Timotijs Drakrijs. Viendabības kultūra

Drakrija specialitāte ir elektronisko mediju sociālās sekas, reprezentācijas sistēmu vēsture un komunikācija interaktīvajās un tīmekļa vidēs. Drakrijs ir ļoti kritisks pret ideju par jauno tehnoloģiju demokrātisko potenciālu.Jūs pētāt tehnoloģiju sociālo ietekmi. Viens no banālākajiem, bet pamanāmākajiem aspektiem, šķiet, ir dzīšanās pēc tās.Tā, lai nekad neko nenokavētu. Apsēstība pirkt vairāk un vairāk, jaunākas un jaunākas lietas. Berlīnē nesen atvēra jaunu elektronikas veikalu - MediaMarkt. Tur bija tūkstošiem cilvēku, kas gaidīja visu nakti, lai tiktu iekšā. Visi kaut ko jaunu gribēja nopirkt. Tirgus ir pateicis - ja tev nav jaunāko lietu, tad tu neiederies.Par patērētājkultūru ir runāts gadiem. Bet vai kaut kas ir mainījies?Nekas. Tirgus izmanto tehnoloģisko evolūciju - tev jāpērk jaunais plazmas televizors, jo tas ir plānāks un spēcīgāks. Un tu domā - protams, man jāpērk tas televizors. Aizejiet uz jebkuru elektronikas veikalu Ņujorkā. Ziniet, ar ko tie ir pilni? Ar eiropiešiem. Viņiem jātērē savi eirodolāri, jo tagad ir tik zemas cenas. Pagājušajā nedēļā, kad devos uz Eiropu, kāds man zvanīja un vaicāja - vai vari man nopirkt iPod? Jo tie ir tik lēti tur! Tas ir arguments - tas ir tik lēti un tāpēc jāpērk. Vairāk, vairāk.Mūsdienu kultūra, modernitātes vēsture, protams, ir ļoti cieši saistīta ar tehnoloģijām. Jaunu tehnoloģiju ieviešana - tā ir atslēga, lai saprastu radikālās pārmaiņas agrīnajā Apgaismībā un XIX gs. Jautājums ir, kā tās ir mainījušas mūsu mentālo aparātu, kā, piemēram, skaņas ieraksts un fotogrāfija ir mainījusi atmiņu? Kas notika ar fizioloģijas ideju, kad par cilvēkiem sāka domāt kā par mašīnām, kāds tam ir bijis efekts uz rūpniecisko revolūciju? Tādi paši jautājumi mums ir par tehnikas ideoloģisko raksturu mūsdienu kultūrā - mobilitāte, pārnēsājamība, ātra pieeja informācijai. Tehnoloģijas izmanto, lai veicinātu noteiktas idejas par masu kultūru, komunikāciju, politiku. Kas ir tie lielie mīti par internetu? Katrs var kļūt par izdevēju, katram ir vara publicēt, visi ir vienlīdzīgi, var izplatīt savas idejas- fantastiski! Tai pat laikā cilvēki ir kļuvuši apolitiskāki, jo viņi ir iedzīti izolācijā. Skatieties, kā viņi funkcionē - nemitīgi pievienoti tīmeklim, pārbauda savus epastus, ausīs visu laiku iPod. Viņi skatās uz ekrānu, ne uz pasauli, viņi nekomunicē ar citiem cilvēkiem. Šī fantastiskā "komunikāciju" tehnoloģija, manuprāt, bieži dzen cilvēkus lielākā atsvešinātībā. Tā ir ideoloģiska problēma - demokrātiska, milzīga komunikāciju stratēģija, kas veido globālo pasauli, visi ir savienoti, bet beigās tā veicina atsvešinātību, sociālu izolāciju.Vai varam runāt par konspirāciju - mēģinājumu uzturēt cilvēkus komunikācijas ilūzijā, patiesībā padarot viņus atsvešinātus?Es izmantoju vārdu "konspirācija" rotaļīgi. Taču tur ir arī zināma nopietnība, kad sāc domāt, kurš noteikto tehnoloģiju ir izgudrojis, kāda iemesla dēļ. Tiklīdz tu sāc domāt, kā tehnoloģijas ir integrētas, tas šķiet sazvērnieciski. Tad rodas jautājums, kāda ir stratēģija, radot noteiktas lietas? Es nedomāju, ka ir "Lielā konspirācija", kāda slepena biedrība, kas mēģina vadīt pasauli, bet, ja pasauli dzen