Vienkop un atstatus

Nesanāk atstatīt šķietami senus notikumus, kā, piemēram, 14.jūnija izvešanas, no brīvvalsts politikas izraisītās latviešu emigrācijas XXI gs. sākumā. Ne tālab, ka meklētu demagoģiskas paralēles genocīdam, bet tālab, ka ne represētie, ne emigrējušie šai valstij nesāp un nerūp. Tie tiek turēti atstatus no politiskās sirdsapziņas (vai tāda maz pastāv?). No apziņas izmestie. Nesanāk man nolikt revolucionāru lietussargu pie ziemas drēbēm, ja reiz divi politiskie spēki ar šī priekšmeta palīdzību sev uzbakstīja politisko slavu (vai tāda pastāv?). Nesanāk, jo politiķi ir piemērojušies cīņai ar savas tautas dumpīgo un manipulējamo daļu. Savas mafiozās varas neprāta apdullinātā spēkā viņi diendienā ņirdz sabiedrības ģīmī jo drosmīgāk. Šoreiz gan ar nopietnām sejām. Viņi salauzīs arī saulessargus, ja nāks vēl kāds tautas uzcēlējs, kam tas izdevīgi, jo cilvēkiem viss ir apnicis. Pa īstam. Līdz bezspēkam. Ka Vaškēvičs netraucēti staigā apkārt, bet viņa vārda pieminējums vien stindzina politiķu kalsnos, rūpēs par tautas nākotni nodeldinātos vaibstus. Šodien i skolniekam skaidrs, cik veiksmīgs ir pasu bizness, cik tālredzīgi ir studēt juristos. Kā turēt atstatus priekšstatu par Dievu, ticību no tā politiķu privatizētā Dieva, kas manifestē visatļautības triumfu, nesodāmības dzīres ar dažiem rituāli upurējamiem dzīvniekiem kā Jūrmalgeitas nu jau klusajā vēstures plānojumā? Brīžiem šie savas tautas nīcinātāji un niecinātāji pierāda, ka viņos ir cilvēka rudiments. Un tad viņi kļūdās. Tad iegadās tādas ķibeles kā Sudraba vai Loskutovs. Turpmāk tā vairs nedrīkst notikt. Visvarenībai nav nekāda sakara ar nabadzīgākās Eiropas valsts plēsīgajiem iedzīvotājiem. Jo dzīve īsa, uzvar stiprākais. Lopiski likumi, bet tā nu tā pasaule ar Dieva palīdzību radīta (atvaino, Dievs, par tik vienkāršu ironiju). Tuvojas Jāņu mistrērija, kosmiskie svētki, kad cilvēki kļūst dullas mušas un atrodas vistuvāk savu laikabiedru — dzīvnieku un kukaiņu dabai. Protams, ka varētu novelt visas valstiskās kustības un pārvērtības uz ezoterisko situāciju vasaras saulgriežu laikā, taču Latvijā, lai kā viens vai otrs cilvēks uztver enerģētisko plānu, politikā allaž uzvar brutālais spēks. Vai tālab, ka tas ir tik varens? Nē! Tāpēc, ka bezjēgas un nekaunības notrulinātie, nogurušie cilvēki nespēj stāties tam pretī, koncentrēt sevī ne tikai dabiski lopisko, bet arī dvēseliski apzinīgo. Varbūt tāpēc, ka apziņas spēkam un dabas enerģijām, ar ko mūsu zeme pārpilna, netiek piešķirta pienācīga nozīmība. Tikai smaidi. Tomēr viss pasaulē notiek neatkarīgi no tā, vai es smejos vai raudu, vai dzīvoju, vai mirstu. Nekas nav atstatus. Vismīļākais cilvēks aiziet citā pasaulē vienlaikus ar pirmo zemeņu ražu, vienlaikus zied akācijas, jasmīni un Jāņa Kristītāja rozes un citā zemes malā zemestrīcē aiziet bojā tūkstoši. Vienlaikus. Brutālie spēki ar dvēseliskajiem cīnās globālā polaritātē. Ja to apzinās, vieglāk dzīvot un likt pretī savu niecīgo, bet dzīvībai izšķirošo jāņuzāļu pušķi, savu sauju ar rasu.