Ja es būtu pārliecināts morālists, teiktu, ka nevar būt "perversi mazliet". Vai nu — vai nu. Britu un, pēc daudzu baleta ekspertu domām, pasaules "visierosinošākā horeogrāfa" Metjū Bourna svaigā dejdrāma Dorians Grejs apgāž šo aizspriedumu. Var, var būt gan drusku perversi, gan skaisti, pat cēli — no "normālās" tikumības viedokļa. Bourns neslēpj, ka taisa homoerotiskas izrādes heteroseksuālai publikai for fun/izklaidei. Papildināšu: tomēr, sākot ar skandalozo 1999.gada Gulbju ezeru/Swan Lake, kuras gulbju/vīriešu bara nežēlīgo emociju kaskādes apvārdoja vai puspasaules, nodrošinot horeogrāfam pasaules slavu, turpinot CarMan (protams, tā bija Bizē "palaistuves" Karmenas stāsta vīriešu versija, apspēlējot vārdus car/auto + man/cilvēks, vīrs = īsts mačo automehāniķis) un no "nopietnā teātra" viedokļa briljantajā Lugā bez vārdiem/Play Without Words (slavenās Džozefa Louzija filmas Sulainis/The Servant skatuves versija, 2003), un pat "bērniem neparedzētajā šausmu baletā" Riekstkodis/Nutcracker, itin visās šajās dejdrāmās Bourns aktīvi rotaļājas ar gejisma tēmu, iesākumā piespēlējot to kā kičīgu dīvainību, bet rezultātā publiku (atvainojos, pārsvarā — labi situētus snobus) novedot līdz katarsiskai atklāsmei, ka arī viendzimuma kaislības var būt traģēdijas priekšmets, kā jau viss pie parastiem cilvēkiem. Jā, Bourns ir kiča, bet augstā kiča meistars.
Arī savā jaunajā baletā — defilē Dorians Grejs, kas tapis Bourna pastāvīgajā deju trupā New Adventures pēc trīs gadu radošās pauzes un kura sižeta aizmetņi, nav šaubu, meklējami Oskara Vailda leģendārajā viktoriāniskās liekuļu sabiedrības nosodījuma pamfletā Doriana Greja portrets. Pirmizrādīts Edinburgas festivālā un pēc statistikas datiem kļuvis par visu laiku visātrāk izpārdoto EIF izrādi (festivālam ar teju 60 gadu vēsturi!), pagājušo svētdienu Dorians Grejs noslēdza gaidāmo triumfu sēriju Londonas Sadler"s Wells teātrī. Arī totāli izpārdotā (mūsdienu dejas fani tagad var gaidīt Dorianu Greju ierodamies Maskavas Čehova festivālā nākamā gada vasarā un Lionas XIV Biennale de la Dance septembrī).
Dorians Pelēkais/Grey ir smuks puisis, neliela auguma, muskuļots, kā krievi teiktu, "kačok kartoška"/uzpumpējies pīrādziņš, kurš, līdzīgi Bourna princim no Gulbju ezera, nakts sapņos redz kādu nevaldāmu spēku/stihiju, kas izmainītu visu ierasto pelēko dzīvi. Kā jau tas gadās, — ne sapnī, bet realitātē, Dorians, parasts kluba garderobists, iekrīt acīs modes fotogrāfam (grāmatas Bazilam), kurš izmanto jauno krāšņo miesu visos iespējamajos veidos. Un izveido no cilvēka zvaigzni — modes elku, modeli — simbolu jaunajām (vīriešu vai uniseksa — kāda starpība?) smaržām ar, protams, simbolisko nosaukumu Immortality/Nemirstība. Pēc šīs izrādes ir maķenīt smieklīgi un naivi lasīt reāla modes fotogrāfa "atzīšanos", ka mūslaiku fashion industrijā tomēr nav tik traki, kā demonstrē Bourna baletā — pēc iztukšojošajām modes sesijām seko teju obligātās narkotiku un seksa (šai