Vēlas piezīmes par Spīlbergu un igauņiem

Karvajs – Kannu festivāla mīļais zēns (līdzīgi Kventinam Tarantīno, Deividam Linčam un citām spilgtām pasaules autorkino zvaigznēm) – šeit pirmizrāda katru savu jaunāko filmu un droši apdzīvo dīvaino, bet tik ērto apzīmējumu „kulta režisors”. Aplausi, kas atskanēja, publikai lasot ķīniešu aktieru vārdus filmas titros, tam vistiešākais apliecinājums. Vairākiem tūkstošiem vēlā seansa apmeklētāju vārdi - Tonijs Leungs un Megija Čeunga – izsauca sajūsmu vēl pirms filmas noskatīšanās. Aiz šiem vārdiem slēpjas izcilās filmas „Noskaņojums mīlēt”, „2046” u.c. Savukārt Karvajs pēc „Manām melleņu naktīm”, kas pērn atklāja Kannu kinofestivālu un bija viņa pirmā Amerikā tapusī filma (ar Noru Džonsu un Džūdu Lovu, ja atminaties, - filma bija arī Rīgā), un sveša kontinenta pieredzes, tā teikt , atgriezies pie saknēm. Varoņsāga iz nekonkrētas un teiksmainas Ķīnas vēstures, ar žilbinošu, datora uzlabotu attēlu bija abstrakta un patētiska, dekoratīva un pretencioza, lai īgnākie no režisora cienītājiem piefiksētu vēl vienu Karvaja soli prom no saviem šedevriem. Par Kannu festivāla filmām varētu rakstīt vēl un vēl, pieminot, gan vienkārši burvīgo Vudija Allena jaunāko darbu „Vikija, Kristīne, Barselona” ar eksplozīvo Pēnelopi Krusu un „seksīgo” Havjēru Bardemu, Skārletai Johansonei piedaloties, bet paliekot ēnā, gan svaigāko Stīvena Spīlberga un Dzordža Lukasa kopdarbu „Indiana Džonss un Kristāla galvaskausa karaļvalsts”. Ja Vudijs Allens sajūsmināja sestdien, tad Spīlbergs un Co (Harisons Fords, Keita Blānšeta u.c.) kļuva par tradicionālās Kannu masu histērijas objektiem, kādu spēj izraisīt pat ne „kulta” Karvajs, bet vienīgi Holivudas” dievekļi”.Par iespēju ietikt Spīlberga un Co preses konferencē jau atkal kāvās dažādu tautību solīdu preses izdevumu pārstāvji, savukārt tie, kuri uz filmas pirmizrādi ieradās nevis stundu, bet tikai pusstunda agrāk, palika ar garu degunu un dziļu aizvainotību dvēselē. Amizanti, zinot, ka no ceturtdienas Spīlberga brīnums tiks drillēts neskaitāmu valstu neskaitāmos kinoteātros. Un filmu varēs redzēt bez kautiņiem un grautiņiem. Savukārt sajūsminātie Spīlberga piekritēji, ūjinot pie pirms sarkano trepju defilādes, filmas radošo komandu sveica, izrotājušies ar Indiana Džonsas cepurēm – uz bildēm izskaitās iespaidīgi, dzīvē tāpat. Visas pieminētās filmas Kannās startē ārpus konkursa – tātad ir tādas skaistas brošas pie šogad ārkārtīgi ekstrēmās, pat eksperimentālās konkursa programmas, bet par to citu reizi.Varbūt pamanījāt ziņu, ka igauņu režisors Veiko Ounpū Kannās ir atzīts par „Eiropas talantu 2008”. Filma, kura viņam atnesusi šo godu („Sv. Tomasa ciešanas”) gan festivālā nav rādīta, tālab jāuzticas augstu Eiropas Savienības amatpersonu viedoklim, kas igauņu jaunajam režisoram pasniedza šo balvu tieši šeit. (Eiropas talantu jau vairākus gadus izraugās Eiropas Komisija). Starp citu, „Rudens balle”, kas bija Ounpū pirmais darbs (filmas DVD var noskatīties Rīgas Kinomuzeja Sinematēkā) ir labs, pat ļoti labs – neirotiska mūsdienu studija, būtībā stilistiski līdzīga Jura Poškus „Monotonijai”, taču sakoptāka un dramaturģiski veiklāk būvēta (filma tika apbalvota pērn Venēcijas kinofestivālā). Jāpriecājas, ja vien, nedīdītu, neurdītu jautājums, kamdēļ igauņu kino jau atkal ir pierādījis, ka ir krietnu soli priekšā mūsējam. Vai tas ir talanta jautājums, stratēģijas problēmas, vai arī latviešu (kinematogrāfistu) nacionālās rakstura īpašības, cīnoties nevis par „lietu”, bet savā starpā?