LR Saeima – paši pūta, paši dega

Lieta tāda, ka deputātiem, arī no opozīcijas, ir visas tiesības izteikties par tik jautājumiem, cik viņi uzskata par nepieciešamu, – tāda ir demokrātija. No šī viedokļa dažu pozīcijas deputātu aicinājumi opozīcijai "cienīt citus" un tribīnē nekāpt bija nekorekti. Turklāt, sekojot sēdei tiešraidē un pārlasot stenogrammu, atļaušos apgalvot, ka nebija gluži tā, ka runātāji vienkārši kultu tukšus salmus, lai tikai parādītu sevi. Šī motivācija varētu būt spēkā līdz, tēlaini izsakoties, pusnaktij, bet kam tad tu izrādīsies trijos no rīta... Citiem vārdiem sakot, debatētāji īstenoja to, kas viņu priekšstatā ir nepieciešama procedūra, lai parlaments nelīdzinātos "balsošanas mašīnai", un vēl ap diviem naktī dažs labs runāja gluži pareizas lietas.

Tikai jautājums ir – kāda tam nozīme? Kurš šīs pareizās lietas spēja vairs uztvert – starp sēdei līdzi sekotājiem un runātāju kolēģiem sēžu zālē? Rezultātā ieguvējs nav neviens – nedz pozīcija, nedz opozīcija. Pirmie tikai nostiprināja savu lēmumu "cauri dzinēju" tēlu, otrie palika nesadzirdēti. Te arī vietā piezīmēt, ka opozīcija savus iebildumus, starp kuriem, atkārtošos, bija arī pamatoti, varēja vismaz formulēt citā, vēlētājus "nenokaujošā" formā, piemēram, kā kodolīgus ierakstus partiju interneta vietnēs. Kas to deva.

Kas slikts būtu noticis, ja sēde tiktu pārtraukta, piemēram, 23. novembra vakarā ap septiņiem un turpināta nākamajā dienā? Jā, runāt gribētāji būtu atpūtušies un dotos tribīnē ar jaunu sparu. No otras puses, atjēgušies būtu arī pozīcijas pārstāvji, kuri attiecīgi spētu pārmetumus jēdzīgi atspēkot, un rezultātā nebūtu iespaida, ka tie ir vienkārši ignorēti. Rezumējot: paliekot ticībā, ka īstenotais "maratons" bija iecerēts kā kaut kas nepieciešams demokrātisko procedūru nodrošināšanai, galu galā šīs procedūras kompromitēja.

Atsevišķa tēma, protams, ir nesamērīgi lielās t. s. deputātu kvotas. Lai demokrātija funkcionētu, elitei ir jāpiemīt zināmai gaumes sajūtai vai, ja vēlaties, pašsaglabāšanās instinktam. Kaut kas līdzīgs šādām kvotām ir arī citās demokrātijās, tomēr politiķiem ir instinktīvi jājūt robeža, konteksts. Ja "vidējā temperatūra" ir viegla īgņošanās sabiedrībā (nav tāda budžeta, kas varen patiktu sabiedrības lielākajai daļai), bet arī ne dūru vīstīšana, politiskā "tirgošanās" tiek pieciesta. Ar mirdzošu skatienu startēt kā labdarim atsevišķām grupām situācijā, kad tu vienlaicīgi esi nodarījis gauži proporcionāli lielākam cilvēku skaitam, nozīmē nejust gaisotni. Nav pat runa par to, vai mērķi, kam nauda tika piešķirta, bija jēdzīgi – ir situācijas, kad lepni demonstrēt savas iespējas voluntāri rīkoties ar lieliem līdzekļiem pēc principa "jo es tā gribu", apejot nozaru dialogu ar attiecīgajām ministrijām, ir pilnīgi nevietā. Jo rada iespaidu, ka deputāti neuzticas paši saviem ministriem, kas atkal grauj uzticību varai.