Advokāts Rožkalns: Tiesības uz veselības aprūpi - garantētas, bet bez garantijas

Latvijas Republikas Satversme veselības pieejamības jautājumu regulē visai abstrakti un īsi - 111.pantā teikts, ka "valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu", taču, kas konkrēti ir šis minimums, atstāts likumdevēja un likuma piemērotāju izlemšanai. Ārstniecības likums paredz, ka valsts pienākums ir sniegt neatliekamo palīdzību, taču skaidru kritēriju šīs palīdzības satura definēšanai nav. Valsts apmaksātās neatliekamās medicīniskās palīdzības apjomu šobrīd nepamatoti nosaka Ministru kabinets, lai gan tas principā var būt tikai Saeimas kompetences jautājums. Arī attiecībā uz citiem veselības aprūpes pakalpojumiem ir spēkā Ministru kabineta 17.12.2013. noteikumi Nr. 1529 "Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība", kuros uzskaitīti valsts apmaksātie pakalpojumi un tie pakalpojumi, kuru izdevumus valsts nesedz. Problēma veidojas gadījumos, ja cilvēkam ir kāda patoloģija, kas nav iekļauta minētajā regulējumā, bet kas apdraud dzīvību. Piemēram, nesen sabiedrībā plašu rezonansi raisīja Nacionālā veselības dienesta (NVD) atteikums jaunai sievietei ar dzīvībai bīstamu slimību – pulmonālo arteriālo hipertensiju - finansēt plaušu transplantāciju, kas bija vienīgais risinājums dzīvības glābšanai. Operācijai ārzemēs nepieciešamie 100 000 eiro tika savākti ar ziedojumiem. Ierēdņu atteikums tika pamatots vienkārši – plaušu transplantācijas apmaksa Latvijas normatīvajos aktos nav iekļauta, taču netika ņemts vērā, kāpēc vispār nepieciešama orgānu transplantācija un kāpēc valstij tā būtu jāapmaksā.

Par valsts līdzekļiem Latvijā ir iespēja transplantēt nieres, aknas (bērniem), arī sirdi, kas izmaksu ziņā ir dārgas operācijas. Visas šīs operācijas nepieciešams veikt gadījumos, kad izsmeltas citu ārstniecības metožu pielietošana un ir nepieciešams glābt pacienta dzīvību. Kāpēc daudzos gadījumos valsts orgānu transplantāciju apmaksā, bet tieši plaušu transplantācijas operācijas - nē, kaut gan arī tas ir vienīgais veids dzīvības glābšanai? Likumdevēja mērķis, nosakot Satversmē to, ka valstij ir jāsniedz zināmas garantijas (tai skaitā finansiālas) veselības aprūpes jomā, ir panākt, lai netiek apdraudēta cilvēka veselība un dzīvība. Ja no medicīniskā viedokļa cilvēks bez plaušu transplantācijas nevar dzīvot, no valsts puses ir kļūda atteikties par šo pakalpojumu maksāt. Minētajā gadījumā pacients varētu vērsties tiesā un apstrīdēt NVD nelabvēlīgo lēmumu, taču, protams, šis process nav viegls, prasa laiku un citus resursus, kas smagas slimības gadījumā var būt apgrūtinoši vai pat pilnībā neiespējami.


Interpretē slimajam par sliktu

Kaut gan kopumā tiesiskais regulējums veselības aprūpes pieejamības jomā Latvijā ir taisnīgs, problēmas sagādā šī regulējuma izpilde atbilstoši tā jēgai un mērķiem. Cilvēkam nav garantiju, ka sarežģītākos veselības problēmu gadījumos neskaidrie normatīvie akti netiks interpretēti viņam par sliktu. Latvijā sabiedrība to apzinās, par ko liecina lielais iedzīvotāju atbalsts, ziedojot līdzcilvēkiem veselības problēmu risināšanai. Labdarības portāla Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta jokojot ir atzinusi, ka iedzīvotāju ziedojumi, kas ir daudzi miljoni eiro, varētu tikt ierēķināti kā valsts veselības aprūpes budžeta sastāvdaļa, lai nodrošinātu valsts nesegtās saistības. Taču, nopietni runājot, ziedotāju lielā aktivitāte norāda, ka sabiedrība kopumā labi apzinās nepieciešamību atvēlēt vairāk līdzekļu veselības aprūpei un ka ar ziedojumiem iespējams palīdzēt tiem, kam palīdzība patiešām visvairāk nepieciešama. Vienlaikus tas arī norāda uz to, ka valsts pārvalde līdz šim nav spējusi izveidot efektīvu veselības aprūpes finansējuma sistēmu, gan motivējot nodokļu maksāšanu, gan nodrošinot saprātīgu un pārskatāmu valsts budžeta līdzekļu administrēšanu, gan arī veicot šo līdzekļu taisnīgu izlietojumu.


