Mazliet iekumpuši, nedaudz lācīgā un pat vientiesīgā gaitā domovije izspēlēja labdabīgus jokus, ka visiem smiekli un prieks. Sākumā viņu labdarbībai noticēja tikai bērni, tīrās dvēseles. Vēlāk jau spēlējās visi — pat tantes biznesa kostīmiņos un tēvoči šlipsēs. Iesildītājos domovije — Iļģu uzaicinātā Pēterburgas leļļu teātra aktieru grupa mūsdienu vidēji tipiskajam cilvēkam lika atcerēties, ka viņi — vadātāji, laumiņas un purva dūkņas, ļešije/meža gari, domovije/mājas gari — bijuši visās kultūrās. Viņi it kā iznira no folkloras pierakstiem, un mēs viņus atcerējāmies.
Viņi ir. Mājas gari.
Kad uz Nacionālā teātra skatuves Leldes Stumbres lugā Smiltāju mantinieki piesardzīgi deguntiņus no kulisēm izbāza, mazliet gāzelīgā gaitā izklumpačoja, izsteberēja, izkūņojās septiņas sievas un izdvesa skaņas, šķita — kur esmu redzējusi? Mazliet iekumpušas, nedaudz lācīgā un pat vientiesīgā gaitā viņas izspēlēja jokus ar sadzīves priekšmetiem, savā vien valodā komentējot notiekošo uz skatuves Smiltāju sētā, savā valodā juta līdzi, kā seriālu vērotājas vēlreiz izdzīvoja skatītāju pieredzēto. Atpazinu uzreiz! Jā...
Kad viņas ierunājās tādā kā lingvistiski un fonētiski pazīstamā, bet nesaprotamā valodā, iesākumā zāle sastinga. "Jevu — puisiets ar ir jātaka?..." Sajūsmā noelsās vēlāk! Sak, kas tad nu — septiņas ciema garās mēles, septiņas tenku vāceles, septiņas vecenes, kurām lielākais prieks lūrēt aiz kaimiņa sētas? Drīz vien zālē iečaukstējās teātra programmiņas, jo nespējām izturēt, nesaprotot — a kas tās tādas par lomām?
Kauķienes. Mājas gariņi.
Nekāda folklora. Viņi ir. Kauķi, māju gari, bijušo mājas dzīvotāju dvēseles. Kuri dzīvojam vecās lauku mājās, to zinām, bet kaunamies citiem stāstīt. Esam viņus sajutuši, ar viņu darbošanos sastapušies. Pajautāšu — jums vienmēr lauku mājās un sētā sadzīves priekšmeti atrodas tur, kur iepriekš nolikāt? Protams, ka ne! Tepat tak bija... Kurš pārliek kapļus, dārza šķēres vai nažus citā vietā? A ko es teicu? Reče nu — jums arī kauķi darbojas! Mājas gari...
Viņi dzīvo līdz ar mums. Blakus. Klātir.
Kad kauķienes vārdoja, zāle aizturēja elpu. Ieklausījās šajā valodā, kas ir mūsu aizmirsta. Sakarīgos, pat paplašinātos teikumos kauķienes uzbūra tekstus, kur režisore Indra Roga vārdus no Janīnas Kursītes Vārdenes vienuviet sapērļojusi kā krellītes. Brīžos, kad vārdi vai teksta kopums šķita saprotams, gribējās lepni saukt — jā, es atcerējos! Mēs sapratām mūs pašus! Mēs vēl neesam nākamībai lēmēti, ja mēs atceramies, mēs zinām, mēs saprotam mūsu seno valodu.
Mūsu senā valoda nu ir kļuvusi mājas garu valoda.
Mēs, tagadējie sprauni dzīvie, arī aiziesim. Gan jau kāds no mums, modernajiem cilvēkiem biznesa kostīmiņos un šlipsēs, atgriezīsies savās vecajās mājās kā velis, kā mājas gars. Kā kauķis. Dies" vien to zina. Mēs būsim kā viņi tagad.
Varbūt mūsu pašu pēcnācējiem, kuri mantos mūsu mājas, nesaprotama šķitīs mūsu runāšana un nākamajai Kursītei mūsu valoda šķitīs eksotika. Paceļam kausus — lai tie, kurus paši radām, vēlētos un varētu saprast. Eima ķuidēt tā, lai mums, pagarē aizejot, makariem būtu ko tālāk dzievāt! Lai mums luča! Lai mums daudz luņģību, lūkažu, rādīņu! Lai mums lilas šujas! Lai būtu ko lejupielādēt!