gadījumā — geju) orģijas, kas veselai jauniešu paaudzei jau kļuvušas par darba ikdienu un rutīnu. Lai gan Stīvens Kīrnejs atzīst, ka "tieši kokaīna ballītes, geju orģijas, kosmētiskās/plastiskās ķirurģijas bildes ir lieliskākās visā izrādē", fotogrāfs kā godīgs ģimenes cilvēks iebilst: "Pēc manas pieredzes, modes industrija vairāk ir heteroseksuāli orientēta un fotogrāfi parasti tomēr ir stingrie veči, kam patīk sievietes, nu, varbūt es kaut ko nesaskatu, tomēr, ja fotogrāfam jāizvēlas starp 100 meitenēm un 10 puišiem, tad vairums priekšroku tomēr dod meičām". Šī aizkustinošā atklātība un tās "nēsātāji" jau tieši ir ideālā Bourna izrādes publika un mērķauditorija: jo ir pilnīgi skaidrs, ka izrāde ir satīra par fashion industry klišejām un skarba parodija par uz vienīgi ārišķībām orientētu dzīves stilu. Dorians, kāds tas ir izrādē — ar mačo kustībām, samērīgi muskuļoto ķermeni un atklāti bērnišķīgo ģīmīti, kurā burtiski rakstīts "nāciet un lietojiet mani!" — tā ir precīza kopija Dolce & Gabbana vai Calvin Klein erotizētajām apakšveļas reklāmām, kur pilnībā izzudusi robeža starp seksu, lietišķību, nolūku — ir vienīgi iekārojams tēls. Nemirstība! Skaista jaunība, kas gatava atplaukt ikvienam — vai nav ideāls? Visa Bourna dejdrāmas kustību režija/horeogrāfija ir kā modes skate uz mēles — šīs šķietami aseksuālās, tomēr enerģiskās un vitālās izaicināšanas cīņas par publikas iekārdināšanu — ņemiet mani! Kampiet šīs miesas, šo ķermeņu daili! (Drēbes izrādē ir nebūtisks uniformas zīmes priekšmets.) Reklāmai pakļauts ķermenis — katra "patērētāja" fetišs slapjajiem sapņiem. Par tā kvintesensi kļūst lāga zēns Dorians, un viņu "lieto" — reklāmas menedžeri, stingrās kundzes, fotogrāfi, defilē partneri — jo zēnam ir laba sirds, tik plaša, ka kopā ar sirdi viņš ļauj, lai lieto arī miesu. Mode kā maucības priekšmets. Mode kā tukšums, kuram tik vien kā šilte Immortality, kas izrādes finālā šķiras no saviem diviem pirmajiem burtiem, palikdama kaila Mortality/Mirstība. Tas ir, kas paliek pāri no šiem divu stundu ķermeņa svētkiem. Kaut kādā brīdī sāc saprast, ka runa jau nav tikai par modi — arī par baletu un deju, kas lieto, nē, kur nu — nežēlīgi ekspluatē šo dabas spēcīgo erotisko kairinātāju — ķermeni. Miesu. Cilvēku kā gaļu. Cilvēks kā modelis, kā objekts, kā priekšmets. Kā iekārojama prece — smaržu flakoniņš apakšveļā un bez tās. Skaidrs, ka Dorians, pakļauts citu gribai, kā reāls cilvēks pārstāj eksistēt un izšķīst kaut kur diskobumbu zibšņu gaismiņās. Ne plastiskā ķirurģija, ne milzu fotoplakāti telpas scenogrāfijā nepaglābj puiku, šo pāraugušo bērnu (pasakains Ričarda Vindzora tēlojums!) ar Tedijlācīša sirsnīgo lempību un izsmalcināti robusto plastiku no bojāejas: dzīvo ātri, mirsti jauns. Lai fotogrāfs (Ārons Silliss lomā ir īsts dēmons) meklē nākamo miesu, ja spēj aizmirst tavu tēlu. Fotogrāfs ir mednieks, kurš upurus nogalina. Bet varbūt to dara šis paviršais laiks, kurā modīgas apakšbikses ir dvēseles cenā?