uz priekšu tirgus ekonomika kā vienīgā sistēma, kurai nav sāncenša, tad tas zināmā mērā notiek, izmantojot konstanto tehnoloģisko inovāciju.Tirgus ekonomika kā vienīgā sistēma?Jā, Padomju savienības sabrukums mainīja pasaules ekonomisko struktūru un padarīja kapitālismu par vienīgo sistēma. Tas mainīsies, lai gan varbūt arī nē -- paskatieties, ķīnieši ir kļuvuši par fanātiskiem ultrakapitālistiem, arī Tuvie austrumi. Taču, no otras puses - ja sistēmai nav konkurenta, tā nevar ilgi eksistēt. Ja paskatās uz kapitāla vēsturi, tad tā ir vēsture par katra zemes resursa galēju patērēšanu. Un tie iet uz beigām. Taču šai sistēmai nav alternatīvas. Kāds man jautāja - kā ar Latīņameriku, kur ir sociālās kustības, kreisie, kas mēģina mainīt ekonomiskās stratēģijas, piemēram, Venecuēla?Es drīzāk minētu Norvēģiju...Labi, tas ir mazāka mēroga piemērs. Kā jūs no ziņām droši vien zināt, Venecuēla subsidē naftu nabadzīgajiem ziemeļamerikāņiem. Amerikas valdība nespēj nodrošināt pati savējos nabadzīgos. Tas ir perversi.Tas ir populisms.Tā ir ļoti nopietna politiska problēma. Neierobežots kapitāls ir bijusi katastrofa pasaulei. Tā ir korumpēta sistēma. Tam būs drastiskas sekas, taču papildus to vēl dzen šis spiediens pirkt katru nākošo jauno lietu. Tā ir mānija, kas liek domāt, ka viss, kas nav jaunākais, ir nederīgs. Tikai jaunākais ir labs, tikai tas ir jaunās ekonomikas dzinējs, stabilitātes garants. Un kas notika? Pas katieties uz pasaules ekonomiku tagad.Vai jūs esat tehnoloģisks determinists?Nē. Determinisms nozīmētu, ka visu problēmu sakne un atrisinājums ir tehnoloģijā. Tā es nedomāju.Kādu lomu jūs piešķirat tehnoloģijām, salīdzinot ar citiem faktoriem?No XX gadsimta vidus pasaules organizēšanas mehānismi ir tehnoloģijas, tās organizē ekonomiku, banku sistēmas, patērētājus. Modernās kultūras funkcionēšana ir kļuvusi par tehnisku jautājumu - pēc kara praktiskajās lietās un reprezentatīvajās sistēmās ieviešot arvien vairāk integrētas tehnoloģijas, sauksim tās par tīmekļa tehnoloģijām. Tehniskā sistēma kļuvusi viendabīga - visi dati plūst integrētā sistēmā. Ja senāk nošķīra, teiksim, vizuālos, skaņas un citus datus, tad tagad tas viss viens, to sauc par digitālu. Tas ir šīs viendabības kultūras tehniskais pamats. Jautājums, kā šīs sistēmas radās, kas tās veidoja, kādi ir to mērķi, kādas ir to sociālas sekas? Jau pirmo efektīgo skaitļošanas mašīnu laikā 40.-50.gados runāja par simulāciju. Piemēram, fotogrāfija ir ķīmiska reakcija. Kas tur reāls? Taču pēdējos 150 gados ir stāstīts - fotogrāfijas stāsta patiesību. Tas ir mīts, mēs to zinām, bet tas joprojām ļoti pārliecinoši darbojas. Mums ir jājautā, kāpēc tās mums šķiet reālas? Frīdrihs Kitlers, rakstot par XIX gs. 80.gadiem, laiku, kad izgudroja gramofonu un filmu, tēla un skaņas ierakstīšanas mehānisku metodi, teica - ar to sākas jauna ēra, nonsensa ēra, jo vairs nevar nošķirt svarīgo un nesvarīgo. Kad es biju students, pasniedzējs reiz ienācis auditorijā pavaicāja, cik daudzi no mums maciņā glabā sev dārga cilvēka fotogrāfiju. Tad viņš pavaicāja, vai var aizņemties kādu. Viņš to paņēma, aizšķīla šķiltavu un mirklī fotogrāfijas vairs nebija. Visiem aizrāvās elpa, bet viņš teica - redziet, kādu