo neskaidru domu par kopā būšanu ar īpatnējo meiteni Deboru, ar kuru apmācības laikā sākusi veidoties zināma jūtu ķīmija. Bet Deboras plāns, ierodoties Bābelē, ir vienkāršs: apsēsties tempļa pagalmā un iet līdzi pirmajam, kurš piedāvās monētu par seksu. Sekojot Deborai, Alekss kļūst par sievietes miesas pircēju un iepazīstas ar Tesāniju, kas īsā laikā kļūst par viņa dzīves un domu pavēlnieci. Marduka meita, nepārspējamu intrigu autore un realizētāja, Tesānija atraisa Aleksā īpašības, par kurām viņš pats nav nekad aizdomājies. "Tikums ir trūkums tiem, kas nesaprot, kam trūkst iztēles. Tāpēc tikums bieži ir būtībā ļauns," viņa skaidro. Deboras kļūšana par dievieti, lai arī tikai uz gadu, Aleksa paša kļūšana par vergu, Tesānijas laulības, Maķedonijas Aleksandra atveseļošanās caur upuri — tie visi ir notikumi, kas paver iztēles vārtus jo plaši. Un atvērti vārti, kā zināms, ved tālēs. Vismaz domu tālēs noteikti. Lai gan grāmatas moto ir Horasa Volpola dzejolis par Amerikas apraudāšanu, varoņi neapraud neko. Īsā laikā viņi no spēļu spēlēšanas nonāk pie dzīves svinēšanas. Un tas, kāda katram tā dzīve Bābelē sanāk, ir atkarīgs no tā, cik liela mauka (piedodiet!), viņš vai viņa spēj kļūt. Tas ir, cik ļoti cilvēks spēj pārkāpt sev pašam pāri.
Tas, vai šo pārkāpšanu varam saukt par netiklību vai par pielāgošanos apstākļiem, ir katra paša ziņā. Ebrejiem, piemēram, ir brīnišķīga doma: neviens netikums nav netikums, ja vien cilvēks iemācās to pielietot tā, ka tas nekaitē ne viņa paša, ne citu dzīvei. Piemēram, kaislīgs azartspēlmanis var pavadīt naktis pie kāršu galda, nospēlējot ģimenes mantu, bet var arī kļūt par veiksmīgu brokeri Ņujorkas biržā. Un Dievišķais plāns esot, lai ikviens cilvēks nonāktu pie izpratnes, kā pakļaut netikumu, nevis pakļauties tam. Dvēseles nemaz nevajag pirkt, tās var vienkārši salasīt ceļmalās.