Ar tieši tādu pašu pārliecību var paziņot, ka visi Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki ir zagļi, ja zināms, ka daži no viņiem nelikumīgi ir ņēmuši naudu no KNAB seifa. Paracelsus kā toksikoloģijas tēvs teicis: "Jebkura viela ir toksiska, būtiska ir tikai deva." Viss dzīvē ir salīdzināms. Uzbūvējot Dienvidu tiltu kā visdārgāko pasaulē Rīgas Domes vadība nozaga miljonus, katrs jaunais Rīgas tramvajs ir pārmaksāts vismaz par 400 tūkstošiem latu, pat puķu kioski pie Vērmanes dārza ir zelta vērtē.
Tikai KNAB tur korupciju neredz, tāpat kā citos valsts un pašvaldību iepirkumos. KNAB neredz korupciju un naudas prasīšanu tiesu izpildītāju, juristu, ierēdņu darbā. KNAB izvēlējās karu pret medicīnu tikai savu spalvu spodrināšanai,un šī rīcība bija tikai un vienīgi darbības imitācija. Kā trusītis, kas vēlējās piekaut vilku, nobijās, tādēļ piekāva vardi. Ārsts nav valsts amatpersona, un līdz ar to, cīņa pret nelikumīgiem maksājumiem, ja tādi ir, vispār nav KNAB funkcija.
KNAB vadītājam Jaroslavam Streļčenokam ir jāatkāpjas par savu stulbumu. Pasaules pieredze liecina, ka agresīvas, populistiskas pret medicīnu veiktas darbības rezultējas ar pacientu bailēm apmeklēt ārstus, ielaistas slimības, novēlotu ārstēšanu, nepamatotu pūšļotāju un šarlatānu apmeklējumu un nepamatotu pārtikas piedevu un bezrecepšu medikamentu lietošanu.
Pasaules Veselības organizācija savām dalībvalstīm ir ieteikusi vienmēr rūpīgi pārdomāt jebkuras negatīvas informācijas paušanu pret medicīnu, jo šī informācija vienmēr tiek pārprasta, vispārināta un kopumā vienmēr nodara vairāk negācijas nekā pozitīva.
Neatkarīgi no KNAB kampaņas mērķiem, rezultāts jebkurā gadījumā būs neatgriezenisks ļaunums iedzīvotāju veselībai un mirstības palielināšanās. Jaroslava Streļčenoka aktivitātes jebkurā gadījumā nozīmē ielaistu vēzi un sirds asinsvadu slimības, grūtu ārstēšanu un priekšlaicīgu nāvi simtiem pacientu Latvijā.
KNAB reklāmas rullīši nav informatīva kampaņa. KNAB rāda Lietuvā ražotu klipu, kas diskreditē medicīnu, radot iespaidu, ka visi Latvijas ārsti ir kukuļņēmēji, ka neviens pacients netiks operēts bez naudas iemaksas. Šo klipu ir izveidojusi nevalstiska organizācija Lietuvā, bet kaimiņvalsts varas iestādes aizliedza to rādīt televīzijā, līdz ar to kampaņa Lietuvā aprobežojās ar apzīmētu trolejbusu Viļņā.
Lietuvas varas iestādes atzina, ka klipa rādīšana būtu kūdīšana pret vienas profesijas pārstāvjiem. Tātad KNAB organizēto sociālo kampaņu ārstu un pacientu sanaidošanai ir finansējusi kādas sabiedriskas organizācijas filiāle citā valstī. Reklāmas materiālus no šīs citas valsts sabiedriskas organizācijas, kuras finansējuma avoti mums ir nezināmi, KNAB ieguva bez konkursa, bez iepirkuma procedūras un ar rupjiem Latvijas likumdošanas pārkāpumiem.
Šis klips tika parādīts Latvijas Televīzijā bez saskaņošanas ar speciālistiem kā KNAB pašreklāmas pasākums. Lai kūdītu Latvijas iedzīvotājus savā starpā KNAB izlietoja nodokļu maksātāju naudu, tai skaitā, izgatavojot plakātus, ko pēc tam nevarēja izmantot Valodas likuma pārkāpumu dēļ.
KNAB veiktā kampaņa par korupciju medicīnā Latvijā ir naida kurināšana starp ārstiem un pacientiem, kas liecina par KNAB tiešo pienākumu nepildīšanu un kompetences pārsniegšanu, ārsta tiesiskā statusa neizpratni. KNAB veiktā kampaņa ir reklāmas likuma un ētikas normu pārkāpums un godīgi strādājošo ārstu goda un cieņas aizskarums.
KNAB organizētā kampaņa nevis izglīto sabiedrību, bet gan, izmantojot cilvēku instinktus un bailes, kūda un mēģina sanaidot vienu sabiedrības sociālo grupu ar citu, proti, ārstus ar pacientiem. Līdzīgu principu izmantošana sociālajā reklāmā bija izteikti raksturīga totalitāro varas struktūru plakātisma tradīcijās gan Padomju Savienībā, gan hitleriskajā Vācijā, veidojot ienaidnieka tēlu.
Pacientu informēšana būtu ļoti būtiska, un to vajadzētu veikt Veselības ministrijai. Pacienti lielākoties neatšķir dažādus maksājumus par veselības pakalpojumiem, arī legālus no nelegālajiem. Pamatojumu kampaņai pret ārstiem KNAB smeļas pētījumā, kur 18% iedzīvotāju atzinuši, ka snieguši pateicību medicīnas darbiniekiem. Vienlaikus lielākā daļa no viņiem atzīst, ka par maksājumiem (un pārmērīgi lieliem) uzskata arī pacientu iemaksas, līdzmaksājumus, kā arī maksas pakalpojumus ambulatoriskajās un stacionārās ārstniecības iestādēs.
Tātad liela daļa no iedzivotājiem, kas pieredzi guvuši PSRS „bezmaksas” medicīnas laikā, jebkuru maksājumu, tai skaitā, pacientu iemaksu uzskata par maksājumu ārstam. Diemžēl nepietiekamā valsts finansējuma dēļ Latvijā ir nepamatoti augstas pacientu iemaksas, līdzmaksājumi un pārlieku dārgi maksas pakalpojumi.