Vēstures atgriešanās

Grāmatas nosaukumā Kagans spēlējas ar kādreizējā neokonservatīvā Fransisa Fukujamas sen diskreditēto jēdzienu par "vēstures beigām", kad Fukujama 1990.gadu liberālās demokrātijas īslaicīgā triumfa eiforijā sarakstīja grāmatu ar šādu nosaukumu. Kagans atzīst, ka īsais periods pēc Aukstā kara, kad viņa domubiedriem šķita, ka ideoloģiskais konflikts ir galā un liberālā demokrātija ir uzvarējusi, bija iluzors. Mēs viņaprāt esam atgriezušies pasaulē ar pretrunīgām nacionālām ambīcijām un interesēm, kas vairāk atgādina XIX gs. Šajā pasaulē nav vienkāršas formulas, kā prognozēt vai administrēt nacionālo valstu uzvedību. Tā nav pasaule, kurā dominē viena vara – Amerika, lai arī tā joprojām ir visietekmīgākā un spēcīgākā valsts globālā mērogā, pat pēc katastrofas Irākā. Tā arī nav pasaule, kurā trīs "impērijas" mēģina kontrolēt situāciju, balansējot viena pret otru. Tā ir pasaule, kurā daudzas valstis un viņu vadošās elites cīnās par pozīciju un priekšrocībām, dažas no viņām dedzīgi mēģinot pierādīt, ka šodienas priekšstati par ietekmi un statusu var tikt apgāzti un tiks apgāzti. Ja ir kāda plaša tendence, ko var sazīmēt pēdējos gados, tad tā ir autokrātijas kā reize efektīga un pat leģitīma valdīšanas veida atgriešanās. Ja ir kāda skaidra robeža iekšpolitikā, tad tā ir robeža starp demokrātiju un autokrātiju. Taču ārpolitikā šo robežu sazīmēt nav viegli. "Vēsture ir atgriezusies un demokrātijām ir jāsanāk kopā, lai to veidotu, vai arī citi veidos to viņu vietā," brīdina Kagans.