Uztveres programmēšana

Otrais secinājums bija, ka cilvēki, kuri nespēj ar savu varu un ietekmi iespaidot sabiedriskos procesus tiešā veidā, pārceļo uz cīņu pļavām ar ogli, krītiņiem vai krāsu baloniņiem. Tā Cēsu autoostas dzertuvītes Pie Rajas. Kafija un līdzās esošās spēļu zāles Pie Rajas. Fortūna sānu siena filigrānā rokrakstā izrakstīta ar vietai netipisku vēsti — "Sātans tiks iemests uguns ezerā un degs, un mocīsies sērā un ugunīs mūžīgi". Atrast sātanu nav mans ceļojuma mērķis, bet aiz auss aizlieku. Pirmajā autobusā ceriņkrāsā no galvas līdz kājām saģērbies mammulis, nikni izvaicādams, vai esmu invalīde, ka iepletusies pa divām sēdvietām, uzsēdās manai ciemkukulim līdzvedamajai tortei un nospieda tās kičaino marcipāna mārīti līdz nāvei, un izpletusi tuklos apakšdelmus līdz manai mutei, atvēra Vesti Segodņa. Pašsuģestija palīdzēja, es nepakļāvos uztveres programmēšanai, līksmoju par melnu kaķi baltās vizbulītēs aiz loga un to, ka autobusā, brīnumainā kārtā, neskan Radio 2. Pārsēšanās autobuss iepriecināja ar senaizmirstām smaržām — kaut kas no malkas krāsnīm, ziepēm Lux, vieglām paģirām, dūmotas gaļas un saulē žāvētām drēbēm. Vai tu esi meitene, prasa blakussēdētājs. Sieviete? Es neļaujos programmēties, un viņš pārsēžas citur, jaunajam kaimiņam skaidrodams, ka — tā tur — izrādījusies bargā kundze. Nākamo pasažieri neuzņem, viņam trūkst 20 santīmu biļetei. Šoferis tiek pasūtīts sēnēs. Tātad — murķeļos. Tomēr it visi ārākāpēji, atskaitot ceriņkundzi, joprojām šoferim saka paldies. Tas ieprogrammē. Trešajā autobusā es skaitu. Itin visu, par ko esmu lepna. Sāku ar cilvēkiem, kuri, izmaluši pasauli un baudījuši virskārtas labumus līdz nelabumam, atgriezušies dabiskajā lauku vidē dzīvot saskaņā ar savu goda un pasaules personiskās izpratnes kodeksu. Kas nostājušies pret patērētājsabiedrības straumi nevis ar varu un varas spēku, bet savu dvēseles dabisko izmēru. Lepojos ar ikvienu cilvēku, kas spējis nostāties pretī ķermeņa kultam, kas šodien nomainījis garīgo prestižu. Lepojos ar cilvēkiem, kuri komercgrāvēju radību vietā izvēlējušies runāt jaunā laikmeta valodā — kā Elīna Cērpa Ūdens atmiņās, ko kritika atkal jau ieprogrammējusi vienaldzīgai uztverei. Kad Cērpa būs Hermanis, kam bezkritiski klapē rokas pat kļūmīgos gadījumos, viņai būs ko atcerēties. Lepojos ar ikvienu, kuru sūrais laiks nav spējis pārvērst vērtību viltotājos — tajos, piemēram, ko pārstāv SOK, kas solījušies izteikt neviltotu (!!) līdzjūtību tiem upuriem, kuri ies bojā protesta demonstrācijās Ķīnā, Tibetā un citur, kur svētā olimpiskā lāpa mēros savu izkropļoto ceļu. Ceturtajā autobusā joprojām neskan Radio 2, aiz loga zied māllēpes un zilās vizbulītes, stārķi perē, putekšņi put, debess kā bērnības sedziņa, bet tu saproti, ka pastāvēšana krievu laikā bija labs rūdījums, lai šodien katru dienu ķepurotos maspatēriņnaudasizklaides uzvarošajā, netīrajā krācē. Lepnums, ka laiku pa laikam izdodas satikties un sadoties rokās ar ļaudīm, kas atraduši alternatīvo dzīvi ikdienā un mākslā, lai noturētu pie dzīvības un gara ne tikai savu eksistenci, bet varbūt arī pasauli. Līdzsvaram. Viņi pastāv, jo nepakļaujas uztveres programmēšanai. Netici rakstītam vārdam! Izmanto to saziņai. Arī konspirācijai. Cits nekas neatliek. Galastacija — Rīga.