Zem Amerikas ādas

Freijs rakstot labi, jautras, izklaidējošas žurnālistikas stilā. Sevišķi aizraujoši esot viņa novērojumi par Buša administrāciju. Kopā ar simtiem citu žurnālistu viņš, piemēram, ir bijis aicināts uz Baltā nama Ziemassvētku balli, kur dabū pārmīt dažus vārdus ar Džordžu Bušu, kurš izspēlē vitālu, bet parupju joku, kas demonstrē, ka Bušam, neraugoties uz viņa kareivīgajām tendencēm, piemīt arī zināma humora izjūta, sava veida primitīvs patiesīgums pret sevi. Freijs uz Vašingtonu tikai komandēts 2002.gadā, saspringtajā periodā pēc 11.septembra uzbrukumiem. Viņš vēro Vašingtonas politisko un sociālo vidi ar zināmu neitrālu distanci, bet nereti arī ar bijīgu. Viens no viņa informatīvākajiem stāstiem ir par “domu tvertņu ieleju” - varas koridori Masačūsetas avēnijā, kur savācas nācijas prāti, lai lemtu, ko darīt ar Tuvajiem austrumiem un tamlīdzīgi. “Kārnegija Fonds, Brūkinga Institūts, Mantojuma fonds, Paula Nitzes Starptautisko studiju skola, Kato Institūts, Demokrātijas fonds, Ārlietu padome un tik daudzi citi pulcējas ap šo centrālo smadzeņu asi,” Freijs komentē, - “Vašingtona savā veidā ir kā Oksfordas Universitāte ar lielu armiju.” Freija komentāri esot izklaidējoši, taču šis vieglums arī atklāj kādu citu kaitinošāku šo eseju aspektu – dziļuma trūkumu. Kā norāda "The Guardian", gribētos, piemēram, pilnīgāku “think-tank” jeb domu tvertņu fenomena izklāstu, ņemot vērā to vēsturi un faktu, ka šos fondus pārsvarā dibināja labējie uzņēmēji, kuri bija neapmierināti, ka tik daudz intelektuāļu nāca no universitātēm, kur dominēja kreiso idejas (vismaz viņu redzējumā). Plāns bija savervēt spēcīgus prātus labējiem spēkiem un dot konservatīvajai ideoloģijai zināmu intelektuālu svaru. Šo fondu darbinieki tagad ģenerē komentārus rakstus lielākajām avīzēm un žurnāliem un sniedz padomus valsts administrācijai. Šo iespaidīgo prātu kopienā arī dzima Irākas karš, viņu galvenais sasniegums. Freijs spēj raksturot šos labējos intelektuāļus ar labu literāru iztēli. Taču nogurdinošāki esot amerikāņu klišejiskie portreti. Viņš pārlieku kavējas pie “resnajiem amerikāņiem” un nespēj pretoties banāliem vispārinājumiem, - “kas Lasvegasa ir grēkam, Holivuda filmām un Detroita automobiļiem, Vašingtona ir varai.” Grāmatas tēma lielākā mērā esot Vašingtona nekā visa Amerika. Freijs sniedz inteliģentu ieskatu ASV galvaspilsētā, tās īpatnībās. Viņš arī demonstrē ka Vašingtonai un tās politiskajām manipulācijām ir “neproporcionāla ietekme uz visu planētu”. Taču autors nepaskaidrojot pietiekami izsmeļoši, kāpēc tā ir.