— Reiz dzīvoja... — un padomāja, vai vajadzēja tik neoriģināli, tāpēc pieklusa.
— Turpiniet, turpiniet... — iedrošināja psihoanalītiķis.
Reezus atsāka:
— Nekādi necerējis, ka... — un apklusa vēlreiz, jo nesaprata, ko ar to gribēja teikt.
— Jā? — analītiķis saspicēja ausis.
— Kādu rītu Reezus pamodās ne savā gultā, — Reezus aši izgrūda un paskatījās sāņus.
Psihoanalītiķis piekrītoši pamāja ar galvu. Minūtes divdesmit viņi klusēja, skatījās viens uz otra rokām un pētīja grāmatplauktu saturu.
— Jāa, pamodāties ne savā gultā... — analītiķa balsī skanēja pamudinājums, bet Reezus neturpināja.
— Vai joprojām gulta? — pēc pirmā pusgada jautāja Reezus sieva.
— Aha, — viņš apstiprināja.
— Tā jau domāju, — viņa nopūtās, — ar šo tu pat līdz mušai netiksi.
— Ko jūs visi ar to mušu uzbāžaties! Vai tad visa sāls kukainī?
— Kā tad lai es zinu, kur sāls? — sieva nošņāca.
— Kāds Reezus jūs esat — pozitīvs vai negatīvs? — psihoanalītiķis neizturēja otrā gada sākumā.
— Pēc apstākļiem. Es esmu, kas es esmu. Bet man nepatīk atbildēt uz šo jautājumu.
Pēc nelielas pauzes Reezus atkārtoja:
— Nepatīk.
— Kādēļ tā?
— Nevienam šī atbilde neder. Nav apmierinājuma, — Reezus bija lietišķs.
Analītiķis pārstāja rotaļāties ar savām plaukstām un nedaudz noliecās uz priekšu.
— Jums kāds izrādīja savu neapmierinātību?
— Kā tad! Sieva vienmēr saka, ka ir neapmierināta, bet vīrs teica, ka tāda putra kā man nekam neder.
Analītiķis sakrustoja rokas uz krūtīm un sāka šūpoties krēslā, mirkli kaut ko apsvēra un iesāka:
— Atļausiet, cienītais...
— Lūdzu, lūdzu, — Reezus bija laipns.
— Atļausiet, ja? Jums ir sieva un vīrs?
Reezus lepni atgūlās kušetē:
— Nu ja.
Analītiķis norija siekalas.
Jā, Reezus bija bagāts, viņam piederēja pārītis tuvinieku. Vienā mājā dzīvoja vīrs, otrā — sieva, un kad apnika pie viena, viņš devās pie otra, ja tur kļuva garlaicīgi, salika pekelītes un gāja atpakaļ. Ne savu vārdu, ne dzimumu, identitāti un nodarbošanos Reezus nebija izvēlējies, taču vīru un sievu bija noorganizējis. Bet ar analītiķiem kā negāja, tā negāja. Viņam tiešām bija problēma, vienu vienīgu reizi tā uzpeldēja dzīves virspusē un ar reizi nogrima, tomēr risināt vajadzēja. Tā viņam iestāstīja vīrs, jo viņš bija darbīgs un izprata lietas pašā saknē.
— Uz galda noliku ārsta numuru. Piezvani, sarunā, palīdzēs tev ātri un efektīvi, — nākamajā dienā pēc problēmas uzrašanās viņš paziņoja.
Reezus tā arī darīja. Pēc pusgada viņam viss bija skaidrs.
— Kaktu dakteris, nekas vairāk, — likdamies gultā, Reezus pukojās.
— Kas tad nu? Nepatīk? — vīrs nolika TV pulti uz naktsgaldiņa.
— Viņš joprojām nav ticis tālāk par to, vai esmu pozitīvs vai negatīvs, — Reezus paskaidroja.
— Varu sameklēt citu.
— Pats atradīšu.
Reezus atšķīra grāmatu un sāka lasīt.
— Varbūt tas, kas saistīts ar vārdu, ir svarīgi. Nu, viņš taču... — vīrs uzmanīgi ieminējās.
Reezus viņu pārtrauca:
— Tu labi zini, ka ne jau manā vārdā ir problēma.