emocionālu efektu tas izraisa. Un tā tas joprojām darbojas. Pat visgaistošākajās tehnoloģijās, kā tas ir ar mobilo telefonu veiktajiem uzņēmumiem, mēs investējam emocijas. Mēs tagad zinām, ka ir iespējams uztaisīt attēlus, kuriem nav reāla seguma. Tai pat laikā uzšķirot Spiegel, Time, Elle, mēs joprojām skatāmies uz bildēm tā, kā mediji joprojām mūs vēlas, lai skatāmies - bez jebkādas reflektēšanas, pilnībā asimilējot viņu vēstījumu. Mēs zinām, ka tas ir dumji, bet diemžēl tas darbojas. Tu asimilē bildi citādāk kā mūziku, kas ir laikā bāzēta, vai tekstu, par kur tu reflektē. Bildi tu asimilē nereflektējot. Bet tai pat laikā, kad bildēm ir milzīgs efekts, tām nav nekādas morālas konsekvences. Cilvēki redzot bildēs vardarbību, nebeidz viens no otru slepkavot. Lakāns teica, ka reālais nekad nav reprezentējams - mums nav pietiekami valodas, vārdu, līdzekļu, tas nav iespējams.Atgriežoties pie tehnoloģijām - vai tās ir organizēta konspirācija?Es nedomāju, ka tā ir organizēta konspirācija. Tā ir integrēta attīstība, kur dzinulis ir lielās komunikācijas sistēmas. Mobilās tehnoloģijas ir lauks, kur notiek visdedzīgākā pētniecība. No vienas puses, tā dod fantastikas komunikācijas iespējas, no otras puses, tās ir pilnīgi atsvešinošas. Es domāju, ka tas ir stratēģiski - šīs tehnoloģijas tevi palīdz noturēt tirgus ekonomikā. Sociālā tīklošana, emuāri - visas tās brīvās lietas. Bet tu vari būt brīvs tikai, kad pērc vajadzīgo programmatūru, telefona pakalpojumus, platjoslas pieslēgumu. Vai tas ir brīvs? Tie paši emuāri - katrs pats sev izdevējs, reportieris, izplatot ziņas, tev iespēja mainīt pasauli... Tie ir gigantiski meli. Pat, ja emuāru izlasa 15 - 30 tūkstoši cilvēku, tam nav politiska efekta. 30.-60.gados lielais drauds bija masu kultūra - feministu, pretkara kustība, protesti ielās. Politika mainījās. Kad Bušs uzbruka Irākai, miljons cilvēku izgāja ielās. Mediji to praktiski ignorēja, politiķiem tas nerūpēja - nekāda efekta. Tā ir efektīga policejiska metode - sabiedrība padarīta par neefektīgu pūli.Gribat teikt, ka ir iznīcināta masu sabiedrība, ieviešot tehnoloģijas?Es domāju, ka panākts milzu efekts, cilvēkiem apsolot, ka viņi ir daļa no globālās kopienas, bet tai pat laikā radot milzīgu, neticamu atsvešinātība.Nesen kāds politiķis Latvijā sūdzējās, ka medijus vajag saukt par pirmo nevis ceturto varu, jo tiem tik liela ietekme.No amerikāņu perspektīvas mediji un politika ir tik saauguši, ka ir neiespējami nodalīt. Piemēram, Disney nav mediju korporācija, tas ir konglomerāts. Īpašuma tiesības mediju jomā bija ļoti labi regulētas ASV, bet tagad tās pamazām pārņem korporācijas, piemēram, Wall Street Journal, kas bija ļoti uzticams, neatkarīgs ekonomiskas analīzes avots. Tagad tas pieder Rūpertam Mērdokam. Kur ir kontroles mehānismi? Mediji tagad ir tik saistīti ar valdības politiku, ka vairs nav nodalāmi.Latvijā mediji reizēm ir efektīga opozīcija politikai.Man prieks dzirdēt, bet ASV pirms daudziem gadiem bija likums, kas neļāva, ka kompānijai vienā pilsētā pieder gan avīze, gan televīzijas kanāls. Pirms 15 gadiem Rūperts Mērdoks panāca, ka to mainīja, un viņam pēc tam Ņujorkā varēja piederēt gan Fox Network, gan Ņujorkas avīze NY Post. Buša