Uzvarētājus tiesā

Par ārkārtā grūto, "uz nerviem" nospēlēto lomu Klinta Īstvuda drāmā "Noslēpumu upe"/"Mystic River" uzvarēja Penns, kaut, protams, Oskaru pelnījis bija arī Murejs par savu darbu Sofijas Kopolas smeldzīgajā romancē "Pazudis tulkojumā"/"Lost in Translation". Bet, kā mēdz koķeti teikt, Oskars - bez iekārojamākā pasaules kino prestižuma zīmola - ir arī viena liela loterija. Tad, lūk, brīdī, kad ceremonijas vadītājs pēc visiem zināmās frāzes "and the Oscar goes to" nosauca Penna vārdu, Mureja nervi neizturēja un viņš, sulīgi nolamājies, ar asarām acīs izdrāzās no zāles. Tiesa, vakara vadītājs viņu ar pūlēm (neveikliem jokiem) dabūja atpakaļ. Šo epizodi Oskaru "saīsinātajā eksporta variantā" taktiski izgrieza. Zaudēt, tāpat kā uzvarēt, arī ir jāprot.Nebūs pārspīlēts teikt, ka Eirovīzija daudzu prātos ir arī ir sava veida Oskars. Gan citos mērogos un citā žanrā – viena atsevišķa kontinenta popmūzikas segmentā, lai kā publiski šo kultūrfenomenu nezākātu tie, kas šo pārraidi-konkursu tak ne jau ar pistoli spiesti labprāt skatās. Un būvē dažnedažādas amizantas teorijas par balsošanas sistēmas "neobjektivitāti" (starp citu, "sistēma" ik gadu tiek kritizēta arī Oskaros, meklēti reģionālie – studiju un valstu – lobiji, atklātas dažādas korupcijas ēnas un inkriminēts pat tas, ka lielākā daļa akadēmiķu nominētās filmas neskatās u.t.t.). Taču, kā paradoksa formā apgalvojis autoritatīvs klasiķis sociālfilosofs R. Heizinga, "plebiscīts (vispārēja tautas nobalsošana – N.N.) ir visapšaubāmākā, tomēr joprojām visprecīzākā mērījumu metode". Un "mūsu kopējo māju" - Eiropas plebiscītā - uzvarēja Dima Bilans. Jā, Krievijas dziedātājs ar "ļoti šauru vokālo diapazonu", "puisis, kas angļu valodā dzied sliktāk par manu suni", "pielaizīts cukurmūlītis, kas izdabā maziem skuķīšiem un gejiem", "tik vārgs ķēms, ka talkā ņēma ungāru vijolnieku ar Stradivāri instrumentu un pasaules čempionu daiļslidošanā".Jā, un arī puisis, kas ar izcilību Krievijas provincē beidza mūzikas vidusskolu, kas divus gadus strādāja par sētnieku, paralēli palēnām iekarojot Maskavas šovbiznesa skatuves un patlaban žurnāls "Forbes" viņu ierindojis Krievijas ne tikai visdārgāk apmaksāto popzvaigžņu, bet vēl trakāk - vislabāk pelnošo visu žanru izpildītājmākslinieku 1. vietā. Miljonu elks, kas gadā pelna desmitiem miljonu – ar visu, kas viņam ir. 14 minūtes pēc uzvaras Belgradā viņam piezvanīja Dmitrijs Medvedevs un apsveica vārdabrāli ar vārdiem "preved, medved" (interneta slengu saprotošie novērtēs). Tiešraidē pēc konkursa rokmūzikas kritiķis Artēmijs Troickis trāpīgi un sev raksturīgā ciniski labsirdīgā ironijā raksturoja Bilanu un "Eirovīziju", bet nenoliedza šīs uzvaras lielo nozīmi Krievijai.Bet es patiešām nevaru saprast, kādēļ Latvijā, tieši latviskajā interneta vidē valda tik zvērīgs naids, ļauna ironija un apsmiekls pret šo dziedātāju un viņa, Dimas Bilana, uzvaru. Drusku parēķināju: no pieciem i-neta atsauksmju paudējiem četrās verd kaut kāds privāts ļauns riebums. Jājautā - vai Bilans jums privāti ir gauži nodarījis?Es nekomentēšu mūsu „pirātiņu” (K.Streipa mīlestība pret šo pašdarbnieku ansambli mani amizē no sirds) uzstāšanos Belgradā: viņi uzvarēja, manuprāt, pirmām kārtām jau paši sevi un tas nav maz. Un Latvijai kaunu nedarīja (tiesa, īpašu godu arī ne).Bet arvien vairāk arī pārliecinos, ka Latvijas interneta komentāru vidē valda kultūrrasisms. Un piekrītu tiem, kas saka – tā ir smirdīgākā kloāka, kurā garīgi nelīdzsvarotie nokārto ne vien savas dabiskās, bet arī nedabiskās vajadzības. Kompensē savu naidu pret tik daudzveidīgo dzīvi. Jo Bilans taču nav Armagedons!