Gan pirms vairākiem gadu desmitiem, gan šodien Rīgas radošā dzīve tikpat kā nav iedomājama bez dažāda lieluma un noskaņas kafejnīcām, bāriem, restorāniem, kuros jo sevišķi iemīļojuši tikties mākslinieki, mūziķi, rakstošie un teātra ļaudis. Katrai vietai izveidojusies īpaša aura un stāsts. Tāda bija arī vietai, kas dēvēta par Sukub nr. 6, - leģendārajai 20. gadsimta 20. gadu Rīgas kafejnīcai, kuras nosaukums rosīgi dzīvojās pilsētnieku valodās ne tik daudz mākslinieka Romana Sutas mātes iestādes īpašnieces Natālijas Sutas veģetārās virtuves dēļ, cik Rīgas mākslinieku grupas modernisma manierē apgleznotajām telpu sienām. Toreiz Rīgā tas bija kas nepieredzēts un izsauca vērā ņemamu ažiotāžu.
Kultūras Diena sniedz nelielu ieskatu Sukuba dzīvē, kas, iespējams, nesaskanēs ar daudzu priekšstatiem par bohēmiski īstu mākslinieku uzdzīvi, taču plašāks materiālu - tā laika laikrakstu recenziju, atmiņu, fotogrāfiju u. c. - klāsts atrodams izstādē Sukubs - notikums latviešu glezniecībā un kafejniecībā Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā līdz nākamā gada 6. janvārim.
Ak, jaunā māksla nr. 6!
Šo izdevumā Latvijas Sargs (1919. gada 19. augusts) lasāmo Ludviga Šanteklēra izmisušo recenziju Sukub nr. 6 jeb 6 Buki, gluži kā daudzus citus rakstus par Sukubu pagājušā gadsimta 20. gadu presē, būtu grēks necitēt: "Mums ir savs kaktiņš, savs stūrītis, kur apsēsties un šausmināties. Kāds romānu rakstnieks domā, ka uz sienām esot tēlota Limbažu un Piebalgas revolūcija, jo uz gleznām ir zivju spuras un tādi kā āža ragi. Viktors Eglītis domā, ka krāsas un raibie traipi nozīmē muhamedāņu maiznīcu ar izgāztiem cepumiem. Pāvils Rozītis apgalvo, ka zilās krāsu sirdis esot trioletes un dzeltenās - sonetas (..). Šitik pretrunīgas domas es savācu, nekā no viņām neizlobīju. Griezos pie pašiem gleznotājiem ar lūgumu, lai viņi man paskaidro, ko īsti nozīmē un ko attēlo raibās Sukub nr. 6 gleznas. Skulme nekā neatbildēja. Strunke saskaitās. Suta teica, lai es lasot viņa rakstus. Tonem nebija laika. Ubāns teica, ka citreiz paskaidrošot. To sesto gleznotāju - dāmu - nepazīstu… (domāta Aleksandra Beļcova - L. K.). Tagad jau vairākas dienas mokos ar gleznu satura uzminēšanu, bet vēl nav izdevies. Drīz krāsu traks es palikšu. Jau saule man dzeltena zaļa liekas un garena, bet zāle un koki melnām lapām, debesis rūtainas un cilvēki līķu izskatā. Ak, jaunā māksla nr. 6! Ak, Sukub Bukus, kad tavi gleznotāji izstādi rīkos, tad mākslas kari būs!" Tā arī esot noticis, jo jaunie modernisma censoņi pamatīgi sadūrušies ar savu kolēģu tradicionālo mākslas izpratni. Kafejnīcai, kuras nosaukumu veido Kazimira Maļeviča dibinātā avangarda virziena supremātisma divi pirmie burti un "kubs", kas atvasināts no "kubisma", bija būtiska loma, iepazīstinot vietējo publiku ar moderno mākslu un vairojot tās atbalstu Rīgas mākslinieku grupas (RMG) uzskatiem. "Sākumā publika bija noskaņota pret - nevarēja saprast ne saturu, ne formu, nevarēja atrast skaidrojumu, nesaprata, ka šādai mākslai ir pavisam cita ideja," skaidro R. Sutas un A. Beļcovas muzeja kolekcijas glabātāja Natālija Jevsejeva.
