Zigfrīda līnija

1 Dīvainā kārtā šī blēņu dziesmiņa Otrā pasaules kara laikā bija iecienīts kaujas gara uzkurināšanas līdzeklis sabiedroto karaspēka rindās. Bezbēdīgie vārdi un ņiprais meldiņš, sacerēti Lielbritānijā tā saucamā Savādā kara spriedzes pilnajā sākumā, pavadīja sabiedroto kareivjus arī izšķirošajos uzbrukumos Vācijai kara pēdējā gadā. Tomēr šī Siegfried Line, kas apspēlēta dziesmas tekstā, ir nevis kaut kāda tieva aukliņa, nostiepta starp diviem kokiem un izrotāta ar veļas knaģiem, bet gan Zīgfrīda līnija - draudīga nocietinājumu ķēde, kas stiepās no Šveices līdz pat Nīderlandei un bija celta kā Vācijas atbilde franču nocietinājumiem - Mažino līnijai. Situācija, kad nocietinājumus nosauc kāda ministra vārdā, kā tas bija franču gadījumā (Andrē Mažino bija Francijas kara ministrs), gluži labi iederas šādu pasākumu loģiskajā shēmā, taču nodēvēt tamlīdzīgu aizsardzības būvi par godu Zīgfrīdam, XIX gadsimtā sarakstītās Riharda Vāgnera operas leģendārajam varonim (kura vārds piedevām vēl bija dots arī paša komponista miesīgajam dēlam) - vai tas tomēr nenozīmēja novest šo vācu aizraušanos ar mītu darināšanu mazliet par tālu? Taču jau atkal pierādījās, ka mīts ir un paliek pats jaudīgākais propagandas rīks, jo, neraugoties uz to, ka paši vācieši savai aizsardzības līnijai bija devuši krietni prozaiskāku vārdu, nosaucot to par Westwall, par Zīgfrīda līniju, tāpat kā tās Pirmā pasaules kara laika ekvivalentu, šo būvi spītīgi dēvēja neviens cits kā sabiedrotie. Nav šaubu, ka Vāgners to būtu uzskatījis par pierādījumu šī milzu šķēršļa ja ne taustāmajam, tad vismaz mītiskajam spēkam, no kura sabiedrotie atšķirībā no viņa paša Zīgfrīda neapzināti baidījās. Tik tiešām, Vāgnera neuzvaramais varonis Zīgfrīds nebīstas itin nekā, un krietna daļa no komponista operas Zīgfrīds (trešās no četrām Gredzena cikla daļām) darbības izriet no idejas, ka Zīgfrīdam jāiemācās baidīties. Kāpēc viņam tas būtu jāiemācās, līdz galam skaidrs gan nekļūst, jo vispārējā Vāgnera pasaules kārtībā tieši bailes no nāves ir visa mīlestības trūkuma avots, un tikai caur mīlestību iespējams atrast glābiņu. Lai nu kā, Zīgfrīds cītīgi nododas baiļu apgūšanai. Tas viņam izrādās pats grūtākais, jo pat derdzīga pūķa nogalināšana varonī neizsauc nekādas baisas izjūtas. Vāgnera sākotnējā Gredzena cikla iecerē tieši Zīgfrīds ir galvenais varonis, un pirmajos uzmetumos notikumi, kas mums tagad pazīstami no operu cikla Nībelungu gredzens, bija apkopoti ar pavisam citu nosaukumu - Zīgfrīda nāve. Tomēr Gredzena komponēšanas gaitā Vāgnera galvenā uzmanība no Zīgfrīda pievērsās Votanam, kurš kļuva par cikla centrālo tēlu. Fakts, ka ievērības centrā Zīgfrīda vietā tagad nonācis Votans, atspoguļo pārmaiņas paša Vāgnera uzskatos un pārliecībā - sākot strādāt pie Gredzena, komponists uzskatīja, ka pasaules nelaimes ārstējamas ar sociopolitiskām zālēm, taču, kad darbs jau tuvojās beigām, viņš saprata, ka īstajam dziedinošajam līdzeklim ir metafiziska daba. Ķeroties pie operu cikla, Vāgners bija pārliecināts, ka viņa cildenais varonis Zīgfrīds, šī pilnīgākā no cilvēciskām būtnēm, ar savu rīcību atnesīs jaunu un taisnīgu sabiedrību, kam pamatā likta mīlestība, taču, kad darbs bija jau gandrīz gatavs, komponists aptvēra, ka nepieciešams sarežģītāks un filozofiskāks risinājums un ka patiesi varonīgais un nepieciešamais solis ir Votana atsacīšanās. Vāgnera uzskatu maiņai bija progresējoša daba - tie attīstījās visus tos vairāk nekā divdesmit gadus, kuru laikā dzima Gredzena cikla ideja un tika sarakstītas pašas operas. Daļēji šādas pārmaiņas var izskaidrot ar ārējiem vēsturiskajiem apstākļiem (plaši pazīstams Džordža Bernarda Šova rakstītais: Vāgners esot pārdomājis tāpēc, ka "1848.gada Zīgfrīdi piedzīvoja bezcerīgu politisko izgāšanos, bet Votani, Alberihi un Loges guva acīmredzamus politiskus panākumus…"). Tik tiešām - Zīgfrīds un Brunhilde sāka kā sociālie radikāļi 1848.gada revolucionārajā Drēzdenē, bet no jauna sastapās pēc kādiem divdesmit gadiem Lucernas ezera rāmajos krastos buržuāziskajā Šveicē, kad Vācijā savu plaukumu bija