Zirnekļa tīkls smilgās

Ieteicamāk būtu sākt ar kādu no Priedes agrākajiem romāniem: Saule špagas asmenī, Mēnesstars pār jūru vai Kamenes uz stīgām, jo jaunākajā darbā Zirnekļa tīkls smilgās rakstniece izvēlējusies grūtāk ekranizējamu stāsta manieri. Proti, viena no Priedes romānu ar gadiem arvien uzkrītošākajām iezīmēm - didaktiskā monologa (vēstītājas vai kādas varones izpildījumā) pārsvars pār sižetisko risinājumu šai darbā kļuvis izteikts. Iekšējais monologs par eksistenciāliem jautājumiem, mūžību, dzīves jēgu, pasaules neizskaidrojamību, kas romānā sāk vērpties jau uzreiz aiz ievada epizodes, līdzsvaro darba sadzīvisko pusi a la Monika Zīle, kura sižets sākotnēji virzās pa ierastu taku - uz ikdienišķu lauku un pilsētas ainavu fona norit četru sievieškārtas varoņu dzīves fragmenti, sīkbūšanas un nebūšanas. Vairāku paaudžu sieviešu laime un likstas, kā visos Priedes romānos, izšķetinātas rūpīgi, lai arī vienkāršoti, kamēr vīriešu tēli spēlē vien statiskas otrā plāna lomas. Zirnekļa tīkls smilgās uzrāda arī citu "priedisku" iezīmi, proti, sapņa un realitātes dimensiju saplūsmi, sirreālā ielaušanos ikdienas dzīvē, kas te skaļāk, te klusāk ieskanas arī citos autores romānos. Reālistiskā, pat piezemētā garā sāktais stāsta kamols pēkšņi apmet kūleni un izverd fantastisku motīvu burbuļos - tepat līdzās mītoša un īgstoša mūsdienu latvieša prozaiskajai dzīvītei negaidīti pieskaras folkloras un mītu neizzināmā pasaule.Autore līdz galam neatklāj, cik tālu mistiskais patiesi ielaužas ikdienā, vai varbūt tas ir tikai varoņu emocionālo uzplūdu simbolisks atveids. Tomēr mītisku būtņu, noslēpumainu, apburtu vietu klātesamība signalizē, ka varones patiesi katra savā veidā sastopas ar citpasaulīgo, it kā lai kompensētu savas tikai pa pusei izdevušās latvju cietēju dzīves.Māsas romānā, šķiet, reprezentē tipiskākās mūsdienu latviešu sievietes - saltā, noslēgtā biznesa lēdija Konkordija gandrīz patoloģiski pieķeras savai leļļu kolekcijai kā ģimenes aizstājējai viņas tukšajā eksistences lauciņā. Jaunākajai māsai - kā no kāda agrāka gadsimta izkāpušajai lauksaimniecei un tautasdziesmu zinātājai Madarai vistuvākā ir folkloras pasaule, viņa arī visvairāk kontaktējas ar mītiskajām būtnēm, sākot ar rūķiem un beidzot ar veļiem. Visnoslēpumainākā ir vidējā māsa - šķietama neveiksminiece, vientuļniece Līze, kas romānā darbojas kā sava veida guru Madaras meitai Rozei - dumpīgai pusaudzei un fanātiskai patiesības meklētājai, apgaismojot šo mācekli gan ētiskos, gan filozofiskos, gan ezotēriskos jautājumos. Lielu romāna daļu veido Līzes un Rozes garīgie ceļojumi kādā ārpusmatērijas dimensijā, kur sastopami mirušie un nedzimušie, izkarojamas cīņas ar pašu emocijām utt. Paralēlās gara pasaules centrā ir interesanta ideja: izjūtām doti taustāmi apveidi - dzīvnieki, kuri jāpieradina, ceļiniekam iepazīstot sevi pašu; citpasaules esamība šķietami novirza romānu fantāzijas žanra kategorijās, tomēr šī latviski maģiskā pasaule vēl ir pārāk vienpusīga un neizstrādāta, lai būtu pašpietiekama. Savukārt otras paralēlās pasaules, kas ir pirmās hiperbolizēti negatīvais atspulgs, atainojumā manāmas daudzas cita fantastikas romāna - nesen latviski izdotā ukraiņu rakstnieku M. un S.Djačenko darba Lana. Mežonīgā enerģija atblāzmas, kas vedina domāt, ka negatīvisma attēlojums pārdabiskā vidē bijis pāri pozitīvi noskaņotās rakstnieces spēkiem.Autore vietumis mēģina aktualizēt arī sabiedrībā nozīmīgas tēmas - sociālās nevienlīdzības, viendzimuma mīlas un reliģijas attiecību jautājumus -, taču visbiežāk šīs tēmas tiek tikai pasviestas, nevis attīstītas. Šķiet, ka tām piekritusi tikai vides aktualizācijas (mūsdienas taču!) loma, taču šī daudzpusība rada drīzāk haotisku nekā sazarotu iespaidu. Autores nelaime ir tā, ka visu, kas būtu atstājams nojausmās un pustoņos, viņa izskaidro jo plaši, daudzviet atkārtojoties, kamēr šķiet, ka lasām vairs ne romānu, bet pašas rakstnieces filozofisko dienasgrāmatu, kurā nav un nevar būt ievērotas nekādas romānistikas pamatpatiesības, piemēram, visu sižetisko līniju atrisinājums, tēlu psiholoģiskā pamatotība. Daļēji to apstiprina arī pati autore, atzīstot, ka grāmata ir viņas un meitas kopdarbs - nav izslēgts, ka tādēļ tekstā ļoti daudz tīri pusaudziskas kaisles un neloģikas. Romāns tikai iegūtu, ja tiktu izsvītroti daudzie emocionālie dzejas panti, ar kuriem bagātināti monologi un kas runas plūdumam atņem dabisko skanējumu. Tomēr nevar noliegt, ka Daces Priedes daiļrades viengabalainība, naivums un nesamākslotība ir unikāla parādība latviešu literatūrā.