Zaļbarības brīnumu meistare
Viss sākās 1919. gada jūlijā, kad Natālija Suta - līdz Pirmajam pasaules karam apguvusi pavārmākslu Berlīnē - atvēra kafejnīcu Pauluči ielā 21 (tagad Merķeļa ielā) otrā stāva 2. dzīvoklī ar skatu uz Vērmanes dārzu. Muzeja darbiniece min, ka izvēle par labu veģetārai virtuvei visdrīzāk saistījusies ar to, ka Pirmā pasaules kara laikā bijis problemātiski ar pārtikas ieguvi un N. Sutai kā veikala turētājai vajadzējis īpaši piedomāt, kā no "zaļbarības" uztaisīt ko ēdamu. Radošo jomu pārstāvji, kas te pulcējās disputos vai kādās citās sanāksmēs, kā arī ikviens rīdzinieks varēja samērā lēti vai pat uz krīta (N. Sutas labā sirds) paēst kāpostu kotletes, dārzeņu štriceles, sacepumus, veģetārās mērces, putras un daudz ko citu. Tiesa, ja ļoti gribējies, varējis paprasīt arī ko no gaļas. Sukubā bijuši kompoti, tēja, kafija, taču alkoholiskos dzērienus gan nevarēja pasūtīt. Nav zināms, vai tā bijusi principiāla N. Sutas nostāja vai kas cits. Jāpiebilst, ka turpat N. Suta vadīja mājturības un pavārmākslas kursus, kuru audzēknes strādāja arī Sukubā.
Seši RMG pārstāvji - R. Suta, Oto Skulme, Niklāvs Strunke, Valdemārs Tone un Konrāds Ubāns - apgleznoja sienas, vienīgi A. Beļcovas darbi piekārti pie sienām rāmjos. Viņa arī bijusi atbildīga par koridora iekārtošanu.
Disputi Sukuba garā
Sukubā dzima ideja par RMG, un tur regulāri notika grupas oficiālās sanāksmes, kuru norise tika protokolēta, te dzima ideja par viņu pirmo izstādi. Tolaik modē bija atklāti disputi par mākslu, dažādām sociālajām tēmām, piemēram, sievietes lomu sabiedrībā, kas nereti notika arī Sukubā. Olivereto (Jānis Sudrabkalns), kurš arī bijis biežs Sukuba viesis, kādu savu dzejoli tā arī nosaucis - Disputs. Viens no tā pantiem skan šādi: "Sinjors Suta, lepni mirdzot, Sukubā ēd rabarberus un ap sevi skata plaukstam jaunās mākslas raibos cerus."
Stāvu augstāk atradies Raiņa klubs, kurā pulcējās aktieri un režisori. Arī viņi, protams, bija Sukuba apmeklētāji. No literātiem bieži viesi bija Antons Austriņš, Antons Bārda, brāļi Grīni, Jānis Ezeriņš, Jānis Veselis, Kārlis Jēkabsons, Kārlis Krūza, Edvarts Virza, Pāvils Rozītis, Jānis Akuraters, L. Šanteklērs, bez jau pieminētajiem arī mākslinieki Sigismunds Vidbergs, Jūlijs Madernieks, Otomārs Nemme, Ludolfs Liberts, Kārlis Zāle, Marta Skulme un citi.
Sukubā tika dibināts satīriskais politikas aktualitātēm veltītais žurnāls Ho-Ho, kurā par tekstiem atbildēja literāti, par karikatūrām - mākslinieki. "Reiz Beļcovai par pārāk šaržētu valstsvīru tika piespriests sods - diennakts cietumā. Taču tā numura redaktors bija Vidbergs, un viņš džentlmeniski izsēdēja sodu viņas vietā," stāsta N. Jevsejeva.
Rainis aizgāja prom
Biežs Ho-Ho personāžs bija Rainis - vienmēr gan attēlots pozitīvā gaismā. Viņš arī bijis vedējtēvs R. Sutas un A. Beļcovas kāzās, kas 1922. gadā tika svinētas Sukubā. Zināms vien kāds mazs fakts par šo notikumu - izrādās, Rainis diezgan agri aizgājis no balles prom, jo viņu aizkaitinājusi Kārļa Zāles pārlieku skaļā un rupjā runāšana. Sukubā svinēti daudzi šīs dzimtas svētki, un mākslinieku meita Tatjana Suta reiz stāstījusi savas atmiņas, kā viņai paticis dejot Sukuba koridorā gar lielajiem spoguļiem. Divdesmito gadu nogalē kafejnīcas nozīme mazinājās. Kā jau parasti notiek - ģimene, bērni - katram "bohēmistam" savas rūpes.
CAFÉ ARTISTIQUE
Normunds Naumanis
Mākslinieku un visādi bohēmiski noskaņotu ļaužu īpašās randez vous vietas – kafejnīcas – pieder pie krāšņākajām pilsētu leģendām divu pavisam racionālu, es pat teiktu, sadzīvisku iemeslu dēļ.
Vispirms – tās bija lētas, demokrātiskas sabiedriskās ēstuves. Kafejnīcu suga piederēja pie tieši šāda gastronomisko nepieciešamību remdināšanas sektora, pirms to "slavu" un potenciālo ietekmi 19. gadsimta beigās uzurpēja jaunie tirgzinību profesionāļi mārketologi un reklāmisti. Viņi piešķīra Venēcijas (tur 17. gadsimtā tika atvērtas pirmās kafejnīcas Eiropā, kādas tās pazīstam mēs, kaut pati café ideja – publiska vieta, kurā relaksēties pie glāzītes kafijas vai tējas, – aizgūta Tuvo Austrumu zemēs, kur tās pazina jau 15. gadsimtā), Parīzes, Vīnes, Berlīnes, Cīrihes "artistiskajām kafejnīcām" kā specifiskam žanram, īpašai vietai ekskluzivitātes auru peļņas nolūkos. Jo "aizliegtais auglis" vienmēr šķitis saldāks. Tas ir gadu desmitiem būvēts mīts, veikls triks publikas piesaistīšanai, kas darbojas joprojām – arī ar visām Michelin zvaigznītēm, must see/jāredz vietām tūristu ceļvežos.