sasnieguši Bismarka laiki. Starplaikā Vāgners bija arī pievērsies Šopenhaueram, kura filozofiskā sistēma gan nesaskanēja ar Gredzena sākotnējo ideju, tomēr piešķīra stingrāku formu komponista līdz galam neizstrādātajām, taču ne mazāk pesimistiskajām atskārtām. Starp Zīgfrīda pirmo divu un pēdējā cēliena sarakstīšanu bija divpadsmit gadu pārtraukums, un operai gan tonāli, gan formāli kaut kādā mērā trūkst pārējo trīs Gredzena daļu konsekvences. Tas ir viens no retāk izrādītajiem desmit lielākajiem Vāgnera darbiem (paies teju vai pāris stundu, pirms jūs izdzirdēsiet kaut vienu sievietes balsi - šeit nebūs nekādu amizantu valkīru pulciņu). Neraugoties uz to, Zīgfrīdā ir arī savi kompensējošie momenti: iespējams, pati svarīgākā no lielajām konfliktu ainām (Votans un Erda), tāpat arī, iespējams, pati aizgrābtākā pasāža (Brunhildes pamošanās). Nav nejaušība, ka abas šīs ainas atrodamas operas trešajā un pēdējā cēlienā. Laikā, kad Vāgners pēc divpadsmit gadu pārtraukuma no jauna ķērās pie Zīgfrīda rakstīšanas, viņš baudīja salīdzinoši idillisku dzīvi ar dzīvesbiedri Kozimu savā Tribšenas villā Lucernas ezera malā. Viņš bija arī atradis sev (un Zīgfrīdam) izeju no metafiziskā un muzikālā strupceļa, kura dēļ vairāk nekā pirms desmit gadiem bija spiests pamest savu varoni pacietīgi gaidām zem liepas zariem. Lai Vāgnera laimes kauss būtu pilns līdz malām, 1869.gadā Kozima dāvāja viņam dēlu - komponista vienīgo dēlu, kuram tika dots Zīgfrīda vārds. Ja varam ticēt Kozimas dienasgrāmatai, Zīgfrīda un Brunhildes pēdējo duetu šajā operā iedvesmojis tieši minētais priecīgais notikums. Rītā, kad Vāgners saņēmis ziņu par dēla piedzimšanu, viņš kļuvis par liecinieku brīnišķīgi skaistam saullēktam pār Rigi kalnu; to pavadījušas zvanu spēles skaņas, kas plūdušas no Lucernas ezera pretējā krasta. Šīs laimīgās sagadīšanās iedvesmotais noskaņojums novedis pie tā, ka tapis viens no visu laiku izcilākajiem operas fināliem. Zīgfrīda fināls ir pats priekpilnākais brīdis visā Gredzena ciklā: Brunhildes un Zīgfrīda balsis, vienai otru pamazām atklājot, pieņemas spēkā, līdz visbeidzot saplūst vienā no Vāgnera retajām kadencēm. Klausītājs tiek vedināts domāt, ka nu sasniegta jauna pasaule, kam pamatā likta nevis vara, bet mīlestība. Skurbinošajā cerību notī, uz kuras Zīgfrīds izskan, nav ne mazākā mājiena uz jelkādu Šopenhauera ietekmi. Nīčem būtu paticis, ja Gredzens beigtos tieši šādi, ar aizgrābtības gavilēm klintsgalā. Taču Vāgnera pasaulē labajam nav lemts ilgs mūžs, un pat brīdī, kad komponists rakstīja Zīgfrīda noslēguma ainas, viņam prātā jau bija gluži cits lielais fināls. To, kā viss patiešām beigsies, var nojaust, ieklausoties Erdas un Votana sarunā Zīgfrīda trešā cēliena sākumā, kuru Vāgners pats nosaucis par "mana traģiskākā varoņa cildenāko ainu". Erda nav pielūdzama - nenovēršamo notikumu gaitu pasaulē nav iespējams apturēt; dieve pārmet Votanam, ka tas viņu pamodinājis no miega. Votans pasludina, ka varonīgi atsakās no savas varas ("Tas, ka dievi drīz var mirt, man sāpes nedara; es pats šīs beigas esmu vēlējies!), liekot saprast, ka caur šo viņa - un arī citu - atsacīšanos var tikt nodibināta jauna pasaules kārtība. Tam, ka slavenajā Vīlanda Vāgnera Baireitas iestudējumā Zīgfrīda 1. cēliens norisinās cilvēka smadzeņu tumšajos kaktiņos, ir dziļa jēga. Morāla pagrimuma avoti meklējami mūsos pašos, un risinājumu visām cilvēces nelaimēm iespējams rast ne jau kādā jaunā ideoloģijā, bet gan pasaulē, kurā cilvēki, atsvabinājušies no naudas un varas važām, rīkojas nevis pašu interesēs, bet visu labā. Votana likuma un politikas sistēmas sakāve noved pie tā, ka nepieciešama jauna kārtība, taču to nav iespējams sasniegt tikai ar šādas pašas varas pārcelšanu citur. Tas prasa veselu vērtību maiņu - maiņu, kam jānotiek ikvienā indivīdā. Glābiņu, ja tāds vispār atrodams, neatnesīs kāda dievu uzspiesta sistēma; ceļš uz to ved caur katra cilvēka morālo izvēli. 1 Mēs izkārsim veļu uz Zīgfrīda līnijas, Vai tev nav kas mazgājams, mīļo māt? Mēs izkārsim veļu uz Zīgfrīda līnijas, Ja Zīgfrīda līnija tur vēl būs.