Spēlmaņa Rubašova liktenīgais līgums

Taču izrādās, ka jaunais Fausts, paspēlējot dvēseli, pretī iemantojis ne jau tradicionālo vietu ellē (jo tā izrādās pārpildīta), bet gan nemirstību. Dāvana, kas sākotnēji liktos esam visu vēlmju kalngals, kļūst par pamatu varoņa klejojumiem pa Eiropu kā divu karu un neskaitāmu zvērību aculieciniekam, kuros ik pa brīdim fonā novēdī arī viņa spēles partnera baisā dvaša. Jozefs klīst pa gadsimta sākuma Pēterburgas garlaikoto aristokrātu spēļu ellēm, iemaldās cara pareģa Rasputina namā, nīkst Pirmā pasaules kara dubļainajās tranšejās, maršē pa Berlīni trīsdesmito gadu sākuma līksmajā vācu tautas vienotības eiforijā, kļūst par liecinieku koncentrācijas nometnēm, sprādzieniem Īrijā, karam Bosnijā un tā joprojām. Līdzās Rubašovam pa Eiropu, notiesāti uz dzīvi, maldās vēl citi sātanisku līgumu upuri — Senžermēns, Paracelzs, grāfiene Batorija — šķiet, ka tieši jaunāko laiku vēsturē Nelabajam bijusi sevišķi plaša klientūra.Nelabais un VolandsKritiķu bieži piesauktais Spēlmaņa Rubašova salīdzinājums ar citu Nelabā XX gadsimta izdarību dokumentāciju — Mihaila Bulgakova "nedegošo manuskriptu" Meistars un Margarita — tomēr nešķiet īsti vietā, jo Valgrēna romāns demonstrē nevis sava laikmeta politisko absurdu, kuru redzot, iespējams tikai izplūst bezpalīdzīgos smieklos, bet, tieši pretēji, bez mazākās komisma nokrāsas filmē pasauli kā būvētu uz skaidras un saltas loģikas principiem, no kuriem atskaitīti tādi neko neizsakoši lielumi kā morāle, līdzcietība un sirdsapziņa, atstājot vien "to īpašo prāta skaidrību, ko dod elle" (K.S.Luiss). Tiesa, romāna pēdējā ceturtdaļā melnbaltā kadra reālismu ik pa brīdim krāsaini izgaismo arī fantastisku epizožu uzplaiksnījumi, piemēram, no Bulgakova slavenās varietē nodaļas, šķiet, aizgūta televīzijas šova epizode, kurā, cenšoties zinātniski pamatot paranormālas parādības, skatītāju acu priekšā savērpjas groteska dēmonu izdarību klaunāde. Tomēr Valgrēna Nelabais, tāpat kā Bulgakova Volands, ir vien pirmkustinātājs faktors — iegansts, kas ļauj rakstniekam uzskatāmi argumentēt, kāpēc Jozefam Rubašovam nevar tikt piedāvāta patiesāka elle par to, kādu jaunās Eiropas izskatā romāna gaitā uzceļ paši cilvēki — to intelekts, loģika, jā, arī kultūra.Vecmodīgi lineārā stāstījumā autors bezkaislīgi attin kadru pēc kadra, kas pakāpeniski noārda vecās Eiropas ideālisma trauslo kartona fasādi un atsedz Rietumu civilizāciju kā monstru, kas, iekodies paša astē, rij sevi arvien lielākiem kumosiem.Taču ne jau notikumu apraksti šokē ar kriminālliteratūru un spriedzes romāniem pārbaroto gadsimta lasītāju, bet gan ik pa brīdim uzpeldošā apjausma, ka lasot ar zināmu personiskās neaizskaramības apziņas prieku esam izgaršojuši kārtējo ainu, nepacietīgi gaidījuši atrisinājumu, nešaubīgi zinot, ka, izņemot pašu spēlmani Rubašovu un (kas zina?) viņa spēles partneri, viss pārējais neskar kādu izdomātu vidi, anonīmu Eiropu, bet gan vēsturisku realitāti, kurā pastāvējusi gan Būhenvalde, gan Sarajeva, kurā tepat līdzās eksistē gadsimtu mijas puves — narkotikas un vides piesārņojums, un pāri visam — globāla vienaldzība.Sākotnēji šķiet, ka autora roku rakstot patiešām vadījusi kāda pretdabiska atmiņa, jo atainotais fascinē ar aculieciniekiem raksturīgu detaļu precizitāti un kontūru skaidrību. Tomēr tas vairs nepārsteidz, tiklīdz ievērojam, ka romāna vēstītājs ir tas pats Rubašova spēles partneris, kurš laiku pa laikam pārslēdzas uz neitrāliem monologiem pirmās personas stāstījumā, komentējot Jozefa un pārējās cilvēces dzīvi kā mikroskopā ievietota interesanta sugas eksemplāra attīstību, galu galā nonākot pie secinājuma, ka "elles nav, ja neskaita to, kas atrodas zemes virsū".Ticība jebkamAutors sniedz konspektīvu ieskatu arī XX gs. garīgo meklējumu vēsturē, raksturojot dažādus parapsiholoģijas un okultisma virzienus, kas šai zinātnes progresa laikmetā veļas pār Eiropu, jo pēc diviem pasaules kariem zudusi ticība saprātam, Dievam un cilvēcībai, tā vietā nākusi ticība — jebkam. Jozefs vienmēr uzrodas tur, kur kāda kustība vai līderis sola sazināšanos ar pārdabiskajām dimensijām, apspriežas ar gaišreģiem un eksorcistiem, Romas pāvestu un "sātana baznīcas" dibinātāju Alisteru Krouliju, izmisīgā cerībā atrast savu Volandu un lūgt to lauzt nemirstības lāstu, kurā nelaimīgajam liegts pat tas mierinājums, ko spēj sniegt mīļotā sieviete. Tomēr nemirstībai, kā visam mūsu gadsimtā, ir arī izdevīguma koeficients — to savos nolūkos iemanās izmantot gan dažādu valstu izlūkdienesti un teroristu organizācijas, gan televīzijas šovi un reliģiski fanātiķi, tā teikt, nesmādējot arī Nelabā palīdzību, kad jācīnās par taisnības uzvaru. Jautājums, vai taisnība šai jūklī nestāv aiz stūra, ļauni ķiķinot, vai reizēm zem tās baltās togas nepavīd āža kāja? Jozefam tiek piedāvāta revanša spēles partija, bet lasītājam — jautājums: vai visasiņainākajā vēstures gadsimtā, kurā cilvēks pielicis visas pūles, lai Dievam atkarotu nemirstību, par vislielākā luksusa preci nekļūst tiesības uz cilvēcīgu nāvi?