Spēkildze

Draugi, kolēģi un domu biedri no Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas lūkojuši, lai mūža guvums nāktu klajā kā Rakstu izlase divos sējumos ar nosaukumu Spēkildze, kas pašas jubilāres radīts un kuram pamatojums rasts viņai raksturīgajā un nemainīgajā veidā — balstoties uz valodas vēstures faktiem un valodas vēstures faktus izraugot kā visdrošākos paraugus.Vadzvaigzne — EndzelīnsPirms īsa ieskata R.Grīsles Rakstu II daļā, kurā apkopoti raksti ar populārzinātnisku un kultūrvēsturisku ievirzi, dažus, ja tā varētu teikt, fona vārdus par to, kā manā vērojumā skatāms valodnieces veikums latviešu valodniecībā. Esmu pārliecībā, ka Rasmas Grīsles pētījumu ievirzi, rezultātus un attieksmi gan pret valodu, gan pret citiem latviešu valodas pētnieku darbiem visa darba mūža garumā noteikusi viena vienīga ceļa zīme — salīdzināmi vēsturiskā metode un nešaubīga paļaušanās uz lielāko autoritāti (var arī dzejiskāk — spožāko vadzvaigzni) latviešu valodniecībā darbā ar šo metodi — akadēmiķi Jāni Endzelīnu. Rasmas Grīsles darba dzīves stāsts ir sava veida piemērs tam, kā nešaubīga paļāvība, savīdamās ar nešaubīgu pārliecību, kļūst par pamatu tradīcijas dzīvotspējai, vai, aizgūstot filozofes Māras Rubenes metaforisko vārdu savienojumu, — tradīcijas celtspējai (skat. M.Rubenes pēcvārdu/rakstu Valtera Benjamina eseju krājumam Iluminācijas, 2005) pretrunu pilnajā (to daudzkārt noteicis laiks, laikmets, laikmeta grieži un kūleņi, bet vienlaikus vienmēr dzīvelīgajā, no malas daudzkārt un daudziem — dīvainajā) valodnieku vidē. Par to savukārt gādājuši paši šīs vides radītāji, latviešu filologi un filoloģes.Rasmas Grīsles devumu varētu raksturot ar lingvistisku līdzību. Un tā būtu šāda — ja salīdzināmi vēsturiskās metodes pamatā ir uzskats, ka visas radniecīgās indoeiropiešu valodu saimes valodas cēlušās no viena kopīga pirmavota — no indoeiropiešu pirmvalodas (par to tagad plašāk, labā un izprotamā veidā skat. prof. Dainas Nītiņas pētījumā, sauktu mācību grāmata Valodniecības jautājumi, RTU izdevniecība, 2007), tad Rasmas Grīsles valodniecisko uzskatu pamatā ir pārliecība, ka visa pirmavots latviešu valodniecībā, gan teorētiskā, gan praktiskā jautājumu risinājumā, ir viens — Endzelīns. Endzelīna mantojumā atrodami paraugi ne tikai pētījumiem par valodas vēsturi. Tur rodami piemēri, kā ejams pētniecības ceļš teorētiskajās apcerēs par mūsdienu valodu, kā veidojama izpratne un kā iedibināmas mūsdienu literāras valodas normas.Var teikt, ka atsauces uz Endzelīnu ne tikai caurauž, bet ir pat tā kā balsts gandrīz visos Rasmas Grīsles Rakstu izlasē II sakopotajos darbos, kuri sakārtoti 14 tematiskās sadaļās.Visam savs laiksDroši vien vīlušies būs tie šī manis rakstītā apskata lasītāji, kuri gaidīt gaidīja pieskaršanos mūsdienu latviešu valodniecības un valodnieku dzīves sāpju vietām, vai, izmantojot tagad plaši deldēto, — karstajiem punktiem. Visam savs laiks. Tuvojas 2008.gads. Tas būs nozīmīga notikuma — mūsdienu ortogrāfijas simtgades atceres gads latviešu valodniecībā. Tad arī nāksies pakavēties pie Rasmas Grīsles atšķirīgajiem ieskatiem par dažiem mūsdienu rakstības jautājumiem.Te pieminēšu sadaļu, kura veltīta latviešu tautasdziesmu sintakses pētnieka, pēc pamatprofesijas ārsta, Alfrēda Gātera atcerei un viņa lingvistiskā mantojuma izvērtējumam. Vairāki raksti, kas ietverti izlasē — tie ir četri —, vistiešākajā veidā iekļaujami latviešu valodniecības apcerē (kad tāda būs/taps) sadaļā par latviešu valodniecības pastāvēšanas veidu un apstākļiem pēc Otrā pasaules kara. Vienlaikus šīs apceres par ārstu, kura darba dzīve aizritēja trimdā un aizrautība mūžā garumā bija latviešu valodas vēsture, ir liecība par pašu Rasmu Grīsli, viņas spēju uzņemties šo darbu — sagatavot publicēšanai apjomīgo manuskriptu, strādājot slepenības režīmā, ja tā var teikt.Kas nācis saskarē ar Rasmu Grīsli par latviešu valodas un valodniecības jautājumiem, tam nācies just valodnieces nesaudzīgo attieksmi (arī šo rindu autorei), kad ieskati atšķirīgi. Tie, kam interese radīsies tagad, to uzzinās, ieskatoties rakstu krājumā. Un pie viena pārliecināsies, ka valodniece apveltīta ar lielisku humora izjūtu, ka bieži vien var ņemt par paraugu viņas izteiksmi un stilu. Un redzēs, ka grezni stila paraugi dodas rokā tad, ja pūrā ir klasisko valodu prasme. Kā jau baltu filoloģijā klātos būt.Rasma Grīsle var būt gandarīta. Vienkopus saņemti, viņas raksti noder ne tikai valodniekiem, bet arī tiem, kuriem ir interese par latviešu valodniecībā notikušo, notiekošo tagad un to, kas vēl tikai būs. Viena teikumā saņemot — Rasmas Grīsles rakstu izlase liecina, ka tradicionāli ievirzīti pētījumi par latviešu valodu ir paraugs tradīcijas celtspējai.Varbūt ne tikai paraugs? Varbūt arī avots?