Traģisko ziņu pieradums

Mediju efektu teorijas atzīst: jo biežāk jūs redzat kādu realitātes daļu, kas jūs var satraukt, jo vienaldzīgāk jūs pret to izturaties, sastopoties reālajā dzīvē. Tas gan bija par šausmu un nelaimju nogurdināto auditoriju, ne jau par žurnālistiem! Varbūt tomēr – arī par viņiem/mums? Saprotu, ka brīvdienās strādā daži TV darbinieki, tāpēc svētdienas vakarā izskanēja tikai paziņojumi par traģiskajiem nelaimes gadījumiem ar motocikliem. Savukārt pirmdien no trim galvenajām ziņu pārraidēm tikai LTV1 „Panorāma” centās atbildēt uz jautājumu, kāpēc sporta sacensībās notika šīs traģēdijas. Īsti jau neatbildēja. Skaidrojumi bija šokējoši bezpalīdzīgi – visi sportisti ar to rēķinās, apzināti riskē, tehniskajos sporta veidos, ziniet, tā notiek. Ak, jā un vēl ciniskais – Latvija ir maza, tāpēc šiem notikumiem tiek pievērsta lielāka uzmanība. Tā runāja divi speciālisti. Ko viņi īsti pateica Pētera Sikšņa sižetā? Nav vērts satraukties par to, ka legālā sporta pasākumā iet bojā divi jauni puiši, tā notiek, tas ir apzināts risks, arī interese par šo notikumu ir lieka... Varbūt es pārpratu, bet neredzēju skaidrojumu, ieinteresētību un vēlmi rīkoties, skaidrību, ko darīt, lai tā nenotiktu. Tāds vienaldzību pieļaujošs, neieinteresēti puspabeigts sižets ar vienveidīgiem viedokļiem. Es neredzēju šajās sejās līdzpārdzīvojumu, iedziļināšanos, bet ļoti skaidri – vēlmi nejusties atbildīgam. Varbūt, ka tā bija īstā ziņa, patiesākais vēstījums par šiem notikumiem? Vai žurnālisti paši ko noskaidrojuši, iztaujājuši lieciniekus, prasījuši skaidrību neatkarīgiem sacensību drošības pārzinātājiem, pārbaudījuši teikto ar citu valstu statistiku, tā arī neuzzināju. Vēl vienkāršāk bija ar abiem karavīriem. Armijas preses vīrs steidzās paziņot, ka tās ir pašnāvības, ka vienam bijušas problēmas ar naudu, otram – ģimenē. Viss skaidrs. Nelaimes tuvošanos neredzēja, bet iemesli skaidri jau uzreiz. Ko viņš pateica? Tam nav sakara ar armiju, pie mums viss ir kārtībā, nez kādēļ abi vīrieši savu dziļi personisku problēmu dēļ aiziešanai nāvē izvēlējušies armijas telpas? Es pazīstu meiteni, kuras brālis tika atrasts kazarmās Cēsīs. Viņa teica, ka ziņās sniegtās detaļas un reālās dzīves fakti nesakrīt. Varbūt tā ir tiesa, varbūt šoka raisīta vēlme nepieņemt notikumu? Bet mazliet viņai ticu, jo armija reaģēja zibenīgi un skaidroja to, ko tik viegli un ātri diezin vai var noskaidrot.  Tā drīzāk bija definīcija, kuras mērķis pateikt – mēs neesam atbildīgi.Lai kā nu būtu ar armijniekiem, lai kā - ar motosacīkšu veidotājiem, bet tik bezzobaina traģisku ziņu prezentācija neatbilst kvalitatīvas, uz vērtībām balstītas žurnālistikas principiem. Atbildīgie dod skaidrojumu, žurnālisti to norij bez sakošļāšanas, viss ir kārtībā – ejam tālāk. Neatbildēti paliek divi svarīgi jautājumi. Vai tiešām armijā viss ir kārtībā, ja ilggadīgi kareivji izdara pašnāvības, ja vien tās ir pašnāvības? Vai tiešām tehnisko sporta veidu pasākumi no drošības viedokļa ir tik perfekti, ka uz nāvēm sacensībās mums jāskatās kā uz maznozīmīgām statistikas vienībām? Tik grūti par to rakstīt, jo man nešķiet, ka šādi notikumi būtu jāpaziņo un uzreiz jāaizmirst, kā nesvarīgi, nejauši. Man tiešām ļoti žēl, ka tā notiek. Jūtu līdzi tuviniekiem! Tieši tāpēc man žēl, ka ziņas par šiem cilvēkiem ir tik vienaldzīgas, skopas, veidotas bez iedziļināšanās. Jūtu līdzi mums, jo šādas ziņas audzina un kultivē mūsu trulumu.