— Protams, protams, — vīrs steigšus piekrita, — tas ir kas cits.
Un kaut kas cits tas arī bija, jo reiz gadījās tā, ka Reezus iegāja vannasistabā, bet tur rēgojās plata, resna žņaudzējčūska. Viņš tūdaļ aizcirta durvis. Nu, nepatika viņam tie htoniskie māži un ķēmi, bet ārsts interesējās vienīgi par viņa vārdu. Tāpēc, lai izvairītos no negatīvām un tālejošām sekām, Reezus nolēma aiziet pie kāda no tiem diplomētajiem profesoriem, kuru plāksnītes uz ielu stūriem sacentās bravūrā un pašapziņā, izrādot savu saimnieku izcilību. Jā, padārgi, piekritīsiet, tomēr jābūt to vērts.
— Tad kāda tā izskatījās? Aprakstiet, lūdzu, man visās detaļās!
Šim speciālistam bija hroniska patika uz mītiem un htoniskajām blēņām, tāpēc pirmo gadu Reezus to vien darīja, kā vienu reizi nedēļā atkal un atkal atklāja patiesību, ka vairs neatceras, kā izskatījās viņa problēma.
— Bet tam taču nav nozīmes. Es vienkārši negribu vairs redzēt neko tamlīdzīgu.
— Ko jūs, ko jūs! Tam ir gan nozīme, — profesors uzstāja, — tikai šī nozīme ir pavisam miglaina un neskaidra, tā mums jāatrod, — un te nu viņš savilka lūpas blēdīgā smaidiņā.
Turpretim Reezus atzina tīrību un skaidrību. Bez nozīmēm. Tāpēc viņš ilgāk par trīs gadiem pie šī Dr. neizturēja, jo cik var malt vienu un to pašu par trekno mušu, ko Reezus veda savam kaķim kā dāvanu no Vīnes.
Savus mīļos pieņemts aplaimot, pasniedzot gleznas, juvelierizstrādājumus, mājas, mašīnas, dāvanu kartes, kaklasaites, grāmatas, vāzes, pannas, augļus, alkoholiskos dzērienus, dažādus aizjūru brīnumus un niekus. Reezus vīrs un sieva visu sev vajadzīgo sagādāja, ko lieki skraidīsi, dāvanas meklējot, bet kaķis pat sevi pabarot nevarēja, tāpēc Reezus to uzskatīja par savu apgādājamo. Un, kad nakts vidū viesnīcas istabā iemaldījās resna, piebriedusi muša, Reezus to noķēra, ieslodzīja tukšā puslitra plastmasas pudelē, aiztaisīja korķi, bet sānos izurbināja caurumus, lai dāvanu varētu pasniegt, tā teikt, nesamaitātā veidā. Kaķim par prieku.
Bet šo sīko, nevienu neinteresējošo notikumu psihoanalītiķis viļāja divus gadus. Nožēlojami. Doktors nebija pelnījis savu zelta plāksnīti, jo, kas dzimis šarlatāns, tas neaizsniegs ne freidiskās dzīles, ne Junga cienīgus augstumus. Un trešais analītiķis diemžēl gāja to pašu ceļu. Turklāt visi viņi svīda, rija siekalas vai piecēlās kājās, dzirdot, ka Reezusam ir sieva un vīrs.
— Varbūt tev vienkārši patīk runāt? — sieva jautāja.
— Iespējams.
— Un tāpēc tu joprojām kulies ar viņiem kā pliks pa nātrēm?
— Aha.
— Cik ilgi vēl?
— Šodien teikšu, ka balle cauri.
— Beidzot.
Analītiķa kabinetā Reezus knakšķināja pirkstu kauliņus un ilgi nevarēja uzsākt sarunu par galveno. Kad seanss jau bija galā un Dr. cēlās, lai atvadītos, Reezus steidzīgi izgrūda:
— Paldies, man jūsu pakalpojumi vairs nebūs vajadzīgi!
— Jāa? Tāds ir jūsu lēmums?
— Aha.
Reezus nolaistu galvu izgāja no kabineta un apsēdās priekštelpas dīvānā.
— Kāds šis ir? — ierunājās nazāla, spēcīga balss. Blakus sēdēja nākamais analītiķa klients. Reezus nekādā gadījumā nevēlējās celt neslavu, tāpēc teica, ka tā nekas.
