Otrā pasaules kara laikā vairāk nekā 100 000 Latvijas iedzīvotāju tika mobilizēti dažādās vācu bruņoto spēku vienībās, un aptuveni tikpat daudz cilvēku mobilizēja Padomju bruņotajos spēkos.
1943. gadā nacistiskā Vācija izveidoja Latviešu leģionu, tādējādi pārkāpjot 1907. gada Hāgas konvenciju, kas okupētājvalstij aizliedz iesaukt okupēto teritoriju iedzīvotājus militārajā dienestā. Lai apietu Konvenciju, iesaucamie tika saukti par "brīvprātīgajiem". Par izvairīšanos no iesaukšanas leģionā draudēja cietumsods, bet vēlāk – nāves sods. Latviešu leģions bija frontes vienība, un trešdaļa tās kareivju krita frontē. Neviens no leģiona nekad nav atzīts par vainīgu kara noziegumos par darbību leģionā.
Bijušie kareivji, kas Otrā pasaules kara laikā cīnījās vienā vai otrā frontes līnijas pusē, dažādos datumos piemin savus kritušos biedrus. Latvijā 16. marts nav oficiāla piemiņas diena, taču daži bijušie karavīri pēc pašu iniciatīvas vēlas pieminēt kritušos. Viņi apmeklē dievkalpojumus, pulcējas kapos un noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa, bez jebkādas ideoloģiskas motivācijas. Šajā dienā netiek rīkoti gājieni, lai paustu atbalstu totalitārām ideoloģijām. Tāpat ne šajā, ne arī citās dienās Latvijā nevar tikt lietotas nacistu uniformas, simbolika vai saukļi – tie ir aizliegti ar likumu.
Latvijas valdība un citas valsts iestādes neatbalsta un nepiedalās minētajos privātajos pasākumos. Latvijas valsts savus kritušos karavīrus godina Lāčplēša dienā, 11. novembrī – kritušo varoņu piemiņas dienā.
Pēdējo gadu laikā atsevišķas radikāli noskaņotas grupas ir mēģinājušas traucēt šos privātos atceres pasākumus, lai pievērstu uzmanību sev un saviem mērķiem. Krievijas Federācija ir izplatījusi apmelojošu informāciju par Latvijas valdību, piedēvējot Latvijas valdībai vai Latvijas iedzīvotājiem simpātijas pret nacismu.
Latvija ir konsekventi nosodījusi abu totalitāro režīmu pastrādātos noziegumus pret cilvēci. Tāpat Latvija kategoriski nosoda holokaustu, godina tā upuru piemiņu un atbalsta holokausta izglītību, atceri un pētniecību.
Latvija ir demokrātiska valsts, kurā visas pamatbrīvības ir garantētas Satversmē, un arī kā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalsts Latvija nodrošina visiem tās iedzīvotājiem tiesības uz pulcēšanās brīvību.
LATVIJAS VALODAS POLITIKA
Latvijas Satversme un likumdošana nosaka un garantē tiesības personām, kas pieder pie mazākumtautībām, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras identitāti.
Valsts valodas likuma mērķis ir saglabāt, aizsargāt un attīstīt latviešu valodu, vienlaikus nodrošinot mazākumtautību integrāciju Latvijas sabiedrībā, ievērojot to tiesības lietot savu dzimto vai jebkuru citu valodu.
Latvija turpina atbalstīt un finansēt liberālu izglītības modeli, nodrošinot valsts finansētu izglītību septiņās mazākumtautību valodās: krievu, poļu, baltkrievu, ukraiņu, igauņu, lietuviešu valodās un ivritā. Šobrīd (2013./2014. mācību gads) valsts finansē 99 skolas ar krievu mācību valodu un 65 divplūsmu (latviešu un mazākumtautību valodu programmas) skolas. Ikvienai skolai ir tiesības pašai noteikt, kuri mācību priekšmeti tiek pasniegti latviešu valodā, taču jāievēro, ka skolēniem latviešu valodā ir jāapgūst kopumā 60 % no visiem priekšmetiem.
2012. gada 18. februāra referendumā pārliecinošs vairākums vēlētāju nobalsoja pret Satversmes grozījumiem, kas krievu valodai paredzēja noteikt otras valsts valodas statusu.
Referendums izsauca plašu balsotāju aktivitāti – referendumā piedalījās 71,1 % Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju. Rezultāti bija nepārprotami – tikai 17 % balsstiesīgo iedzīvotāju balsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu. Netika saņemtas būtiskas sūdzības par referenduma norisi.
