Šacmans

Saulītes apspīdēti, ar nomērītu atstatumu uz tās izlikti brīdinājumi, ka tālumā atrodas šautuve un te staigāt nav ieteicams. Un patiesi - tālumā vīd siena ar apaļiem caurumiem. Saprāts šādā nereizē liktu sakņupt un, kino manierē pieplokot sūnām, līst atpakaļ, kur briesmu zona beidzas, bet vēlme kaitēties ar likteni liek ceļu turpināt. Visapkārt ir klusums, saule un mežs, kas pamazām mostas. Nav nekāda iemesla, lai kāds šautu, bet nav arī iemesla, lai nešautu. Brīžiem velk pietupties, kaut kā slapstīties aiz lielajiem kokiem. Taču jau pēc mirkļa tas pašam šķiet komiski, tāpēc labāk vienkārši mierīgi turpināt ceļu. Dzīves nākamā mirkļa neziņu uz brīdi nomainījusi šķietama ziņa. Tā kņudina un pukst pakausī. Triec kājas ātrākā solī kā parasti, it kā no dzīves mirkļa būtu iespējams aizbēgt. Kad bīstamā josla beigusies, sirds mierīgi uzelpo. Meža taka izved pie neliela, kārtīga šveiciešu ciematiņa. Rimta, mierīga dzīve, kas ar likteni nekaitējas. Uzposti dārziņi, kopti mauriņi. Dzīve, lai dzīvotu, nevis lai pārdzīvotu. Smilšains ceļš jau ved ārā no ciematiņa, kad pēkšņi kājas paliek iemietas. Nelielu mājiņu, kas nelīdzinās nevienai citai šai apkārtnē, ieskauj lielu kokā grebtu skulptūru bars. Saules apmirdzētās, visspilgtākās uz zemes redzētās krāsās majestātiski stāv varenas koka sievietes. Burves, burenes, raganas, svētās, nāras, spīganas. Līdz pusei kailas, dziļām, caururbjošām acīm, āķa deguniem. Viņas neraisa bailes, viņas ir neaizmirstami skaistas un viņu sejas izstaro gudrību un viedumu. Mazajā pagalmā redzams grebt aizsākts liels baļķis. Tā viņas top. Tad, lūk, kāda ir samaksa par baiļu pārvarēšanu. Pēc klauvējiena zemās namiņa durvis atveras. Tajā stāv vīrs ar melnām acīm, melniem gariem matiem līdz viduklim tērpies žilbinoši izšūtā vestītē, elegantās pusbiksēs un garos ādas zābakos. Viņā ir kaut kas pārpasaulīgs, bet rokas spiediens ir spēcīgs un silts. Liktenis man dāvājis iespēju spert soli viņa pasaulē. Istabu griesti noklāti ar eglīšu bumbuļiem zeltā un purpurā, akmens galds virtuvē inkrustēts brīnumainiem rakstiem, durvju un logu palodas izrakstītas ar viņa paša radītu valodu. Vīrs, kura vārds ir Šacmans, aicina mani istabā, kur tēju dzer viņa draugi. Ja neiekniebtu sev ausī kā daždien pasaku brīnumu priekšā, neticētu, ka ap galdu sēdošie ir mūsu pasaules ļaudis. Drīzāk viena lauma, pāris elfu un vēl krietns rūķis. Tomēr viņi joprojām saprot angļu valodu, kas atļauj sirsnīgi parunāties. Atvadījusies no Šacmana, vēl reizi klīstu starp viņa brīnumainajām koka sievietēm. Pie meža ceļa vēl atskatos, jo neticu, ka notikušais noticis. Atpakaļceļā, nonākot tai pašā vietā, ir skaidri redzama liela norāde par šaušanas briesmām, kas turpceļā palikusi nepamanīta. Ja tā būtu pamanīta, ceļš nebūtu aizvedis pie Šacmana. Kādreiz īstenība ar iztēli sajūk, un man nākamās dienas šķita, ka šis bijis tas gadījums. Tāpēc liels, mani mīļie, bija mans pārsteigums, kad pusotru mēnesi vēlāk uz latviešu rakstnieces lasījumu mākslu villā ieradās vīrs mirdzošiem melniem matiem, brīnumaini izšūtu vestīti mugurā. Draudzīgi uzsmaidīja, vērīgi klausījās stāstu un bija īstāks par īstu. Šacmans. Burvju vīrs un radītājs.