administrācijas laikos Federālā komunikāciju komisija (FCC) drastiski mainīja noteikumus attiecībā uz mediju īpašumu regulēšanu, ļaujot tās pašas pilsētas robežās vienas kompānijas īpašumā būt gan televīzijas stacijai, gan laikrakstam, gan radiostacijai. Rezultātā ir notikusi ziņu delokalizācija - vairs netiek atspoguļoti vietējie notikumi. Tādā veidā tiek izgrūsti mazie īpašnieki - mazās radiostacijas, mazas avīzes, viņu vietā nāk homogēnās ziņas kā CNN. Tas radikāli maina vietējo politiku, principā to iznīcina. Pirms FCC pieņem lēmumu, notiek publiskās debates. Taču pat, ja publika ir pret šiem jaunajiem noteikumiem, tomēr tos pieņem. Jo tam nav nekāda sakara ar demokrātiju, tie ir tikai pieci spriedēji, kas visi nāk no korporācijām.Pie kā tas ved?Labs jautājums. Tas ved uz pilnīgu neuzticamību informācijas plūsmai. Piemēram, New York Times, kas joprojām ir privāta, tiek saukta par kreiso avīzi! Diez vai to var dēvēt par kreisu, taču tā nepieder megakorporācijai - tai ir zināma autonomija. Tāpēc tā tiek uzskatīta par kreisu. Un arī šī avīze tagad gulda naudu tīmekļa kultūrā un tādējādi tai zūd fokuss, tā zaudē lokālo piederību. Tā balstās uz tīmekļa kopienu, kļūst daudzveidīgāka, globālāka un mazāk kritiska.Jūs runājat par konverģenci starp politisko varu un informāciju - ka vari rakstīt, ko gribi, bet tāpat nekas nemainīsies. Bet, ja reiz mediji ir tik impotenti, kā izskaidrot, ka politiķi un slavenības ir tik apsēsti ar sabiedrisko tēlu?Protams, tas ir pilnīgi racionāli. Bez publikas klātesamības, bez pastāvīgas tevis klātbūtnes ziņu medijos, tavai personībai nav nekāda efekta. Ko atspoguļo parastā mūsdienu medijā? Politiķus, piemēram, Sarkozī ar savu meiču. Maz satura, daudz egomānijas un elites egonarcisima. Un, protams, slepkavības atspoguļo. Skaties uz Sarkozī kampaņu - tā bija amerikāņu reklāmas kampaņa. Visi politiskie konsultanti tagad ir starptautiski.Jūs sacījāt par realitātes viendabību. No otras puses, daudzi izjūt realitāti kā fragmentētu.Es neteicu, ka realitāte ir viendabīga. Es teicu, ka pasaules komunikācijas sistēma informācija kļūst viendabīga. Tas ir tehnisks jautājums. Tam nav tieša sakara ar realitāti.Bet no kurienes šī fragmentētās realitātes sajūta?Ja mēs pajautātu cilvēkiem uz ielas, vai viņi tic ziņām un bildēm, es domāju, viņi atbildētu, ka viss, ko mēs redzam, ir pilnīgi neuzticams. Neticama skepse. Bet tai pat laikā šīs reprezentācijas sistēmas darbojas! Tur ir tā viendabība - nav alternatīvas.Jūs sacījāt, ka pat ķīnieši izmanto rietumnieciskas, orveliskas cilvēku kontroles metodes. Kas tur rietumniecisks? Šķiet, komunisti tās izdomāja.Taisnība. Bet man liekas, ka mediju stratēģijas, ko tagad izmanto, vairs nav padomiskas, jo tās nav saistītas ar ideoloģisko kontroli, bet vairāk ar indivīdu fragmentāciju, ar patērētāju un nekritisku sekotāju radīšanu. Neticami, cik ātri Ķīnā notikusi tehniskā revolūcija - visiem ir mobilie tālruņi, iPodi, viņi tāpat tiek dzīti mantiņu ekonomikā. Un sociālais efekts tas pats - pilnīga politiskā atsvešināšanās.Jūs arī citējāt Līviju - sakot, ka mēs esam sasnieguši laiku, kad nespējam paciest nedz mūsu netikumus, nedz tiem paredzētās zāles.Tas ir rotaļīgi pesimistiski. Bet