Saistībā ar Krievijas apgalvojumu, ka daļai iedzīvotāju (nepilsoņu) nebija ļauts balsot referendumā, Latvijas valdības nostāja ir nemainīga – vēlēšanu tiesības ir neatņemama pilsonības sastāvdaļa. Nepilsoņiem ir nodrošināta viegla un ērta iespēja naturalizēties un iegūt Latvijas pilsonību.
Referendums vēlreiz apliecināja, ka sarežģītus jautājumus var risināt demokrātiskā ceļā. Latvija turpinās darbu pie atvērtas un integrētas sabiedrības veidošanas, kas balstīta Eiropas demokrātiskajās vērtībās un latviešu valodā kā vienīgajā valsts valodā.
PILSONĪBAS POLITIKA LATVIJĀ
Latvijas Republika ir dibināta 1918. gada 18. novembrī. Latvijas valstiskums turpinājās arī Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas okupāciju laikā (1940.-1990.g). Rietumu partnervalstis un citas valstis, starptautiskās organizācijas un tribunāli, tostarp Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinuši okupācijas prettiesiskumu un neatkarīgas Latvijas Republikas de iure pastāvēšanu okupācijas laikā.
Baltijas valstis bija vienīgās trīs Tautu Savienības dalībvalstis, kuras, noslēdzoties Otrajam pasaules karam, neatguva neatkarību. Tāpēc tikai 1991. gada 17. septembrī Baltijas valstis kļuva par Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm. 1991. gada 26. decembrī beidza pastāvēt PSRS. Baltijas valstis nav PSRS pēcteces.
1990. gada 4. maijā Latvijas Republika atjaunoja neatkarību, tai skaitā, atjaunojot valsts demokrātiskās institūcijas, tiesisko bāzi (Satversmi, Civillikumu un citus likumus), īpašuma tiesības, pilsonību.
Tādējādi Latvija atjaunoja to personu un viņu pēcnācēju statusu un tiesības, kuri bija atzīstami par pilsoņiem saskaņā ar 1919. gada likumu.
Vienlaikus Latvijas varas iestādes saskārās ar reālo situāciju, ka Latvijā pastāvīgi dzīvo liels skaits personu, kuras Padomju okupācijas laikā ir ieceļojušas Latvijā un Padomju Savienības sadalīšanās rezultātā zaudējušas PSRS pilsonību, taču šīs personas vai viņu pēcteči nekad nav bijuši Latvijas Republikas pilsoņi.
Ņemot vērā, ka šīm personām nebija tiesību automātiski saņemt Latvijas pilsonību, bijušajiem PSRS pilsoņiem tika izveidots īpašs pagaidu statuss – „bijušie PSRS pilsoņi, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” (turpmāk tekstā - nepilsoņi).
Latvijas nepilsoņi nav bezvalstnieki. Latvija garantē ievērojami lielāku nepilsoņu tiesību aizsardzību, nekā noteikts 1954. gada Konvencijā par bezvalstnieka statusu.
Nepilsoņiem tiek garantēta lielākā daļa tiesību, ieskaitot valsts aizsardzību gan Latvijā, gan ārvalstīs. Latvijas nepilsoņi ir vienīgā iedzīvotāju kategorija, neskaitot Latvijas pilsoņus, kam ir tiesības pastāvīgi uzturēties Latvijā ex lege. Viņi var brīvi apmesties uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, saglabājot Latvijas nepilsoņa tiesības un privilēģijas, tostarp jebkurā laikā brīvi izbraukt un atgriezties Latvijā. Nepilsoņiem ir tādas pašas sociālās garantijas kā Latvijas pilsoņiem, un viņi var arī baudīt lielāko daļu politisko tiesību. Vienīgā būtiskā atšķirība starp Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem ir tiesības vēlēt un tiesības strādāt valsts dienestā vai ieņemt amatus, kas saistīti ar valsts drošību.
Nepilsoņi var kļūt par Latvijas pilsoņiem, izpildot vienkāršu naturalizācijas procesu. Šobrīd gandrīz 142 000 cilvēku ir naturalizējušies. Latvijas valdība uzsver, ka nepilsoņa statusam ir pagaidu raksturs.
Naturalizācija
Nepilsoņu procentuālais skaits (2014. gada 1. janvāra dati) ir samazinājies līdz 13,0 % (282 876), salīdzinot ar 29 % (aptuveni 730 000) 1995. gadā, kad tika uzsākts naturalizācijas process. 2014. gada 1. janvārī 83,6 % Latvijas iedzīvotāju bija Latvijas pilsoņi. Līdz 2014. gada 1. janvārim naturalizācijas procesa ceļā Latvijas pilsonību bija ieguvušas 141 618 personas.
