Zelta ezers, sudraba ezers
1. jūlijā atver L.Muktupāvelas grāmatu "BrāliBrāli: Balsu burvji brāļi Kokari"
Intervija, atzīmējot Laimas Muktupāvelas darba BrāliBrāli: Balsu burvji brāļi Kokari iznākšanu apgādā Dienas Grāmata, pagājušās piektdienas vakarā bija sarunāta ar rakstnieci vienu. Viņa mazliet kavē, un tad no pustumsā grimstošajām Latviešu biedrības nama telpām piepeši, šķiet, ienirstam neliela virpuļviesuļa epicentrā. Latvijas televīzija atbraukusi filmēt, kā L.Muktupāvela un brāļi Kokari paraksta pirmās grāmatas. Kamēr tiek atplēsti iepakojumi, izdomāta kārtība, kādā grāmatas virzīs ap galdu, kurš rakstīs pirmais un kur, intervija, protams, nenotiek. Arī vēlāk, kad operators aizbrauc, bet trijotne iekārtojas, lai parakstītu vēl simt grāmatu, par interviju šo sarunu grūti nosaukt — verot vaļā grāmatu pakas, lai darbs virzītos uz priekšu ātrāk, uzdodu vien dažus jautājumus. Toties runā paši grāmatas vaininieki. Ieskanas gan ikdienas sīkumi, gan ierunātas leģendas, bet pāri visam tomēr rodas sajūta, ka noticis kaut kas labs, jo sirsnību, kas valda šo trīs cilvēku attiecībās, gan vārdos, gan intonācijās izteikto, malā stāvētājam saviem vārdiem grūti aprakstīt.
"Redzat, cik skaisti?" "Mums jau nedeva lasīt…" "Visu viņi ir izlasījuši!" Liela daļa sarunas tā arī paies — puspajokam, runājot citam caur citu. Reizēm — nobeidzot cita iesāktu teikumu. Bieži L.Muktupāvelas teikumiem akcentus palīdz atrast Imants Kokars. Piemēram, cik lielā mērā grāmata ir romāns un cik — dokumentāls pētījums? "Dokumentāls pētījums…" iesāk rakstniece. "… romāna stilā," nobeidz Imants Kokars, un tā arī paliks. No brāļiem varot mācīties, kā kļūt par līderi, cienot citus. Kā izturēties pret sievietēm. Kā izveidot izcilus korus… L.Muktupāvelas stāstījums brīžiem ir emocionāls, brīžiem vēstures faktos balstīts. "Man reiz prasīja — kā jūs tā varējāt korus izveidot? Kur iet, tur izveido labu kori. Bet mēs jau neveidojām kori, mēs veidojām instrumentu, kas labi skan. Stradivāri vijoles taisīja no laba materiāla, bet cits nemācēja iztaisīt — tikai viņš. Kāds viņam no augšas bija ieteicis, kā jābūvē," tā par sevi un brāli savukārt saka G.Kokars. Kā lielākajā daļā abu izteikumu, sajaucas pašironija un atklāts godīgums.
No brāļiem Kokariem varot mācīties arī kompromisu mākslu. Laima Muktupāvela, kas vēl pirms nepilna gada, uzsākot darbu, ar slavenajiem kordiriģentiem personiski neesot bijusi pazīstama, bet darba beigu stadijā ieaicināta dzīvot viņu mājā — lai ērtāk, par faktiem ar saviem varoņiem esot runājusi daudz. Pirmkārt, par grāmatas ieceri. "Viņi jau vairāk gribēja par mūziku, par to, kā viņi ņēmuši karogus, pirmās vietas. Bet to muzikologi pierakstīs. Man vairāk interesēja — kas notika?" Tas esot L.Muktupāvelas trumpis — nedziedāt korī, jo viņa izjūtot ne vien katras Kokaru diriģētās dziesmas skaistumu, bet spējot paskatīties uz tām arī kontekstā. Otrais jautājums esot bijis — kas stāstīs? "Vismaz Imantam tas no sākuma bija šoks — Edīte bija tikko aizgājusi, un es saku — es būšu Edīte, mirusī sieva. Kad es pirmo nodaļu lasīju, mēs ilgi sēdējām un raudājām. Bet viņa zina, mīl, ir redzējusi. Un arī tad, kad tu esi aizgājis, tu esi klāt un vari stāstīt."
Trešais jautājums — ko rakstīt? "Laima neraksta to, ko es esmu stāstījis. Viņa uzraksta to, ko mana otrā sieva pilnīgi aplami sastāstījusi," piezīmē Gido Kokars. "Kādas muļķības! Katrs cilvēks vienu gadījumu redz citādāk." Var nojaust, ka šāda veida sarunas bijušas jau agrāk, kaut tagad no tām joki vien atlikuši. "Es teicu — šitas neiet cauri. Kam tu tici — man vai viņai?" "Viņš, knīpstanga, visu pārbauda — vai esmu izlabojusi." Arī tas esot grāmatas trumpis. "Visu esmu saskaņojusi ar brāļiem. Kad pēc dienas darba salīkušu muguriņu vēlreiz bijām izgājuši visai grāmatai cauri, Gido teica — tagad es zem šīs grāmatas parakstos." "Zini, kas ir par nelaimi — kad viens pats lasu, nav kompānijas, man notek asara," tā I.Kokars.
"Man vieglāk bija tur, kur viņi abi ir kopā. Tad viņi ir kā upe. Kad katrs sāk parādīt savu dabu, upe tā kā pašķiras, tomēr viena otru vēro. Es to redzu kā divus ezerus — vienu zelta, otru sudraba. Abi dzīvīgi, virmo, neviens nav labāks," tā abu brāļu attiecības ar pasauli raksturo L.Muktupāvela. "Bet zelts ir dārgāks, sudrabs — lētāks…" zobgalīgā tonī iespraucas G.Kokars. Laima nepiekrīt. Abiem Kokariem salīdzinājums tomēr patīk. Zelts, sudrabs, pluss, mīnuss. ("Tikai nevajag pārprast — elektriskā strāvā pluss ir tikpat spēcīgs kā mīnuss. Citādi nevar saturēt kopā," tā I.Kokars.) Arī diriģenta zizlis un fuksītis, ar ko pielāgots darba krēsls uz Buļļiem rakstīt atbraukušajai Laimai. "Dvēsele — Gido, prāts — Imants. Un tad viņi abi divi, zeltu un sudrabu maisot, top, paskat, kādi tīrradņi! Alķīmiķu cienīgs darbs," tā L.Muktupāvela. Kāds sakausējums izveidojies grāmatā, atliek vērtēt lasītājiem.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.