Pārkrāmējos no vasaras uz rudeni. Nolemju, ka beidzot jāpieliek pie sienas manas vecmammas sienas pulkstenis. Tā koka kastē iekšā ir Galvošanas zīme Nr.151. "Galvošana uz diviem gadiem bez lūzuma". Pulksteni rotā zīmols: Robert Waldmans. Pirkts Rīgā, Marijas ielā Nr.15, pulksteņu, zelta un sudraba lietu tirgotavā un darbnīcā 1938.gada 28.maijā.
Visu laiku kopš vecmammas aiziešanas pulkstenis bija nolikts citur. Nezvanīja, pendele stīva. Saprotams, ka nebimbināja. Nepieradušie teica, ka par skaļu, nevarot gulēt, pulkstenis atgādinot, ka dzīve nosista vēl par vienu stundu. Sagaidu pulksteņmeistaru. Viņš ir brīnumdaris, prot salabot visu. Stāsta, ka reiz no ventilatora, cūku sildāmās lampas, bērnu zemajiem sporta tipa ratiņiem un izkapts uzmeistarojis mauriņpļāvēju.
Atrodu vietu, kur stāvēs pulkstenis. Pie iekšējās, tikai pie iekšējās sienas! Tā jābūt. Iebāžu degunu vara mehānismā, kur ripinās, rotē un griežas mazi zobratiņi. Trim āmurīšiem pielīmēts voilaks. Ar mīkstām dūrītēm tie sit pie vara stienīšiem, atgādinot par laika ritu. Viss skaidri saskatāms pa stikla lodziņu, kurā ieslīpēts tā kā auseklītis, tā kā Dāvida zvaigzne. Meistars dveš vien, ka tik skaidru mehāniku sen nav redzējis. Ķīnā ražotajos pulksteņos salikti tikai četri zobrati un baterija.
Meistars piegriež mazas skrūvītes un nostiprina pulksteni pie sienas, uzvelk atsperes ar pulksteņatslēgu, iešūpo pendeli un... Ar pirmo iezvanu bijušais iznirst gluži vai no trauslas miglas. Redzes atmiņas dūmakā tas mirdzina ausekļa zvaigzni pie sienas starp vecmammas kāzu bildi un pūra kumodi viņas tēva mājās Vēveros. Sfumato, netveramā gaisma starp realitāti un pagājušajiem notikumiem, starp toreiz un te. Starp laiku, kad biju maza un kategoriska pasaulei, un nu jau lielo, bet pasaulei piedodošo. Es raudu, atskāršot, ka cilvēki viens otru arī atstāj. Man saldi sāp. Ieniršana sfumato nekurienē ir tik smeldzīgs, tik trausls brīdis.
Pulkstenis zvana tieši tā, kā to atceros no bērnības. Kad gulēju gultā, šņaukājos, sega sildīja, ķiplokmaize puncī; sizdamās gar Vēveru logiem, čaukstēdamas krita sārtās lapas. Bimbammmm... Man bail no tumsas, es drebēju. Bail no vāciešiem, kuri, kā filmās redzēju, gan jau staigā rudenīgajā vējā.
Sfumato atmiņā istabā ienāk vectētiņš, attaisa pulksteņa kasti, uzgriež atsperes un iešūpo pendeli. "Skuķ, ko neguļ? Nav nevien" vācieš"! Čuč" nu...," noraujot vārdiem galotnes, viņš man silti saka Vidzemes lībiešiem ierastajā dialektā. Redzu, kā vecmamma ar asu nazīti, ko saucām par ģelzīti, griež piparmētras tējai, kapā ķiplokus, vēroju kā vectētiņš griež medus sviedes rokturi, medus satek spannī. Pie gultas noliktas baltas vilnas zeķītes...
"Mamma, ko raudi? Čuči nu...," meita man sakārto segu.
Rudens, atbildu kā caur miglu. Sfumato.