Spēle ar anonimitātiCitādi ir ar tiem subjektiem, kuri datoru vai rakstāmo un papīru izmanto, lai virknētu vārdus un teikumus, proti, tekstus, kurus pēcāk arī citiem lasīt. Te kā dīvains gadījums jāpiesauc pie pirmās grāmatas tikusī un aiz pseidonīma paslēpusies Klāra Klāsone. It kā jau normāli, rakstoši ļautiņi mēdz slapstīties, un arī iemesls katram no viņiem vienmēr savs. Šoreiz dīvainums veidojas no autores apzinātās koķetērijas ar autobiogrāfiskumu, refleksiju un iesaiņojumam virsū likto pseidonīmu. Tas viss kopā vedina domāt, ka teksts ir visnotaļ noslēpumains. Tāpēc atliek piedomāt, ko gan šī sieviete - debitante latviešu prozā - vēlējusies mums pavēstīt ar savas grāmatas starpniecību. Nezinu, vai vēl kas, bet vismaz viens stāsts ar Klāras Klāsones pseidonīmu bija lasāms jau 2006.gadā žurnālā Karogs. Persona mistiska, daudzi esot par viņu dzirdējuši, daži pat tā kā sarakstījušies, bet - kas īsti viņa, to pateikt grūti. Nav jau tā latvju rakstniecība tik apjomīga, lai viens rakstītājs noslēptos. Agrāk vai vēlāk uzpeld pat līķis. Ja vien tas kādam ir vajadzīgs. Man no savas puses jāsaka, ka provizoriskās Klāsones persona mani neinteresē. Lai viņai veiksmīga slēpšanās. Spēju saprast, ka Dacei Rukšānei būtu bijis pamats ietīties necaurspīdīgā apmetnī (ne jau viņas izskata, bet gan pirmo divu romānu dēļ), jo nav jau tas latviešu rakstniecības lietotāju pulks tik brīvdomīgs. Bet Klāsone vien tipiska sieviešu rakstniecības pārstāve: vīrieši + bērni + radošais darbs + radi + atmiņas.Trīs tekstiKlāsones grāmata Saule, bezvējš sastāv no trim tekstiem. Pirmo tekstu es nodēvēšu par ikdienību, kurā tulkotāja, izbijusi augstskolas pasniedzēja, divu bērnu māte un topoša romāna autore reflektē par savu dzīvi un pagātni. Es saprotu, ka daudzrakstītāji izrakstās - visu mūžu piemeldēt pasauli pilnu ar vārdiem nav joka lieta. Tomēr, ja autores pirmā grāmata ir par to, kā viņa raksta romānu, tas jau šķiet gaužām nožēlojami, bet galvenais - triviāli un nodrāzti līdz asarām. Otrs teksts, kas grāmatā iepludināts, ir fragmenti no romāna, kuru iepriekš minētā sieviete tapina un beigās izdrukātu noglabā apavu kastē (daudzu tekstu īstā vieta!). Trešais - ak dievs - dienasgrāmatas ieraksti. Raugot šos trīs tekstus kā vienu grāmatu, veidojas autores tipiskums. Vismaz formas ziņā. Sagrūž tik visu pa rokai esošo vienā failā, un grāmata gatava. Tikai retā latviešu rakstniece mūsdienās ir spējīga vērpt stāstījumu. Tas jo sevišķi nepadodas izteikti liriskām prozaiķēm. Klāsone ir tam pierādījums. Gribat vēl, lūdzu: Andra Manfelde, Elita Franciska Cimare utt. Te gan jābilst, ka būt liriskai nav nekāds grēks! Nesmukums veidojas tad, ja autore/-s ir netalantīgs. Vēl viens Klāsones teksta tipiskuma apliecinājums ir refleksija. Pirmais teksts ir čalošana par savām sajūtām, ikdienu, radiem, bērniem un atmiņas iz bērnības, kas, iespējams, ļoti precīzi raksturo daudzu sieviešu pasauli, otrais un trešais teksts sajūtas ziņā ir uz mata līdzīgi - trešajā tekstā vien nomainīts personāžs. Protams, dienasgrāmatas ieraksti ir visbezjēdzīgākā Klāsones grāmatas daļa, taču nevar noliegt, ka pirmais un otrais teksts veido interesantas saspēles. Topošā rakstniece nedzīvo kopā ar vīru, bet dzimstošajā romānā aprakstītajai Nadīnai pie sāniem ir vīrs. Tomēr, ak vai, rādās, ka daudz laimīgāka ir topošā rakstniece - gluži kā tās sievietes, kuras Laima Muktupāvela atrāda savā stāstu krājumā Totēmi.Sajūtu restaurācijaGrāmatas Saule, bezvējš tipiskuma uzskaiti var turpināt: ironijas trūkums; nevajadzīgi piesauktas daudzas vietas, kurās provizoriskā Klāsone laikam jau pabijusi; daudzas atsauces uz autoriem, kuri liecina par intelektuālās bagāžas piemitību utt. Tas jau nav slikti. Minētajam Filipam Glāsam nav ne vainas. Arī Trifo ir O.K. "Atceros mulsumu Viktora sejā, kad reiz pārstāstīju kādas Trifo filmas sižetu; tā sākas ar kapsētas ainu - redzamas tikai kājas, kas sastājušās ap bedrē ielaistu zārku. Operatora kamera lēnām pārvietojas no pāra pie pāra, pamazām izrādot visus pavadītājus; kāju pāru ir daudz, un tie ir ļoti atšķirīgi, bet tās visas ir sieviešu kājas. Tālāk filma atklāj nomirēja donžuānisko dzīvesstāstu, kurš beidzas ar to, ka vīrieti notriec mašīna, kad tas, pamanījis ielas pretējā pusē kādu sievieti, neskatīdamies metas pāri. Bet tas nav nāves cēlonis; vīrietis nonāk slimnīcā, un viņam ir cerība izveseļoties. Viņš nomirst pēc tam, kad izkrīt no gultas, sniedzoties pakaļ pa palātas durvīm izejošai māsiņai (115./116.lpp.)." Šis fragments iederas sievietes - vīrieša attiecību ilustrācijā, tomēr rodas sajūta, ka Trifo to filmu nemaz nebija vērts taisīt, ja jau Klāsone spējīga to pārstāstīt dažos teikumos (tieši tāpēc citēju). Lai gan taisīt bija vērts, bet pārstāstīt gan ne. Šis un daudzu citu sajūtu vai situāciju pārstāsti tikai stiprina grāmatas reflektējošo iedabu un panāk apjautu, ka teksts ir nemitīga sajūtu restaurācija. Līdz tādai pakāpei, ka daudzus no teikumiem vēlāk varēs izdot mazā prātulu grāmatiņā: "Izrunāti un uzrakstīti vārdi ir pašnāvnieki, kas iznīcina savu nozīmi. Nē, patiesībā tie iznīcina lietas, kuras nosauc. Tās saglabājas vien mājienos, noklusējumos, nojautās." (137./138.lpp.)
Puslīdz intelektuāla, ekshibicionistiska un gaužām liriska sieviešu literatūra. Lai arī grāmata ir dulns mēģinājums rakstīt par mūsdienu sievieti, daļai no viņām tā piesies dūšu.