Tomēr, tā bija viena no Kannu kinofestivāla 22 filmām, viens no potenciālajiem trumpjiem, arī noteikti filma - garuma rekordiste. Ka prese pievārēja „Če” seansu? Samērā harmoniski – festivāla organizētāji bija parūpējušies pat par izdzīvošanas kuļķeni – proti, papīra maisu ar uzrakstu „Che”, kurā ievietota sviestmaize un pudele ūdens. Sak, ja nu galīgi brāļi-žurnālisti zaudē spēkus un sajēgu pēc Če Kubas gaitām, tad lai uzprišinās, pauzē, gatavojoties sekot Če Bolīvijā. Tieši šādās jēdzieniskās daļās ir sacirsta diloģija par Ernesto Gevaru (Če), kurai Stīvens Soderbergs gatavojies septiņus gadus. Filma nebūt nav slikta – kaut mani šajā stāstā par Soderbergu un Če drīzāk fascinē tā absolūtā brīvības izjūta, ko sasniedzis šis būtībā taču vēl tik jaunais režisors.
Apbrīnojama ir Soderberga spēja strādāt gan
līdz banalitātei izdreijātajai Holivudai („Ērina Brokoviča”, Oušenu triloģija
u.c.), gan eksperimentēt uz nebēdu – no Tarkovska „Solaris” rimeikam līdz
skrupulozam, spriedzes radīšanas mehānismus apzināti ignorējošam eposam par Če,
ko taču neviens „normāls” skatītājs nebūs spējīgs pievārēt. Kurā pasaules
multipleksā viņam tiks uzsniegtas sviestmaizes maisiņos ar izrakstu „Che”? Taču,
paldies Dievam, Soderbergam tas īpaši nerūp. Savu interesi par Čegevaras ideālismu
viņš ir apmierinājis, radot totāli antiholivudisku biogrāfisku plūsmu un apzināti
ignorējot faktu, ka Čegevaras dzīvi mierīgi varēja iepakot tikpat labi
pārdodamā formā, kā viņa stilizētais „ģīmis” uz T-krekliem.
Protams, Kannu festivāla izskaņā (fināls –
svētdien) „Če” nebija vienīgais „kairinātājs” – intereses fokusētājs. Te
pavirpuļoja Madonna, kas, rotājusies „Chopard” briljantos, stādīja priekšā
pašas producēto filmu par AIDS upuriem – bērniem Āfrikā. Madonnas darbs (viņa
filmā ir gan producente, gan aizkadra balss) līdz oficiālai skatei nebija
nonācis, taču kņada bija liela, filmu demonstrēja faktiski tikai tiem žurnālistiem,
kuri cīnījās par iespēju iekļūt preses konferencē ar 150 vietām, atzīmējoties
rindā/sarakstā daudzu dienu garumā. Pārējie palika, gribot vai ķerot Madonnas
bildītes uz sarkanajām trepēm, kur viņa koķeti pozēja ar draudzeni Šāronu
Stounu.
Lūk, kontrasti, kas būtībā šķiet savstarpēji
izslēdzoši – briljanti un dokumentāla filma par AIDS un Āfrikas bērniem.
Popdīva, kas ar mirdzošām acīm stāsta par savu mīlestību pret kino, apliecinot
vēlmi arī turpmāk nelikties mierā, un kāds režisors – censonis, jaunulis, kurš
arī ticis līdz Kannām, kaut ne līdz „Chopard” briljantiem.
Madonna gan bija viena no pēdējiem akcentiem
maratonā vārdā Kannu kinofestivāls, jau ir iestājies pārsātinājums, pagurums. Daudzi pošas uz māju pusi, kaut
sacensību filmu skates vēl turpinās līdz sestdienai. Kaut tikpat daudzi
joprojām turpina stāvēt mežonīgās rindās, lai noskatītos, teiksim, to pašu „Che”,
vai paklausītos Kventīna Tarantīno atraktīvo lekciju par savu nozīmi pasaules
kino.
Dažreiz, saliekot kopā tos notikumus, kas Kannās
ir apgūstami vienas dienas laikā, galva iet riņķī. Kur vēl jūs vienā dienā
varētu pievārēt „Če”, izzināt Kubas revolūcijas un Bolīvijas revolūcijas
neveiksmes nianses, kur vēl noklausīties Tarantīno atraktīvo (kājas, rokas pa
gaisu!) lekciju un vēl apsveikt Klintu Īstvudu, kurš brīvdabas kinoteātrī
atnācis tautai (nevis presei) stādīt priekšā savu klasisko filmu „Netīrais
Harijs”, svinot studijas „Warner” 85.jubileju.
Ja jums šie uzvārdi nav tukša skaņa, varbūt
sapratīsiet, kāpēc reizi gadā tik daudziem Kannas kļūst par pasaules centru.