— Ja nav noslēpums, cik ilgi jūs pie viņa ejat? — ieinteresējās nepazīstamais.
— Otro gadu.
— Un kā, vai palīdz?
— Vispār... jā.
Reezus ieskatījās svešiniekam acīs.
— Brīnišķīgi. Tas man der. Konrāds, — viņš stādījās priekšā.
— Reezus.
— Patīkami.
Un patīkami tas tiešām bija, jo pirmo reizi izpalika citiem tik svarīgais jautājums par reezus pozitīvo un negatīvo. Tīksms siltums iegūla Reezus balsī, kad viņš teica:
— Veiksmi jums! — Tad viņš brīdi apsvēra un pieklauvēja pie Dr. durvīm. Analītiķis atvēra.
— Cik saprotu, mūsu laiks...
— Neņemiet galvā, profesor! Pierakstiet, lūdzu, mani. Kā parasti.
Analītiķis saberzēja rokas:
— Nu mums būs par ko runāt nākamreiz. Uz redzēšanos!
— Esmu nomainījis sešus analītiķus. Šis varbūt derēs, bet neesmu pārliecināts. Kā jums klājas? — Reezus arī nākamajā reizē satika Konrādu.
— Pa vidam. Man šis ir trešais.
— Redz, kā.
— Seši, tas ir daudz. Kā tā?
— Jā, bet tas ir garš stāsts. Es pēc stundas būšu brīvs, jūs jau zināt, — Konrāds pamāja ar galvu uz kabineta pusi, — varbūt pasēdēsim? Kādu alu?
— Tas ir gluži negaidīti, nezinu...
— Ja jums nav laika, tas, protams, nav jāņem vērā, bet man šķita, ka jūs patiesi interesē... — Konrāds atvirzījās tālāk.
— Nē, nu, protams, protams.
Reezus pavērsa delnas uz augšu. Sen atpakaļ kādos kursos viņam bija mācīts, ka tā vieglāk nodibināt kontaktu un iegūt uzticību, un viņš piebilda:
— Laiks man ir.
— Tas man der, — Konrāds nopriecājās.
Pēc stundas viņi dzēra remdenu, sastāvējušos alu stūra dzertuvē. Konrāds izstāstīja, ka viņa problēma ir tā, ka cilvēkus ne pārāk interesē kaut kas ārpus sevis, un, kad viņi ko saka, tad parasti runā tikai ar sevi, lai gan ir pārliecināti, ka kāds klausās. Piemēram, otrās puses, kuras arī ir aizņemtas un tieši ar to pašu. Un tā cilvēki runā un runā, kamēr dzīvesbiedri pazūd uz neatgriešanos vai, kā dažos gadījumos, atgriežas un turpina veco ratu no jauna.
— Tomēr parasti viņi runā paši ar sevi. Un es ar to netieku galā, — nobeidza Konrāds.
— Aha. — Reezus atbildēja.
— Un jums?
— Nekas tamlīdzīgs. Nekādu augstu plauktu. Vienkāršs misēklis.
Un Reezus izklāstīja savu problēmu, kuru vairs jau lāgā neatcerējās, vien skaidri zināja, ka viņam rādījies kas netipisks paša vannasistabā.
— Bet analītiķi ņemas ap mušu.
— Man jālūdz piedošana, bet arī mani ieinteresēja muša, — Konrāds bija pati uzmanība.
Reezus izstāstīja par mušu un kaķi.
— Jūs esat sirds cilvēks, — teica Konrāds.
— Domājat?
— Neapšaubāmi.
Viņi apklusa un turpināja dzert remdeno alu, pēc brīža šķiroties kā īsti draugi. Iejūtīgi. Uzmundrinoši. Un viens otram tik ļoti vajadzīgi.
— Kur tu tik ilgi pēdējā laikā vazājies? Rihards šovakar jau reizes trīs zvanīja, — sieva vakarā jautāja.
— Nu... — Reezus iesāka, bet nepateica, jo gan sieva, gan vīrs uzskatīja sevi par viņa labākajiem draugiem, viņiem varētu piemesties greizsirdības lēkme, ja uzzinātu, ka Reezus ar Konrādu gandrīz ik pārvakarus bauda dažkārt aukstu, dažkārt siltenu alu un runājas, bet visbiežāk klusē.