domāju, ka šis citāts sader ar mūsu ēru - mūsu netikums ir pārlieka patērēšana, naftas, zemes, zivju, gaisa, ēdiena, utt. Un zāles pret to mēs negribam.Vieni, kas it kā piedāvāja alternatīvu - radikālie kreisie, tagad paši šķiet liekulības, gļēvulības un necilvēcības diskreditēti. Vai jūs domājat, ka kreisums Rietumos ir izgāzies?Es nezinu par eiropiešiem, bet par amerikāņiem es teiktu, ka viņi ir izgāzušies. Bet tad atkal jautājums - kuri kreisie? Akadēmiskie? Labs piemērs ir Frederiks Džeimesons. Viņš to akadēmisko kreisumu pārvērta par modīgu, mūžam protestējošu, postmodernu kritiskās teorija lauciņu. Vai Noams Čomskis? Viņš pat palaida garām Berlīnes mūra krišanu. Te ir jāuzdod daži ļoti nopietni jautājumi. Kreisie ir apsēsti ar amerikāņu valdības un tās politikas kritiku, taču reāli nemēģina izprast pasaules situāciju. Viņi allaž balstās uz amerikāņu destruktīvo vainas apziņu un plosa amerikāņu politiku gabalu gabalos, kas varbūt ir dažkārt pareizi, taču ir jāuzdod arī jautājums par to, cik lielā mērā atbildība balstās uz pretējās puses pleciem. To fanātiskie kreisie nedara. Tas ir pašdestruktīvi, apsūdzēt tikai savu kultūru.Vai jaunās tehnoloģijas ir darījušas ko labu?Komunikācijas, medicīna - nav šaubu, ka ļoti daudz laba. Bet veids, kā tehnoloģijas tiek asimilētas amerikāņu un Eiropas varas formācijās, ir cits jautājums. Nav šaubu, ka dzīve ir uzlabojusies, pateicoties tehnoloģiju kvalitātei. Visām šīm lietām ir liela pozitīva vērtība, pat ja es teicu, ka katra tehnoloģija nāk kā revolūcija un sagrūst zem asimilācijas. Kā internets - 90.gados tas nāca, paplašināja mākslas robežas, bet pēc pāris gadiem pārvērtās par iepirkšanās centru. Sociāla revolūcija un pēc diviem gadiem eBay, Yahoo, America Online, visi tie stulbie mēsli. Sistēma asimilēja visu interneta revolucionāro potenciālu.Kāda ir Amerikas loma pasaulē?Pēdējos 50 gados tās loma ir bijusi uzturēt konstantu nestabilitāti - aukstā kara, Tuvo austrumu, Āzijas nestabilitāti.Bet ko viņiem vajadzēja darīt? Padoties komunistiem? Islāmistiem?Ja mēs būtu sapratuši komunistus labāk, mēs saprastu, ka viņi nebija gluži tik vareni, kā mēs iedomsājāmies. Ja mēs saprastu Tuvos austrumus labāk, mēs necenstos ieviest demokrātiju tādā veidā, kā to darījām pēdējos 50 gados kopš Palestīnas - Izraēlas problēmas. Es domāju, ka kopš 50.gadiem fundamentālā ASV darbības sistēma bija saglabāt dominējošo pozīciju, pasaulē saglabājot sociālo nestabilitāti.Jūs domājat, ka tā bija apzināta stratēģija?Es personīgi tā domāju. Tas izklausās pēc konspirācijas...Es nedomāju, ka tā bija konspirācija, tā bija politika. Kopš pasaule izmainījās 80.-90.gados, skatieties, cik slikti gājis Amerikai.Bet 90.gados gāja visai labi...Tas bija burbulis, ko reprezentēja tehnoloģiskā inovācija.Taču tagad ir daudz vairāk demokrātisku valstu.Taču demokrātija pasaulē nav kļuvusi labāka. Tā kļuvusi sliktāka. Ir atšķirība starp demokrātiju un patērētāju kultūru, bet mēs pārdodam demokrātiju kā patērētāju kultūru. Turklāt ar peļņu. Daudzi cilvēki no tā uztaisījuši daudz naudas.Vai nedomājat, ka nākotnē būs lielāks nodalījums starp demokrātiju un patērētāju kultūru?Gribētos cerēt, bet es neesmu tik optimistisks.