Gandrīz 99 % bērnu, kas piedzimst Latvijas teritorijā, ir Latvijas pilsoņi vai tiek reģistrēti kā Latvija pilsoņi vienlaikus ar bērna piedzimšanu. Ņemot vērā Pilsonības likuma grozījumus, kas ir spēkā tikai no 2013. gada 1. oktobra, šis skaits turpinās pieaugt (skatīt tālāk).
Latvija turpina veicināt nepilsoņu naturalizāciju, gan pieņemot normatīvos aktus naturalizācijas atvieglošanai, gan īstenojot informatīvas kampaņas.
Latviešu valodas un vēstures eksāmeni ir vienkāršoti. Personām ar zemiem ienākumiem, bezdarbniekiem, pensionētām personām, kā arī citiem sociāli sarežģītu kategoriju iedzīvotājiem ir samazināta naturalizācijas nodeva, savukārt politiski represētām un personām ar invaliditāti, bāreņiem un personām no sociālās aprūpes institūcijām tā ir pilnībā atcelta.
Grozījumi Pilsonības likumā, 2013. gada 9. maijs
2013. gada 9. maijā pēc divu gadu rūpīga darba Saeima pieņēma Grozījumus Pilsonības Likumā (turpmāk tekstā "Grozījumi"). 2013. gada 23. maijā Valsts prezidents izsludināja Pilsonības likuma grozījumus, kas stājās spēkā 2013. gada 1. oktobrī.
Grozījumiem ir divi vispārīgi mērķi – pielāgot Pilsonības likumu aktuālajām norisēm Latvijā un pasaulē kopš 1998. gada, kā arī turpināt vienkāršot pilsonības iegūšanas un naturalizācijas procesu.
Saistībā ar pirmo mērķi jānorāda, ka Latvijas iedzīvotāju pastiprināta mobilitāte pēc pievienošanās ES un nepieciešamība saglabāt saikni ar pilsoņiem visā pasaulē noteica nepieciešamību ievērojami paplašināt dubultās pilsonības piemērojamības loku.
Saistībā ar otro mērķi:
Saskaņā ar Grozījumiem, bezvalstnieku un nepilsoņu bērniem Latvijas pilsonība tiek piešķirta automātiski. Grozījumi noteic, ka jaundzimušos bērnus, kuriem abi vecāki ir bezvalstnieki vai nepilsoņi, var reģistrēt Latvijas pilsonībā vienlaikus ar bērna dzimšanu (dzimtsarakstu nodaļā) pēc viena vecāka gribas izteikšanas.
Bērnus līdz 15 gadu vecumam, kuri nav reģistrēti kā Latvijas pilsoņi vienlaikus ar bērna dzimšanu, var reģistrēt kā pilsoņus, pamatojoties uz viena vecāka iesniegumu. Personas no 15 līdz 18 gadu vecumam var reģistrēt kā Latvijas pilsoņus, pamatojoties uz pašas personas iesniegumu. Jāpiebilst, ka līdz ar Grozījumiem ir atcelts vecāku īpašais solījums, reģistrējot pilsonībā bezvalstnieku vai nepilsoņu vecāku bērnu.
Papildus tam, Grozījumi paredz, ka skolēni, kuri ieguvuši pamatizglītību latviešu valodā, apgūstot tajā vairāk nekā pusi no pamatizglītības programmas, ir atbrīvoti no visiem naturalizācijas eksāmeniem un tiek reģistrēti kā Latvijas pilsoņi, iesniedzot naturalizācijas pieteikumu un ievērojot likumā noteiktās prasības.
Tāpat Grozījumos ir vienkāršotas prasības saistībā ar pastāvīgās uzturēšanās termiņu naturalizācijas pretendentam, atceļot prasību par nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā. Atsevišķā likuma pantā precizēti valodas pārbaudes noteikumi un atbrīvojumi - latviešu valodas naturalizācijas pārbaude ir standartizēta un pielīdzināta centralizētās valodas pārbaudes prasībām izglītības iestādēs (gan latviešu, gan nacionālo minoritāšu izglītības iestādēs). Turklāt Grozījumi paredz iespēju bijušajām PSRS (Krievijas) militārpersonām, kuras pēc Padomju Savienības sabrukuma par savu dzīvesvietu ir izvēlējušās Latviju, iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas procesa ceļā.
Grozījumi Pilsonības likumā ir kārtējais Latvijas labās gribas pierādījums, kas vērsta uz sabiedrības apvienošanu un integrāciju. Kopš neatkarības atjaunošanas 1991. gadā Latvija ir sasniegusi progresu sarežģītajā un izaicinošajā integrētas sabiedrības veidošanas procesā. Katrs solis ir bijis veltīts kopējā mērķa īstenošanai, un mēs varam būt gandarīti par sasniegto.