— Tu vispār zini, kādi ir pēdējie jaunumi?
— Nē.
— Tur jau tā lieta! Rihards ir ļoti satraucies. Es viņu mierināju, ka ar tevi nekas nevar notikt, — sieva teica.
— Vai tik traki?
Iezvanījās telefons, un Reezus pacēla klausuli:
— Jā?
— Tu? Cik labi! Tūlīt pat ieslēdziet ziņas! — Rihards nobēra. Reezus paskatījās uz sievu:
— Ziņas.
— Uzmanību! Atkārtojam vēlreiz — iedzīvotājiem jāevakuējas uz metro tuvāko četrdesmit astoņu stundu laikā, — nopietnā balsī pavēstīja diktore.
— Tik tālu jau esam! — Sieva sāka meklēt čemodānus un ceļojuma somas.
— Aha.
— Bet tu vazājies apkārt!
Rihards piezvanīja un paziņoja, ka atbrauks viņiem pakaļ pēc stundas.
— Terors ir sācies, — viņa balsī skanēja patoss.
— Kāds terors?
— Tiešām nezini? Jau vairākas nedēļas par to vien runā. Uzradies kāds Džeks Uzšķērdējs un vajā cilvēkus. Tos baismu darbus paraksta ar vārdu Rīkļurāvējs.
— Tas ir nopietni, — Reezus sacīja.
— Un kā vēl!
Līdz ar Reezu un viņa ģimeni uz dzīvi pazemē pārorientējās ap deviņdesmit procentu pilsētas iedzīvotāju. Biroji un pārtikas preču veikali, notāri, advokāti un psihoanalītiķi, un pārējā civilizētā pasaule pārvietojās metro līniju krustpunktos un galastacijās. Ikdienas kustība apēda visu brīvo laiku, jo bija nemitīgi jāplūst un jāmanevrē starp satiksmes mezgliem, sadales punktiem, sliežu artērijām, eskalatoriem un liftiem, kas uzslidināja no viena līmeņa uz citu.
— Pielāgošanās notikusi neticami ātri, — sieva ieminējās sarunā ar Reezus vīru. Tagad viņi dzīvoja vienā mājā, kas gan nebija nekāda māja, vien pāris telpas, kurās bija jāsarūmē viss līdzpaņemtais.
— Tas taču ļoti labi. Drošība pāri visam, — Rihards teica.
— Protams. — Sieva piekrita.
Reezus neklausīja abu iebildēm un pāris reizes nedēļā devās augšup, lai pasēdētu ar Konrādu un paklusētu. Ikviens varēja tikt ārā no pazemes pret parakstu, ka pilnībā uzņemas atbildību par jebko, kas varētu sagaidīt augšā. Ārā gājēju bija maz. Reezus bija pamanījis kādu večuku, kas regulāri braukāja ar dzeltenajiem metro vagoniem, nekad ne ar zilajiem vai melnajiem, izkāpa un, paslēpies aiz reklāmas stenda, pūderēja sev degunu un vaigus, tad iekāpa liftā un pret parakstu devās augšā.
Pirmo publisko uzstāšanos Reezus sarīkoja, kad ievēroja, ka viņa draugs bija mēģinājis griezt vēnas. Acīmredzot aiz bezcerības, kas vējoja gaisā. Vienā no galvenajām pārvades līnijām viņš nostājās priekšā liftam un gaidīja, kad lielākā cilvēku straume aizplūdīs garām.
— Kad mēs neklausāmies otrā, tas var nogalēt. Jā, tā ir. — Ar šiem vārdiem Reezus zaudēja savu klusētāja nevainību.
Sākumā balss neklausīja un vārdi ķērās, bet, tā kā viņš mīlēja skaidrību un kontroli, tad iemanījās valdīt domu un izdvesto skaņu plūdumu. Svarīgākais bija visu balstīt uz vienas vienkāršas tēzes, izvirzīt to priekšplānā un censties ieinteresēt ar saturu, ne ar papildu ķēmošanos, vizuālajiem materiāliem, atrakcijām un uzmundrinošiem jautājumiem, būt lakoniskam un konkrētam. Sen atpakaļ kādos kursos sadaļā par īsām uzrunām Reezus to bija mācījies. Praksē bija nedaudz savādāk, jo ļaudis klaigāja, dusmojās un centās ātrāk tikt viņam garām, gadījās arī pa sumo cīkstonim, kas nocēla viņu tālāk no stratēģiski pareizi izvēlētā punkta pie ietilpīgākā lifta.
