Un piededzināju makaronus, kurus gribēju tikai uzvārīt ģimenei pusdienās. Cilvēcīgi aizlasījos, iegrimu grāmatā un aizmirsu pieskatīt, kas notiek virtuvē. Romāna Ugunīgi vērši ar zelta ragiem teksts viegli lasāms, gludi tek uz priekšu, savērpjas intriga — gribas zināt, kas būs tālāk visās trijās paralēlajās darbības līnijās, kuras romāna sākumā plīvo blakus kā tādas veselīgi spīdīgas matu šķipsnas, sapinamas smagā bizē. Tomēr veco orķestrantu līnija dekoratīvi apraujas ar grupveida galu, atskaņojot Nāves eņģeli, bet pārējās divas līdz pat grāmatas beigām gandrīz nekā nesavijas.Sižeta līnijā par nenomirušo dzejnieku Eduardu Bīskapu — Čaka un Ādamsona laikabiedru, brīžiem šķiet, ka pazib kaut kas pazīstams no Marģera Zariņa rakstītā. Bereļa romānā ir tāda pati latviešu prozā sen neredzētā "dokumentalitāte" kā Zariņam. Autors plašu roku piebēris tekstu ar faktiem no literatūras vēstures, no tās — ārpus skolas grāmatām, kurā viņš ir pārāks par vidusmēra zinātāju. Marģeris Zariņš pagājušā gadsimta beigās sevi ierakstīja Kapelmeistara Kociņa kalendārā, izmainot uzvārdu, bet aprakstot Dailes teātra aizkulises tādas, kā atcerējās. Grāmatas autoram Guntim Berelim pat tādi pārnesumi nav vajadzīgi — romāna centrā ir literatūrvēsturnieks Berelis, kas sevi uzskata par Sentbēva garīgo krustdēlu un kam "uzvārds izlasāms uz dzīvokļa durvīm, iegravēts uz glītas misiņa plāksnītes ar gotiskā manierē stilizētiem burtiem, akadēmiskais grāds arī klāt." (57.lpp.) Šādi īstenības un ironizēšanas pārklājumi romānā Ugunīgi vērši ir viscaur un dažādās smieklīguma pakāpēs. Par Zariņa prozas teksta līdzīgām iezīmēm ir rakstīts: "Tas viss tiek neatšķetināmi samezglots, parodija lāgiem pārtop pašparodijā, traģiskās epizodes aizdomīgi liekas jau lasītas kādos ļoti klasiskos tekstos un tālab iegūst ironiskus akcentus, turklāt spēles spriegumu kāpina valodas burleska, kuras radīšanā Zariņš ir liels meistars." Interneta vietnē a to ir rakstījis īstais literatūras pētnieks G.Berelis.Arī citos tā paša autora zinātniskajos tekstos viņa sprēgājošais intelekts plūst pāri nepieciešamajai sausajai nopietnībai, un tos lasīt ir krietni interesantāk, nekā cerēts. Bet romānā, kur nu varētu stilizēt krāšņi jo krāšņi, autors izvēlējies "latviešu detektīva" izklāsta manieri, ja tāda vispār ir nodalāma. Par to nav nekā laba ko teikt — kad viss romāns izrauts cauri, tikai tad pienāk sajūta, ka nekā savdabīga jau tur nebija. Seksa apraksti sadzīviski lietišķi, kautiņu un citu situāciju dramatisms ieskicēts, bet ne izjusts, romāna nāves, pārsvarā slepkavības, ir tādas kā Tarantīno kinofilmās — jā, redzu, redzu, ka tas nav pa īstam. Tomēr visvairāk pārsteidz vēstījuma valoda. Vienkārši normāla latviešu valoda, tīra no slenga, parazītvārdiem, brīva no modernām izteiksmes formām, galu galā, no romāna autora individuāla stila. Darbojošos personu tiešās runas ir precīzi sadalītas, kā katrs izsakās, bet es ne par to. Man nav vēlēšanās aizvainot, tomēr nepratīšu citādi pateikt, — grāmatas stils ir vecīgi bezpersonisks. Valodā nav nekādu iekšēju norāžu, ka romāns tapis XXI gadsimtā, Kairiša un Ābeles vai arī Rimi piesaukšana vien nedod sajūtu, ka romāns ir mūsdienu.Pēdējā, nu gan priecīgi pārsteidzošā lieta ir entuziasms. Romāna abu lielo līniju galvenie varoņi enerģiski ņemas pa savu tādu kā aprēķināto, tādu kā izpīpēto darbības sižetu. Vienam mērķis ir tīra māksla, otram tīra patiesība par mākslu — arī tikpat nesasniedzams mērķis, bet, nu — vīri rosās ar īstu degsmi.
Ugunīgi vērši ar zelta ragiem
Kurš var nokritizēt latviešu asākā literatūrkritiķa sarakstītu romānu? — Jebkurš. Tas nekas, ka Berelis labāk zina, kā jāraksta, un gan jau ir izpētījis, kādam būtu jābūt romānam, kura tieši pietrūcis mūsu prozas XXI gadsimta ainavā. Zināt nav tas pats, kas...Gluži mierīga es paņēmu rokās nupat Dienas Grāmatas izdoto romānu un sāku lasīt.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.