Maksā dubulti

Latvijā veselības aprūpes jomā juristi visvairāk sūdzību no pacientiem saņem saistībā ar valsts kompensējamo medikamentu un dārgu medicīnisko tehnoloģiju pieejamību. Piemēram, administratīvajā tiesā nesen nonākusi sūdzība par valsts atteikumu pēkšņi pārtraukt kompensējamo zāļu apmaksu. Ierēdņi lēmumu pamatojuši ar to, ka sistēmā ir ienākušas jaunākas un lētākas zāles, taču nav ņemts vērā, ka pacientam jaunās zāles no medicīniskā viedokļa nav piemērotas. Šāda prakse nav pieļaujama, jo arī Satversmes tiesa savos spriedumos ir atzinusi, ka valsts pienākums ir ne tikai formāli radīt veselības aprūpes sistēmu, bet arī sekot līdzi, vai šī sistēma pacientiem ir finansiāli pieejama. Nedrīkst būt tā, ka kādu laiku pacients saņem dzīvības uzturēšanai nozīmīgas un valsts pilnībā apmaksātas zāles, bet pēkšņi valsts ekonomisku apsvērumu dēļ par šīm zālēm viņam no personīgiem līdzekļiem nākas maksāt pat vairākus tūkstošus eiro mēnesī.

Tāpat sūdzību avots nereti ir arī valsts definētie apmaksātie pakalpojumi, uz kuru saņemšanu noteiktas nesamērīgi garas rindas. No ierēdņu puses netiek sekots līdzi, vai šīs rindas ir saprātīgas. Piemēram, bērnam pēc traumas ir nepieciešama steidzama rehabilitologa palīdzība, bet jebkura ilgstoša kavēšanās un mēnešiem gara gaidīšana rindās valsts apņemšanos segt šo pakalpojumu izmaksas padara bezjēdzīgu. Šādā gadījumā vecāki, rūpējoties par bērnu veselību, ir spiesti norēķināties no personīgajiem līdzekļiem, kaut gan viņi ar nodokļiem jau vienreiz ir samaksājuši par veselības aprūpi. Brīdī, kad patiešām vajag palīdzību, jāmaksā vēlreiz - no savas kabatas – tātad jāmaksā dubultā, jo valsts nav spējusi radīt veselības aprūpes sistēmu, kas efektīvi darbotos.

Neadekvāti ilga gaidīšana skar arī pacientus ar retām diagnozēm, kam nepieciešami kompensējamie medikamenti no tā sauktā C saraksta. Gadījumos, ja ir sasniegts C sarakstā noteikto pacientu skaits, normatīvajos aktos ir jāprecizē maksimālais gaidīšanas laiks, pēc kura pacients var saņemt zāles, jo šāda gaidīšana, piemēram, onkoloģijas pacientiem, kam zāļu saņemšana ir dzīvības jautājums, ir neētiska.


Viena nozare nedrīkst būt prioritāte

Naudas trūkuma apstākļos galvenajam veselības aprūpes politikas veidotāju mērķim būtu jābūt, kā racionāli, saprotami un caurspīdīgi izmantot esošos veselības aprūpes budžeta līdzekļus, tomēr Latvijā tas tā joprojām nav.

Veidojot veselības budžetu, valsts nedrīkst koncentrēties tikai uz vienu slimību grupu vai nozari kā absolūtu prioritāti. Nesenais medijos atspoguļots pētījums par plašo stentu pielietojumu kardioloģijas pacientiem, kas Latvijai izmaksā daudzus miljonus eiro un šajā aspektā ļauj līdzināties attīstīto Rietumeiropas valstu līmenim. Taču Latvijas ierobežotā finansējuma kontekstā ir jāmeklē konsensus, lai valsts apmaksāto pakalpojumu pieejamībā neciestu citas medicīnas nozares, kuras nodrošina, piemēram, onkoloģijas, astmas u.c. slimnieku ārstēšanu. Inovācijas medicīnā ir nepārtraukts process, jaunas tehnoloģijas ienāk katru dienu, taču valstij jāpārbauda, vai šīs tehnoloģijas ir ne tikai medicīniski efektīvas, bet arī izmaksu ziņā pamatotas – vai pacienta ieguvums ir samērojams ar izdevumiem par ieviesto inovāciju.

Arī vērtējot veselības aprūpes pieejamību, valsts pārvaldē un tiesu praksē visai bieži netiek ievērots samērīguma princips – kāds ieguvums ir visai sabiedrībai, ierobežojot personas tiesības uz veselības aprūpi, piemēram, medikamentu saņemšanu, un cik šis ierobežojums ir samērīgs. Ja cilvēkam ir reta slimība, taču, saņemot no valsts dārgas zāles, viņš spēj strādāt, maksāt nodokļus, audzināt bērnus, iegūst visa sabiedrība un šis princips, lemjot par zāļu piešķiršanu, nedrīkst tikt atstāts bez ievērības.