— Papļāpā šeit, — viņi parasti bija labsirdīgi, turpretim vecāki ļaudis bieži vien viņu apspļaudīja un izlamāja tādiem vārdiem, kādus Reezus neatcerējās jelkad dzirdējis. Viņu allaž aizstāvēja sieva, vīrs un kaķis, kas nemitīgi šņāca — pat uz tiem, kas ieklausījās Reezus uzrunās. Viņi mīlēja viņu. Stipri un bez atlaidēm.
Ikvienai Reezus uzrunai bija savs kodols. Vai nu viņš skandēja par to, ka vajadzētu izglābties un pašiem sevi uzvest augšā, līdz galam un bez robežām, tas ir, izkulties no pazemes un atgūt visu veco un skaisto, padarot to par jaunas un svaigas dzīves sastāvdaļu, vai arī viņš runāja par tiesnešiem, kas neprot neko citu, kā sēt netaisnību un filigrāni izmantot savus noziedzīgos prātus. Tas nozīmēja, ka Reezus par vislielāko netaisnību uzskata šo mūžīgai satiksmei nolemto dzīvi, jo Rīkļurāvējs joprojām uzdarbojās, un pilsētnieki turpināja eksistenci pazemē.
— Bailes sastindzina un saindē, — kādu dienu Reezus iesāka.
— Tas ir jocīgais, viņš vienmēr te runā, nepievērs uzmanību, — sešgadīgam puisītim skaidroja tētis un māmiņa un aizvilka prom savu atvasi.
— Slimniekus izolēt! Slimniekus izolēt! — izkliedza organizētā protesta grupa, kas bija nodibinājusies uzreiz pēc Reezus uzrunas par tiesnešiem.
— Ko tas nozīmē, ka bailes saindē? — Te viņš ieturēja oratora cienīgu pauzi. Reezum bija iepatikušās nozīmes, bet, atšķirībā no citiem, viņš tās vienmēr skaidroja, cik vien varēja, jo tad jau nebūtu jēgas mēli kulstīt.
— O, jā... ozianna... Ko tas nozīmē? — no otras puses sauca viņa atbalstītāju pulciņš, kas bija noorganizējies neba jau bez enerģiskā Riharda palīdzības uzreiz pēc uzrunas par vecās un skaistās dzīves atgūšanu.
— Bailes neļauj darboties. Tās barojas no statiskas, nekustīgas dzīves.
— Mēs taču visu laiku pārvietojamies, braucam un skrienam, — metro ikdienu kā argumentu izmantoja nejaušs oponents.
— Jā. Fiziski, jā, — Reezus atbildēja. No atbalsta grupas atskanēja piekrītoša murdoņa.
— Reezus lai iet ziepēs! — iekliedzās priekšā saucējs no protestētāju puses.
— Ziepēs! — atbalsojās satiksmes pārpildītajā laukumā. Pazeme nodrebinājās, bet Reezus neturpināja, jo īsums un konkrētība bija viņa trumpji, un šovakar bija paredzēta tikšanās ar Konrādu.
Ar dažādu minējumu un viltību palīdzību Reezus uzzināja, ka draugam ir dzimšanas diena, tāpēc viņš nolēma doties uz viņa māju kopā ar dažām drosmīgām striptīza dejotājām, kuras viņus abus izklaidētu. Reezum patika pasniegt dāvanas. Šo bija grūti dabūt, jo reti kurš nebaidījās no izslavētā Rīkļurāvēja, bet kaudze ar naudu un labi daudz alkohola meiteņu drosmi tikai vairoja. Turklāt viņas nebūs vienas, līdzi nāks un klāt stāvēs pats Reezus. Krodziņos, dzertuvēs un smagās uzvedības namos viņš bija populārs, viņā ieklausījās un apbrīnoja.
Konrāds noteikti būs pārsteigts, tāpēc dāvanai viņš nedaudz jāsagatavo. Reezus atstāja dejotājas aiz mājas stūra un nospieda zvana pogu.