Otrkārt, ne mazāk būtiski atcerēties, ka kafejnīcas bija apkurinātas, siltas vietas ar galdiņiem, pie kuriem nabadzīgajiem māksliniekiem un intelektuāļiem strādāt vai satikties ar līdzīgiem "bēdubrāļiem" (tieši nabadzība ir visbiežāk minētais iemesls, kāpēc Eiropas lielpilsētās uzplauka kafejnīcu un citu lēto ieskrietuvju bizness). Vai tad visi neatceramies, ka pat Džoanna Roulinga, pirms kļuva par vienu no bagātākajām sievietēm rakstniecēm pasaulē, savu Hariju Poteru sacerēja kafejnīcā?… Jo tur ir silts (ak, vēsā Britānija!). Nav jābrīnās, ka artistisko kafejnīcu ziedu laiki ir kara un pēckara gadi – ar pasaules ceļošanas drudzi, ekonomisko neskaidrību un citām sadzīviskām nejaucībām, kad labākais un ērtākais veids, kā "aizbēgt ar draugiem no realitātes", bija – doties iedzert uz tuvējo bāriņu vai kafejnīcu. Palasiet Hemingveja Mūžīgos svētkus. Vai Ģertrūdes Stainas un viņas draudzenes kopīgi sarakstīto ģeniālo un rūgta dzīvesprieka pilno Pavārgrāmatu – Parīzes portretu. Par Emīla Zolā Dāmu paradīzi vai Parīzes vēderu ij nerunājot – tās jau ir café un gastronomisko izpriecu saknes. Vai noskatieties filmas, kas apdzied café kultūru, – kauč vai Vudija Allena urbāno leģendu Pusnakts Parīzē (2010) vai Alana Rūdolfa lielisko satīru Modernisti/The Moderns (1988).
Kultūras atsauces piedāvā bezgalīgus ekskursus "kafejnīcu kultūrā" – Rembo ar Verlēnu strīdējās kafejnīcās līdz nemaņai, Ezra Paunds dievināja kādas Parīzes café kanārijputniņu, pat Henriks Ibsens Oslo centrā ik pusdienu precīzi plkst. 15 sēdās pie kafejnīcas galdiņa, lai izdzertu štūbīti "kuņģa darbības sekmēšanai".
Un kur nu vēl leģendārie poēzijas pilnie kafejnīcu nosaukumi, nē, te jāteic kā par cilvēkiem – vārdi! Sartrs un Simona Bovuāra, kuri mūžīgi diskutēja par jauno, drosmīgo pasauli un komunisma priekšrocībām jaukajā Café de Flore, Pols Verlēns, Viktors Igo, Alfrēds de Misē, Onorē Balzaks piesmēķētajā Procope, kuras krēsli glabāja atmiņas par tiem laikiem, kad te iegriezās "paši dižākie" – Voltērs, Didro, Ruso… Vai Pikaso un Žans Kokto, kuri kaldināja nākotnes mākslas plānus nemirstīgajā La Rotonde, kur ķīviņos iesaistījās viņu americano draugi Frānsiss Skots Ficdžeralds ar Henriju Milleru vai lokāli bilžu un vārda mākslinieki Amedeo Modiljāni, Žaks Prevērs. Un tās ir tikai pāris adreses Parīzē.
Kur tad vēl La Croserie des Lilas Monparnasā, La Café de la Paix Operas laukumā, kura nav pārtraukusi darbību ne dienu kopš atvēršanas 1875. gadā un kurā stundām, nē, diennaktīm nīka "viņi visi" – Emīls Zolā, Gijs de Mopasāns, Oskars Vailds, Marsels Prusts, Andrē Žids un, skaidra lieta, dāmu un glāzītes mīlulis Ernests, kurš Hemingvejs.
Vai askētiski greznais melnzelta Florian Venēcijā, Svētā Marka laukumā, elegantā dzertuve, kuru atvēra 1720. gadā un kurā bikšu dibenus deldējuši gan Kazanova un Bairons, gan Gēte un Karlo Goldoni, gan Marsels Prusts un Oskars Vailds…Gadsimtos venēciešu Frančeskoni ģimenes koptais uzņēmums Caffe Florian Venezia joprojām iepriecina tūristu tūkstošus, kuri gatavi maksāt deviņas eiras par parastu kafijas tasīti cerībā sastapt kādu artistisku garu no tiem laikiem, kad māksliniekiem piederēja pasaule. Pat bez florīna kabatā.