Par 61.Starptautiskā Kannu kinofestivāla vienu no akcentiem solās kļūt Stīvena Soderberga veltījums Če Gevaram
Līdz 25.maijam Kannās risināsies gada zīmīgākais pasaules kinofestivāls. Aiz šīs visai trafaretās frāzes slēpjas lakoniska jēga. Jā, joprojām filmu festivāls Kannās ir tā augstākā latiņa, kurp tiekties, samēroties, cerot tikt pie sava gabaliņa publicitātes, slavas un turpmākās karjeras garantijām, ikvienam, kurš kino pasaulē ienāk kaut ar kripatiņu ambīciju.
Formulas noturība
Ārējās izpausmēs Kannās, visticamāk, būs kā citus gadus — festivāls ir uzticīgs savām tradīcijām, tik dzelžaini uzticīgs, ka tā izstrādāto formulu neviens i negrasās apstrīdēt, vien apbrīnot tās noturību — spēju samiksēt mākslas prioritātes, jaunu seju, tendenču un talantu meklējumus ar ļembastu ap Holivudas ģīmjiem, kura psihozei pakļaujas pat rafinēti intelektuāļi. Nu kas gan elitārās New York Times kritiķiem būtu meklējams kolēģu pūlī, kas spieto ap kārtējo "karsto" Holivudas zēnu? Drūzma "uzbudina"! Savukārt Kannu festivāla guru Žils Žakobs zina, kādi indigrienti nepieciešami, lai festivāls saglabātu savu īpašo, izredzētā statusu. Miksēt "glamūru" ar talantu, Rumānijas nezināmo tīrradni ar Bredu Pitu.
Šo savu formulu leģendārais sirmgalvis Žils Žakobs, būdams Kannu festivāla garīgais līderis kopš 70.gadiem, ilgu laiku — prezidents, kurš joprojām saglabā savu pirmās personas statusu programmu atlasē un filmu komplektācijā, slīpējis gadiem. Pateicoties viņa desmitgadēm īstenotajai stratēģijai, arī finansējumam, ko festivāls saņem no Francijas valdības, Kannu festivāls teju divu nedēļu garumā spēj kļūt par pasaulē publicitātes visdāsnāk lutināto kultūras pasākumu (hokejs un olimpiskās spēles "neskaitās").
Precīzs un joprojām citējams ir Žakoba paša principu raksturojums — savienot pretšķirīgo — zvaigznes, Holivudu un tajā pat laikā stutēt to māksliniecisko kritēriju latiņu, kas spēcīgu mākslas darbu atšķir no ikdienas draņķa ātrai lietošanai un tikpat ātrai aizmirstībai. Kālab neuzsēdināt uz skaļas "slavas astes" kādu Eiropas filmu, nezināmu vārdu, kuram bez Kannu festivāla palīdzības nebūtu ne mazāko izredžu tikt pie atpazīstamības. Piemērus? Pieminēšu svaigāko — pērnā gada Kannu festivāla sensāciju rumāņu filmu 4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas... Par faktu, ka Latvijā šī filma parādījās uz pāris seansiem, Kannās labāk nesprēgāt — nesapratīs. Starp citu, pateicoties Žakoba intuīcijai filmu atlasē (arī žūriju komplektācijā), par savu pasaules slavu tieši Kannu festivālam var pateikties Deivids Linčs, brāļi Koeni, Kventins Tarantīno, Larss fon Trīrss, brāļi Dardēni un tā tālāk.
Latīņamerikas akcents
No tām 22 filmām, kuras šogad startē konkursā, uzmanība ir garantēta ikvienai, kaut papildu bonusu, nenoliedzami, piešķir režisora atpazīstamība. Arī ik gadu tomēr nojaušamie, tā paša Žakoba iezīmētie potenciālās intereses loki. Prese jau pievērsusi uzmanību šā gada festivāla Latīņamerikas akcentam (divas Brazīlijas filmas, arī festivāla atklāšanas darbs — F.Meierlesa Aklums — plus divas Argentīnas filmas). Ne pirmo gadu runā par Latīņamerikas "jauno vilni", kam piederīgs ir arī viens no žūrijas locekļiem Alfonso Kuarons (Lielās cerības, Un tavu māti arī u.c.) un arī festivāla "atklājējs" Meierless (Dievu pilsēta, Uzticīgais dārznieks). Kannu mainīgā ģeogrāfiskā interese ir labi zināma, ja 90.gados aktuālas bija Ķīnas, Taivānas filmas, nedaudz vēlāk dāņu Dogma un fon Trīrss u.c., tad kālab, lai nebūtu pienācis laiks Latīņamerikas kā kino spēka zonas atzīšanai?
Taču arī ASV Kannu konkursa programmā ir pārstāvēta tikpat plaši — četras vienības (K.Īstvuda, Č.Kaufmana, Dž.Greja filmas), no kurām visambiciozākais ir Stīvena Soderbega divdaļīgais eposs Če /Che — veltījums Če Gevaram, kura garums ir četras stundas. Kaut riskanti ir izteikt prognozes pirms filmas, Soderberga darbs ir nokaitējis interesi. Jau pirms pāris mēnešiem Berlīnes festivālā, kur filmas fragmenti tika rādīti tikai un vienīgi tās potenciālajiem pircējiem, nevis presei, atskaņas par biogrāfisko drāmu bija labas. Savu Če Gevaru Soderbergs ir atradis aktierī Benisio del Toro, kuram savulaik loma citā Soderberga filmā Satiksme atnesa Oskaru . Atliek apbrīnot Soderberga dažādību — viņš ir lunkans kā zutis, spējīgs strādāt visdažādākās stilistikās un manierēs, miksēt peļņas štruntus — teiksim, trīs filmas par amizantajiem blēžiem no Oušenu sērijas — Oušena banda utt. — un tik savdabīgus eksperimentus, kurus nespēja "atkost" pat smalko matēriju cienītāji. Atminaties, reiz Soderbergs ar draugu Džordžu Klūniju ķērās pie krievu ģēnija Andreja Tarkovska filmas Solaris versijas veidošanas?
Soderbergs un Če
Arī Soderbergu savulaik slavas virsotnē uzšūpoja tās pašas Kannas — 1989.gadā Stīvens Soderbergs te rādīja savu pirmo, lielo filmu Sekss, meli un video (uz tās pamata tapa viens no agrīnajiem tagadējās Eiropas zvaigznes Alvja Hermaņa iestudējumiem), kas tā sajūsmināja tā gada žūrijas priekšsēdi Vimu Vendersu, ka nezināmajam režisoram ar pirmo piegājienu tika Zelta palmas zars un viss, kas seko pēc tam. Ne tikai stabila karjera, bet arī iespēja pat skarbajā Holivudā veidot ne tikai komercpreces, bet arī filmas, kas atbilst mākslas kritērijiem (Satiksme, Labais vācietis u.c.) Diloģijai Če Soderbergs ir veltījis vismaz septiņus gadus. Viņa teju fanātiskā aizraušanās ar Kubas revolūcijas varoni ļauj uzskatīt, ka Če ir vismaz tik pat intriģējošs piedāvājums kā masīvais Latīņamerikas vilnis.