"Pārsteigums!" — tā Reezus iesauksies, tiklīdz ieraudzīs draugu. Ilgi neviens nenāca, viņš nospieda kliņķi, izrādījās, ka durvis nav aizslēgtas. Reezus iegāja priekštelpā, tad plašā viesistabā, izstaigāja virtuvi un garāžu, sauca Konrādu vārdā, bet atbilde neatskanēja. Viņš devās augšup pa kāpnēm un atvēra vienas no durvīm. Tur stāvēja Konrāds, uz ausīm viņam bija austiņas, bet gultas piebriedušajos palagos dusēja sieviete. Reezus redzēja, kā no viņas izplēn dzīvība, klusi, rāmi un negaidīti. Viņš ieskatījās Konrāda nogurušajā sejā.
— Pārsteigums! — Reezus iesaucās, pats nedzirdēdams, ko saka, tad viņš pieskrēja pie gultas un uzlika pirkstus uz sievietes kakla artērijas, lai pārbaudītu, vai nav jau par vēlu
— Tā gan, — Konrāds šoreiz bija neierasti lakonisks un priecīgs neizskatījās. Viņš tuvojās Reezum un iekrāva pa galvu. Reezus sagrīļojās, tomēr nostāvēja kājās, viņa roka slīdēja gar sienu un sataustīja stāvlampu, samērā smagu un veidotu no vesela lēruma lokanu formu. Konrāds cirta ar kāju paribē, bet Reezus arī vairs nebija vakarējais, atvēzējās un sita draugam. Un tā vairākas reizes.
— Rīkļurāvējs! — atskanēja spiedziens un vaimanas.
— Sprediķotājs ir Rīkļurāvējs, — noskanēja aizelsies čuksts.
Striptīza dejotājas metās lejā pa kāpnēm.
— Acīm redzami, ka Rīkļurāvējs ir mums visiem bēdīgi pazīstamais sprediķotājs, — noslēguma runā teica prokurors.
Riharda un sievas sagādātā jurisprudences slavenība aizstāvēja Reezu visiem spēkiem, tas ir, par visu radinieku savākto naudu, kuri pat kaķi pārdeva, iegūstot krietnu žūksni papildu līdzekļus, jo kaķi bija lielā cieņā. Tie izķēra labu tiesu metro žurku. Advokāts centās, kā nu varēja, bet neviens neticēja. Dienas laikraksti kladzināja un atreferēja visas Reezus runas, visu šo notikumu apsprieda TV šovos un pētnieciski analītiskajos raidījumos, protesta pulciņš dalīja bezmaksas T kreklus ar uzrakstu "Reezus — maniaks", atbalstītāju grupa krietni saruka līdz pašiem uzticamākajiem mācības adeptiem, un Reezus ģimenes miteklī krājās nevienam nevajadzīgi auduma maisiņi ar uzrakstu "Nevainības prezumpcija".
Jurisprudences slavenība uzkārās uz izskatāmo materiālu ķīpas un atsacījās nodarboties ar šo lietu.
— Pašiem. Viss jādara pašiem, — klaigāja Reezus vīrs, bet sieva viņu mierināja. Cauru nakti viņi sēdēja un gudroja, kā varētu glābt mīļoto no drošas nāves, un nolēma, ka beidzot ir jāizvēlas.
— Vai nu slimība, vai skaidra apziņa, — vīrs teica.
— Es zinu divus profesorus, pie kuriem viņš gāja, — sieva sacīja.
— Es pazīstu pirmo, to kaktu dakteri.
Kā psihoanalītiķus pierunāja izpaust ārstniecības noslēpumus, par to vēsture turpina klusēt, bet tieši muša izglāba Reezus dzīvību, jo visi trīs liecināja, ka cilvēks, kas ved no Vīnes savam kaķim dāvanā mušu, nav nopietni ņemams un ir žēlojams kā nekontrolējams, bez skaidrības un ieguvis vienu acīm redzamu nozīmi — slims un tāpēc ārstējams.
***
Ieva Plūme (1973) publicējusies mēnešrakstā Karogs un portālā delfi. Garstāsts Tauriņpasaule ieguvis atzinību izdevniecības Zvaigzne ABC rīkotajā konkursā Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem 2007.gadā.