Filma izcēlās ar ļoti plašu viedokļu spektru un pamatīgu skaidrojumu par nejaukās gripas rašanos, tās dabu un potenciālajiem draudiem Latvijas iedzīvotājiem. Kā radās gripa? Kā tā izplatās? Cik tā bīstama? Vai cūkas ir vainīgas? Vai Latvija spēs atvairīt slimību? Katra cilvēka jautājumi, uzzinot par nāvējošo slimību, kļuva par jautājumiem, uz kuriem balstīts filmas saturs. To visu paspilgtināja arī vēsturiskie kadri par šausmīgo spāņu gripu, kas pasauli satrieca pirms 90 gadiem.
Ja nebūtu neslēpti satrauktā balss toņa, kādā savu stāstījumu virzīja Andris Auzāns, to varētu uzskatīt par izsmeļošu un izglītojošu materiālu. Pozitīvi, ka stāstu par jauno un biedējošo gripu stāstīja Latvijas speciālisti – ārsti, virusologi, zinātnieki. Gods kam gods tika pieminētas arī globālās sazvērestības teorijas un vārdā sauktas industrijas, kam cūku gripa ļauj strauji plaukt pat ekonomiskās recesijas laikā. Patiesi aizraujošs bija stāsts par vīrusa rašanos un skaidrojums par Pasaules veselības organizācijas klasifikāciju – kas īsti ir 5.bīstamības līmenis? Skaidri un izglītojoši.
Kaut gan filmā dominēja brīdinoša intonācija, attēls un informācijas atlase rādīja, ka gripa ir tālu, mēs uz to varam skatīties atsvešināti. LNT slimību rādīja kā baktēriju makrouzņēmumu vai svešu pilsētu ainavas daļu. Cilvēki, kas saslima vai izveseļojās, stāstā nepiedalījās, baisajai slimībai bija sakars vien ar uztraucošu statistiku, starptautiskajām organizācijām un ekspertu skaidrojumiem.
Pietrūka citu valstu speciālistu komentāri un skatījums, kaut vai atsauces un skaidrojumi, kas dzirdēti CNN, BBC, lielāko Krievijas kanālu raidījumos. Tie papildinātu Latvijas ekspertu viedokļus un nevajadzētu filmas gaitā atkārtot vienus un tos pašus kadrus ar vīrusiem, ruksīšu potēšanu vai temperatūras kontroli lidostās.
Lai cik smaga un neparedzama ir šī slimība, lai cik lielu satraukumu jau radījusi vai puspasaulē, filmas veidotāji arī šoreiz nevēlējās atteikties no stāsta sensacionalizācijas. Četras reizes filmas laikā tika atkārtota frāze, ka šī gripa smagāk skar jaunus un stiprus cilvēkus, nevis, kā parasti, vecos un vārgos. Par nelielu pabiedēšanu, kas iecerēta vien uzmanības noturēšanai, varētu uzskatīt diktora atkal jau atkārtoto, ka “Latvijai neizdosies izvairīties”, kas ievadīja pilnīgi pretēju vēstījumu: “Labā ziņa, ka Latvijā ir vasara un nav gripas laiks”, ko sacīja Infektoloģijas centra vadītāja Baiba Rozentāle.
Tie gan tādi darba paņēmieni, bez kādiem vispārējās notrulināšanās un auditorijas vienaldzīgas attieksmes apstākļos iztiek vien rets ziņu dienests. Kopumā filma “Pandēmijas priekšvakarā” bija labi un kārtīgi padarīts darbs. Tas aizpildīja tukšās vietas, ko sagādājušas biedējošās telegrāfa stilā veidotās ziņas par gripas upuriem tālās un tuvās valstīs. Filmā bija gan plašāks konteksts, gan konkrēti padomi, kā izvairīties no gripas. Lai arī pabiedēti, tās skatītāji pēc filmas bija gudrāki un zinošāki. Tas ir vērtīgi laikā, kad ziņas par trako gripu seko cita citai grūti pārspējamā ātrumā, bet ziņu skaits audiotrijai atņem iespēju mierīgi analizēt saņemto informāciju.
Dzīvojiet veseli!