Tas trakais kavalieru gads

Nelaimīgie jaunromantiķiValdi Grēviņu pētnieki pieskaita jaunromantisma vilnim, kas 20.—30.gados latviešu dzejā bija itin kupls. Jānis Ziemeļnieks, Austra Skujiņa (starp citu, tieši Grēviņš salauza viņai sirdi tā, ka dzejniecei bija jālec Daugavā) un Jānis Grots laikam būs zināmākie.Teikšu jums godīgi: man tas jaunromantisms kopumā diez ko nepatīk. Padomājiet paši: Eiropā un Amerikā tajā laikā plaukst un zeļ modernisma dzeja, Francijā dadaismu nomainījis sirreālisms, Krievijā jau iztrakojušies un pamazām tiek apklusināti futūristi, imažinisti, konstruktīvisti un vēl visādi ērmi, arī čehu un poļu dzejnieki jau mauc bez pieturzīmēm. Bet Latvijā? Sēž kaut kādi nelaimīgi jaunromantiķi, daino par skumjām un nāvi savā iemīļotajā četrpēdu jambā un vēl kaut ko sapņo par Ķīnu un tropiem, kinofilmas saskatījušies. Ja nebūtu Sudrabkalna, Čaka un dažu niknu, mūžīgi izsalkušu trauksminieku, varētu nomirt aiz garlaicības, nevis skumjām.Un šī tematika, pasarg dies! Kapi. Ziedi. Vīns. Atkal kapi. Skumjas. Vīns. Un beigās atkal kapi. Un šīs atskaņas: lapa — uz kapa, birst — mirst, vējš — spējš, prieks — nieks. Ko lai ar to visu iesāk?Defekti un efektiTaču, ja respektējam dzejnieku tiesības dzejot tā, kā patīk un sanāk, nevis tā, kā to dara citur, Valda Grēviņa dzejā visus nosauktos defektus varam ieraudzīt kā efektus: tu lasi un brīnies, kā tevi var aizķert kāds mazs, absolūti lirisks un subjektīvs dzejolītis, kurā dzejnieks kārtējo reizi raksta par nāves tuvuma un skumju sajūtām, kārtējo reizi izmantodams vienkāršas atskaņas. Piemēram, Dzeltenā roka (ciklā Viduslaiku motīvi): "Viņš nocirta roku sev naktī/ Un aizsūtīja tev rītā./ Tā bij viņa lielākā laime/ No asmens, tik asi trītā.// Nu gadi dūc garām kā bites,/ Vējš viršus pār kapiem loka./ It visus, ko sadragā mīla,/ Tver dzeltena sausa roka" (13.lpp.). It kā nekā tur nav, tak pēc izlasīšanas tā dzeltenā roka sagrābj un nelaiž vairs vaļā, vienalga, vai dzejolis šķiet racionāli izskaidrojams vai ne.Lasot grāmatu, gribas teikt: tieši tie nelielie dzejoļi, kuros Grēviņš variē sev tuvās skumju, nāves un zaudējuma sajūtas, spēj elektrizēt visvairāk. Pietiek viņam tikai uzrakstīt: "Zied acis. Atkal brāzmo vējš,/ Šalc marta vēja auri./ Kāds mirst, kāds iziet liels un spējš/ Šai tumšai zemei cauri" (Marta vējš, 46.lpp.) vai "Šo mazo dziesmu atceries,/ Kad guls virs manis pliens:/ Viņš mani kādreiz mīlēja,/ Kā dzīvē mīl tik viens" (77.lpp.), lai lasītājs pilnīgi mierīgi varētu apraudāties, sajust katarsi, lai visa dzīve paskrietu gar acīm un roka sāktu meklēt pieliekamajā pēc vīna pudeles, lai tās sabiedrībā lasītu tālāk, atklājot sevī sen nelietotas sentimenta rezerves: "Iedzer, iedzer rūgto vīnu,/ Saldu dzērām kopā mēs," mudina Grēviņš (Rūgtais vīns, 68.lpp.). Dīvainā kārtā atskaņu vienkāršība un plaši ekspluatētie pantmēri kļūst par to tiešāko ceļu uz lasītāja sirdi.Nav brīnums, ka Grēviņa teksti ir daudz komponēti — labskanība, formas plastiskums un vienkāršība mudina tos dēvēt par dziesmām, vienalga, vai mūzika kādam dzejolim ir sen zināma vai arī dzimst lasītājam, grāmatu lasot. Tāpēc neesiet pārsteigti, ka Grēviņš ir tekstu autors gan Līvu dziesmām Dzelzsgriezējs un Karogi, gan arī Raimonda Paula grāvējam Virši zied no filmas Likteņdzirnas, gan daudzām citām dziesmām.Noziedzīgās skumjasLīdztekus tulkojumiem, darbam teātrī un citām rūpēm dzeja dažādu iemeslu dēļ ir bijusi neregulāra, bet svarīga Grēviņa mūža sastāvdaļa. Divas grāmatas iznāca neatkarīgās Latvijas laikā. Kā Inta Čaklā atgādina grāmatas pēcvārdā, Grēviņa skumjo dziesmu sacerēšana tikusi uztverta kā pretvalstiska darbība — gan Ulmaņa laikā (1935.gadā iekšlietu viceministrs Alfrēds Bērziņš par dzejnieku teicis: "Tādi mums nav vajadzīgi"), gan padomju laikā, kad 1946.gadā Grēviņa grāmatu Lapas lido, lapas skan Valdis Lukss noraida kā padomju cilvēkam nepiemērotu, un Vilis Lācis to atzīst par tikpat drūmu un gaudulīgu kā Annas Ahmatovas darbus (tas ir laiks, kad Ahmatova pārdzīvo lielāko nežēlastības periodu).Arī Grēviņš krīt nežēlastībā — no 1951. līdz 1955.gadam viņš atradās izsūtījumā Irkutskā. Pēc tam iznāca tikai viena grāmata — izlase ar jauniem dzejoļiem Dzied vēji (1968), kuru autors vairs nesagaidīja.Cita pēcvārdā pieminētā Grēviņa dzejas šķautne ir organiska dzīvošanās pa dažādu laikmetu un tautu kultūras apcirkņiem. Viņu inspirējuši gan Servantess, Paganīni, Šekspīrs, Lāgerlēva, Hamsuns un brāļi Grimmi, gan orientāli un eksotiski motīvi, gan vairāki latviešu kolēģi, kam rakstīti veltījuma dzejoļi. Skatoties no laika distances, gribas teikt, ka caur kultūras prizmu skatītās dvēseles kustības šķietami noveco ātrāk, laika gaitā kļūdamas par liecību, kādi autori un literāri darbi reiz bijuši "karsti" un aktuāli.Savukārt mazie, vietām un laikiem nepiesaistītie dzejolīši joprojām spēj uzrunāt arī bez komentāriem un attiecīgā laikmeta vai darba pārzināšanas. Grēviņš jau pats pilnīgi pareizi rakstījis par sajūtām, kas rodas, lasot viņa dzeju: "Cik savāda sirds: tai jāsāp/ Līdz ar tālo svešo vīru." (90.lpp.).